Foto: LETA
Jo labāk klājas Latvijas ekonomikai, jo skaudrāk iezīmējas problēma, kas prasa politisku risinājumu. Politiķi priecīgi uzsver, ka kopprodukta augšanas tempi Latvijā ir vieni no labākajiem Eiropā, bezdarbs samazinās, budžets tiek pildīts, vidējā alga ir lielāka nekā jebkad agrāk. Arī minimālā alga pieaug un ir lielāka nekā jebkad.

Taču šie labumi, pieaugumi un uzlabojumi neskar visus Latvijas iedzīvotājus. Diemžēl mēs skaidri redzam iezīmējamies situāciju, kurā tiem, kuriem jau ir labi, kļūst vēl labāk, bet tie, kuri dzīvo uz nabadzības sliekšņa vai pat zem tā, turpat arī paliek, un viņu dzīvē nekāds uzlabojums nav redzams, šie Latvijas iedzīvotāji nekādu valsts augšupeju nesajūt.

Tieši "labajos gados" mēs skaidri redzam iezīmējamies divu ātrumu Latviju. Viena daļa attīstās lieliski, otra paliek tikpat nabadzīga kā bijusi, kas relatīvi nozīmē grimšanu aizvien dziļākā nabadzībā. Piemēram, bezdarbs. Šobrīd bezdarba rādītāji ir zemākie kopš neatkarības atjaunošanas, neskaitot īsu periodu 2006.–2007. gadā, darba devēji veiksmīgajos uzņēmumos sūdzas par darbaspēka trūkumu, izaugsme ir tik strauja, ka viņi nespēj atrast savām prasībām atbilstošus darbiniekus.

Vienlaikus reģionos, īpaši Latgalē, cilvēki bez augstākās izglītības, jaunieši, kuri pēc pamata vai vidējās izglītības iegūšanas neturpina mācības, un pirmspensijas vecuma ļaudis nevar atrast nekādu darbu.

Divu ātrumu Latvija iezīmējas divās dimensijās – reģionālajā un sociālajā. Labi situētas ģimenes spēj nodrošināt saviem bērniem labu izglītību, un viņiem pēc tam nav problēmu atrast darbu (izņēmums ir humanitāro zinātņu studiju beidzēji, un tā ir atsevišķa problēma). Savukārt trūcīgo ģimeņu bērni neiegūst labu izglītību un nav konkurētspējīgi darba tirgū. Un iestājas bezcerības spirāle, kurā tie, kas jau ir nabadzīgi, rada jaunu nabadzībai vai emigrācijai nolemtu paaudzi. Valsts atbildība būtu nepieļaut šādu situāciju.

Kā liecina Ekonomikas ministrijas dati, 4700 jauniešu pēc pamata un vidējās izglītības iegūšanas mācības neturpina. Savukārt Latvijas Bankas dati liecina, ka ir reģioni, kuros bezdarbs sasniedz 30 procentus. Tā ir otrā ātruma Latvija. Kāda nākotne ir šiem jauniešiem ar pamata izglītību? Kāda nākotne ir cilvēkiem nomaļā Latgales vai Zemgales nostūrī, kur bezdarbs sasniedz trīsdesmit procentus? Uz šo jautājumu ir jāatbild mums – politiķiem. Ja mēs neradīsim tam risinājumu, ir pamats bažām, ka liela daļa šo jauniešu atstās Latviju, tādējādi valsti iztukšojot vēl vairāk. Vēl daļa kļūs par ilgtermiņa bezdarbniekiem, nodzersies, radīs bērnus tikai tāpēc, lai saņemtu bērnu pabalstus, un, visticamāk, nolems nabadzībai un ciešanām arī viņus.

Tik mazā valstī kā Latvija mums būtu jāvar atrast risinājumu, lai nepieļautu divu ātrumu Latvijas plaisas padziļināšanos. Valsts stipendiju programma un kopmītnes jauniešiem no reģioniem būtu viens virziens, kurā domāt. Palīdzība uzņēmējiem lētu īres dzīvokļu radīšanai tur, kur ir darbs, lai veicinātu darbaspēka mobilitāti valsts iekšienē, kas spētu konkurēt ar mobilitāti Eiropas Savienības ietvaros, būtu otrs. Ir jādomā par nodokļu atvieglojumiem uzņēmējiem, kas piedāvā lētus īres dzīvokļus saviem darbiniekiem un piesaista Latvijas pilsoņus.

Maznodrošinātā darbaspēka rezerves Latvijā ir lielas, un mums tās ir jāmāk izmantot. Tāpat mums ir jāveicina augsti kvalificēta darbaspēka radīšana ar izglītības sistēmas palīdzību. Es esmu pārliecināts, ka emigrācija ir piespiedu solis. Cilvēki labprātāk neatstātu savu dzimteni, ja vien tas būtu iespējams. Viņiem ir tikai nedaudz jāpalīdz. Ir muļķīgi runāt par reemigrācijas plāniem, kamēr mēs neesam novērsuši cēloņus jaunai un vēl aizvien notiekošai cilvēku izbraukšanai. Mums vispirms tā būtu jāaptur, un tikai tad mēs varēsim sākt domāt par reemigrāciju.

Divu ātrumu Latvija ir arī lielākā demogrāfiskā problēma. Es aizvien skeptiskāk raugos uz ideju, ka pabalsti veicinās dzimstību. Dzimstību veicina tikai un vienīgi drošības sajūta un optimisms. Pārliecība par to, ka nākotne būs kaut vai mazliet labāka par šodienu, ka situācija uzlabosies. Diemžēl lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, kas dzīvo otrā ātruma Latvijā, šādas pārliecības un drošības sajūtas nav jau gadiem. Attiecīgi viņi ne tikai neplāno radīt bērnus Latvijā, bet arī apsver iespēju pašiem pamest Latviju. Bērnu pabalsti šiem cilvēkiem neko nemaina. Vēl sliktāk – jo lielāki tie kļūst, jo vairāk bērnu sāk dzimt nelabvēlīgās ģimenēs.

Diemžēl arī tā ir realitāte. Es neesmu par bērnu pabalstu samazināšanu vai ko tamlīdzīgu, es vienkārši aicinu paraudzīties dziļāk uz problēmas cēloņiem un domāt, kā situāciju risināt. Es esmu pārliecināts, ka mēs spējam risināt otrā ātruma Latvijas problēmas, mums tikai ir jāapzinās šī prioritāte un jāvelta tai visa veida resursi. Mēs esam sasnieguši divu procentu finansējumu aizsardzībai, kas bija ļoti būtisks, neatliekams uzdevums, ir sperti tik ļoti nepieciešamie ilgi atliktie soļi veselības sistēmas sabrukuma apturēšanai, tagad ir laiks pievērsties otrā ātruma Latvijai. Tai jākļūst par galveno valdības un parlamenta rūpi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!