Foto: LETA
Pēc kārtējā Latvijas politiķu staigāšanas recidīva, kad kustību "Par" atstāja vairāki nesen tai pievienojušies politiķi, Saeimas deputāte Iveta Čigāne, kas pati pazīstama kā cilvēks, kas laiku pa laikam pārvietojas no vienas partijas uz citu, tvītoja: "Palieku Saeimas "Vienotības" frakcijā un Eiropas lietu komisijas vadībā. Mūsu valsts saņēmusi triecienu, ikvienam, kas var, jāpiedalās risināšanā."

Kontekstā ar citiem pēdējā laika notikumiem šis tvīts atsauca atmiņā Borisa Akuņina pseidonīmu pieņēmušā rakstnieka stāstiņu "Tēvzemes glābējs" no deviņdesmitajos gados izdotā krājuma "Pasakas idiotiem". Īsi atgādināšu tā saturu.

Zinovijs Andrejevičs ir iefiltrējies boļševiku partijas rindās, kļuvis tur par pirmo personu, lai no iekšienes sagrautu ienīsto pretinieku. Viņš dara visu, lai diskreditētu boļševikus, īpaši pūloties priekšvēlēšanu laikā. Viņš ir izdarījis plastisko operāciju, lai izskatītos īpaši nepievilcīgs, dzied revolucionāras dziesmas nepatīkamā balsī, fotografējoties kniebj pēcpusē oktobrēniem, lai tie sāktu raudāt un bēgtu prom no plikpaurainā tēvoča.

Taču ir kāda problēma, kas apgrūtina vēsturiskās misijas veikšanu. Proti, arī demokrātu rindās ir kāds iefiltrējies – boļševiks, kas kļuvis par partijas vadoni un dara visu iespējamo, lai iznīcinātu demokrātus. Viņš pirms vēlēšanām slēdz ministrijas un tā rada haosu, sagrauj valūtu, atstāj pozīciju bez savas partijas.

Taču tēvzemes glābējs dara visu, lai labotu situāciju, – sarežģītu intrigu rezultātā sašķeļ boļševikus trīs konkurējošos virzienos, panākot, ka vēlētājiem ir grūtāk izvēlēties, par ko balsot. Pirms vēlēšanām viņš ir sagatavojies sarīkot savu proletārisko "sirmo fūriju" demonstrāciju, kas ar kastroļiem rokās vērsīsies pret jaunatni, briļļainajiem, bārdainajiem un ebrejiem (kas, kā noskaidrots, kopā ir 65,4 procenti Maskavas vēlētāju). Un, ja nu kļūs pavisam slikti, tur rezervē fotogrāfijas ar transvestītu Amsterdamas sarkano lukturu kvartālā, kuras tiks nopludinātas medijiem...

Nezinu, vai Čigānes kundze un daži citi "tēvzemes glābēji" (arī tas, kurš tiek turēts aizdomās par kukuļņemšanu, bet tik un tā ir gatavs braukt uz Eiropu un aizstāvēt tur tēvzemes intereses) ir lasījuši Akuņinu un rīkojas viņa stāsta ietekmē, bet izskatās, ka ir gan. Patiesībā viņi dara pietiekami, lai izskatītos smieklīgi, nožēlojami un diskreditētu vismaz savas partijas, ja ne visas Latvijas politiku.

Taču, ja nu tomēr nekas no tā, kas noticis pēdējā laikā, nav darīts, lai apzināti radītu nepatiku, bet ir vienkārši iznācis "kā vienmēr", tad vajadzētu apstāties un patiešām padomāt par valsti. Ja ne par valsti, tad vismaz par savu partiju un politisko nākotni.

Protams, politiķi līdz pēdējam cer, ka vēl visu var glābt, tiek gatavoti dažādi polittehnoloģiski risinājumi (sīku partiju un grupu apvienošanās, sabiedrībā pazīstamu un kaut nedaudz cienītu personību piesaiste), meklēti radoši reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālisti, kam tad nāksies izdomāt kaut ko tādu, kas atkal liks vēlētājiem uzticēties politiķiem. Protams, pieaicinātie guru apsolīs visu nokārtot, ja vien būs adekvāts finansējums. Diemžēl lielai daļai partiju un politiķu nekas nesanāks. Ir tomēr robeža, kuru pārkāpjot atpakaļceļa var arī nebūt.

Vai tiešām tajos brīžos, kad uznāca vēlēšanās "pastaigāt pa partijām" vai sadarīt citas nejaucības, blakus nebija neviena, kas dotu padomu, ko darīt un ko nekad nedarīt? Kāpēc nepateica, ka vēlētāji negrib balsot par politiķiem, kas izturas, it kā, izsakoties Jāņa Jurkāna vārdiem, atrastos dizentērijas palātā, kur arī visi nepārtraukti staigā? Pat šajā mainīgajā pasaulē, kur aizvien mazāka nozīme ir stabilām vērtībām, vēlētāji grib balsot par organizācijām un cilvēkiem, kas rada pārliecību par spēku un varēšanu, nevis par bezcerību un drīzu izjukšanu.

Ko tagad darīt? Polittehnoloģiju izmantošana, reklāma un sabiedrisko attiecību speciālistu pakalpojumi, protams, var uzlabot rezultātus tiem, kas nav sevi diskreditējuši un saglabājuši vismaz nopietnu politiķu reputāciju. Diemžēl veselai virknei "tēvzemes glābēju" nekā tāda vairs nav un būs vien jāpaļaujas uz brīnumu un brīnumdariem. Politika ir nežēlīga, dzīve politikā nevienam nav mūžīga, taču pārdomāta lēmumu pieņemšana, izmantojot gan pašu zināšanas un pieredzi, gan laikus ieklausoties kompetentos padomniekos, palīdz izvairīties no situācijām, kad neviens nopietns politisks spēks tevi vairs negrib, bet sīkie – neapmierina.

Patiesībā, lai cik asprātīgs nebūtu Akuņins, reālajā politikā partijas diskreditē nevis iefiltrējušies pretinieki, bet nejēgas, dīvaiņi, sīki blēži un tā tālāk. Bet visvairāk – tuvredzīgi, savtīgi ļaudis, kuriem ideju un principu vietā ir vajadzības un refleksi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!