Lai gan pienāk ziņas par pārkāpumiem vēlēšanās, balsošanas rezultātu viltošana Putinam nav bijusi vajadzīga – viņš ir bijis un arī vēsturē paliek kā populārākais no šajās vēlēšanās reģistrētajiem kandidātiem. Putins ir populārāks nekā Ksenija Sobčaka, Boriss Titovs, Vladimirs Žirinovskis, Grigorijs Javļinskis, Sergejs Baburins, Pāvels Grudiņins, Maksims Suraikins – gan atsevišķi aplūkoti, gan visi kopā.
Neatkarīgās sabiedriskās domas izpētes organizācijas "Ļevada-centr" ilggadējās aptaujas liecina, ka Putinu atbalsta ap 80 procentiem krievzemnieku. Viņa popularitātes līkne reizumis uzlēkusi pat līdz 85 procentiem, bet zemāk par 75–78 procentiem valstī kopumā neesot noslīdējusi.
Pašreizējā gaisotne Krievijā ir tāda, ka, sarīkojot referendumu, kas atceltu patlaban noteikto prezidenta amata pilnvaru termiņu, ļaujot Putinam kļūt par Krievijas prezidentu neierobežoti ilgi, šīs izmaiņas tiktu veiktas ar ļoti pārliecinošu balsu vairākumu.
Tradicionāli Krievijas vēlēšanās lielāka nozīme ir nevis rezultātam, bet federālā centra iecelto reģionu gubernatoru spējām mobilizēt vēlētājus, nodrošināt balsošanas apmeklētību. Liels balsotāju skaits Kremlim ir nepieciešams rezultāta leģitimitātes akcentēšanai. Leģitimitāte nozīmē, ka valdošo varu atzīst tie, kam jāpakļaujas šai varai, ka tie piekrīt varas mērķiem un darbībai, apliecina uzticēšanos tai un gatavību sadarboties ar to.
No cita leņķa raugās avīze "The Wall Street Journal": "Putinam augsta vēlēšanu apmeklētība ir nepieciešama tādēļ, lai attaisnotu savu aizvien lielākas konfrontācijas pilno politiku attiecībās ar Rietumiem un armijas pārapbruņošanas programmu, kas atņem naudu sociālajām programmām."
Meklējot Putina popularitātes iemeslus, apskatniekiem ik pa brīdim jāieskatās vēsturnieku atziņās. Minot faktu, ka Putins ir spēcīga personība un pašpārliecināts līderis, garām nepaslīd patiesība, ka Krievijas varenība ir augusi autokrātisku valsts galvu valdīšanas laikā, kuru raksturojušas represijas: Ivans Bargais, Pēteris Pirmais, Josifs Staļins. Visiem viņiem ir bijusi "stingra roka". Izskatās, ka liela daļa krievzemnieku ir noilgojusies pēc tās.
Krievijas sabiedrības apziņā dziļi iespiedušās nepatīkamas atmiņas par Ņikitas Hruščova, Mihaila Gorbačova un Borisa Jeļcina laikposmos veikto liberalizāciju un ekonomikas neveiksmēm. Putins ir pretmets mitoloģijai par 90. gadu Krievijas haosu, kad "viss tika izlaupīts, plēsts un grauts". Savukārt reālās darba algas pazemināšanos un citas ikdienas grūtības šodien Kremlis cenšas kompensēt ar nacionālā pašlepnuma pastiprināšanu.
Atšķirībā no ASV un citām rietumvalstīm Krievijas vēlēšanās ārpolitikai ir ļoti svarīga nozīme. Krievijas vēstures pētnieki secina, ka krievzemnieki atbalstīs gandrīz jebkuru režīmu, kas piedāvās tiem aizstāvību pret ārēju uzbrukumu, – pat tad, ja viņi izjūt nepatiku pret pašmāju amatvīriem, ar kuriem nākas ikdienā saskarties. Kā raksta Džofrijs Hoskings, Putins ir panācis atbalstu, uzstājot, ka militārā ziņā Krieviju apdraud NATO, bet no iekšienes Rietumi tiecas graut Krieviju ar ārzemju finansētu nevalstisko organizāciju starpniecību.
Komentētājs Vladimirs Pozners saka, ka krievzemnieki ir līdzīgi amerikāņiem ar misijas apziņu, ka viņi ir varena lielvalsts, bet saņemt knipi pa degunu ikreiz ir sāpīgi, tādēļ daudziem krieviem raksturīgas ļoti spēcīgas antirietumnieciskas izjūtas.
Krievijas prezidenta popularitāti vairo un saglabā arī viņa prasme manevrēt informācijas telpā. Vairāk nekā desmit gadus par savu veidolu Putins rūpējas stundām garās jautājumu un atbilžu sērijās ar visas valsts televīzijas skatītāju piedalīšanos. Televīzija, protams, tika izmantota arī Leonīda Brežņeva varas laikā, taču PSKP CK ģenerālsekretārs nebija populārs. Toties Putins ir panācis, ka pastāv pamats, lai tālrādes pasniegto valsts ideoloģijas piedāvājumu tautas masas uztvertu ar apetīti.
Putina ticībai pievērsto ļaužu uztverē prezidents ir atdevis tiem lepnuma sajūtu par savu valsti un pašiem par sevi. Sākot ar 2007. gada Minhenes drošības konferencē pērkona dārdiem izskanējušo runu, turpinot ar Krimas pārņemšanu, Krievijas kampaņu Sīrijā un jaunāko nāves ieroču reklāmu savas valsts parlamentam un visai pasaulei.
Ir aizbāzta mute tiem, kas ilgi tērgāja, ka Krievija ir otrās šķiras valsts un tai nav vietas pie lielā astotnieka galda, ka Kremlis ir zaudējis Aukstajā karā un vispār krieviem nav nekur jābāž deguns, tikai klusuciešot jāskatās, ko dara citi.
Bīstamajos starptautiskajos apstākļos bez uzticēšanās kodolieroču īpašnieku starpā, kādos mēs dzīvojam, Krievijas atkal ievēlētajam prezidentam ir dota iespēja mainīt kareivīguma, pārākuma apziņas, neierobežotas varas sajūtas atmosfēru. Kā zinām, Putina priekšvēlēšanu runā nebija dzirdami piedāvājumi, kā, piemēram, samazināt kodolkonflikta nejaušas izcelšanās briesmas zem spriedzes spiediena, toties izskanēja jaunu, aizvien viltīgāku masu nāves ieroču cildināšana. Priekšvēlēšanu atmosfēras pārņemtajā zālē tā tika uzņemta ar sajūsmu, kas atsedz ne vien šīs auditorijas psiholoģisko portretu, bet arī lielas krievzemnieku daļas noskaņojumu.
Līdz ar atkalievēlēšanu Vladimirs Putins kļūst par Krievijas otru visilgāk valdījušo valsts galvu, piekāpjoties vien Josifam Staļinam, kura varas posms stiepās 30 gadu garumā.
Lai gan saskaņā ar Krievijas konstitūciju jaunais Putina prezidentūras termiņš ir pēdējais, pagaidām nav skaidrs, vai 71 gada vecumā 2024. gadā viņš vēlēsies pamest savu krēslu. Iespējams, ka viņš, tāpat kā daudzi tautieši, nespēj iedomāties Krievijas nākotni bez prezidenta Vladimira Putina.