Viens no pagājušo nedēļu "karstajiem kartupeļiem" bija notikumi ap "ABLV Bank" likvidācijas procesu un iespējamo likvidatora atlīdzību, kas varētu tuvoties pat 100 miljoniem eiro. Medijos jau parādījās informācija par likvidatora amata pretendentiem un "stumdīšanos" ap šo ienesīgo "projektu". 1. martā Saeima steidzamības kārtībā pieņēma grozījumus Kredītiestāžu likumā, ar kuriem no likvidatora atlīdzības aprēķina izslēdza tā saucamos likvīdos aktīvus, kā arī aprobežoja maksimālo atlīdzību līdz 100 tūkstošiem eiro mēnesī.
Šoreiz nerunāsim nedz par to, cik kvalitatīvs vispār ir šāds likumdošanas process, kad grozījumi likumā tiek pieņemti dažu stundu laikā un publiskajā telpā parādās tikai iepriekšējā dienā, nedz arī par to, kāpēc līdz šim šādas likuma normas nevienam nelikās absurdas un kāpēc šādi grozījumi netika aktualizēti jau agrāk, piemēram, kad publiski kļuva zināms "Trasta komercbankas" likvidatora nesamērīgais atalgojums vairāk nekā 6 miljonu apmērā.
Nav šaubu, ka šādas nenormālas un vieglas peļņas nepieļaušana ir novērsusi daudzus valstij ļoti kaitējošus procesus un pavisam melnus stimulus ietekmēt lietu attīstību noteiktā virzienā – un šie grozījumi bija nepieciešami. Tomēr pavērtēsim, vai rezultāts tiešām ir tāds, kas spēs ilgtspējīgi nodrošināt banku likvidāciju vislabākajā iespējamā veidā.
Latvijas regulējuma īpatnība ir tāda, ka likvidatora atlīdzība ietver izdevumus par ārpakalpojumu konsultantu darbu (advokātu, auditoru, finanšu konsultantu utt.). Šādas sistēmas galvenais trūkums – atlīdzība ir vienāda neatkarīgi no likvidatora veicamā darba apjoma. Ir liela atšķirība, vai banku veido viens centrālais birojs ar koncentrētu un ātri realizējamu aktīvu struktūru, kā tas bija gan "Trasta komercbankas", gan šķietami ir arī "ABLV Bank" gadījumā, vai arī bankai ir plašs filiāļu tīkls un sarežģīti atgūstami, nereti ārvalstīs izvietoti aktīvi, kā tas, piemēram, bija "Parex" vai "Latvijas Krājbankas" situācijā.
Riskēšu daudzus nokaitināt, tomēr uzdrošinos teikt, ka Saeimas noteiktie 100 tūkstoši eiro mēnesī varētu būt nepietiekama atlīdzība, lai lielas un nopietnas bankas likvidācijai varētu piesaistīt pieredzējušus un kvalificētus ekspertus, piemēram, kādu no "lielā četrinieka" auditoru kompānijām. Vismaz sākotnējā posmā, kad likvidatoram jānodrošina ātra kontroles pārņemšana un visu aktīvu apzināšana, nepieciešamais darba apjoms un piesaistāmās komandas lielums var ievērojami pārsniegt 100 tūkstošus eiro. Tāpat profesionāli un pēc labākās prakses organizēta kredītportfeļa pārdošanas procesa izmaksas var būt ievērojami lielākas.
Loģiski būtu palūkoties tuvāko kaimiņu virzienā un noskaidrot, kā šie jautājumi ir regulēti tur. Gan Lietuvā, gan Igaunijā likvidatora atlīdzība ir atdalīta no visiem citiem likvidācijas procesa izdevumiem. Šo izdevumu apmēru kontrolē kreditoru sapulce, un to pārbaudi var nodot arī tiesai, bet likvidators ir personīgi atbildīgs par šo izdevumu samērīgumu. Lai gan ar to ir saistīti zināmi riski, piemēram, likvidators var ārpakalpojumos izšķērdēt bankas aktīvus, tomēr uzskatu, ka konceptuāli šāds modelis ir pareizāks. Ja izdevumu plāns būtu iepriekš jāapstiprina kreditoru sapulcei, intereses būtu sabalansētas. Galu galā tā ir kreditoru nauda, no kuras tiek segti izdevumi, un tikai kreditoriem būtu tiesības lemt par izdevumu apmēru.
Likvidatora atlīdzības apmēru Lietuvā nosaka saskaņā ar Lietuvas centrālās bankas apstiprinātām vadlīnijām, kuras paredz dažādus kritērijus. Tomēr – salīdzinājumam – "Snoras" bankas likvidatora atlīdzība sākotnēji bija aptuveni 30 tūkstoši eiro mēnesī. Igaunijā atlīdzību nosaka tiesa atbilstoši procesa apjomam un sarežģītībai, tomēr ir paredzēta minimālā atlīdzība 1% apmērā no atgūtās summas. Igauņu kolēģi gan saka, ka šāds fiksēts minimālās atlīdzības apmērs tiekot nopietni kritizēts un gadījumā, ja notiktu kāds tik lielas bankas likvidācijas process, kāda ir "ABLV Bank", visticamāk, par atlīdzības samērīgu samazināšanu varētu vērsties Augstākajā tiesā.
Pieņemot 1. marta grozījumus Kredītiestāžu likumā, politiķi pauda, ka darbs pie atlīdzības sistēmas sakārtošanas turpināsies. Atliek novēlēt atbildīgajām institūcijām darba sparu un neatlaidību, lai likums nebūtu jāmaina pirms vai pēc katra iespējamā likvidācijas procesa. Citādi ārvalstu kolēģiem uz jautājumu, kurš Latvijā nosaka likvidatora atlīdzību, pagaidām ir jāatbild – parlaments.