Nosacītais klusums frontē Ukrainas austrumos ir labāks par karstajiem mēnešiem, kad katru diennakti apšaudes gadījumu skaits bija mērāms desmitos, bieži pat pārsniedza simtu. Tad ātrā palīdzība no kauju zonas līdz tuvākajai slimnīcai ik pa brīdim veda ievainotos kareivjus, daudzus pavisam drīz pa gaisu transportēja tālāk uz lielo pilsētu hospitāļiem.
2015. gada ziemā biju aculiecinieks tolaik gluži parastai "kravas" piegādei Kijevas centrālajā kara hospitālī. Vienā piegājienā ar lidmašīnu no valsts austrumiem turp tika atvesti vairāk nekā divdesmit ievainotie. Saprotams, hospitālī bija daudz cietušo, arī bez rokām, bez kājām. Tagad ir daudz mierīgāk, taču, neraugoties uz ievērojami atšķirīgo spriedzes līmeni, pagājušajā mēnesī traģisko ziņu par dēla vai vīra bojāeju saņēma divdesmit ukraiņu ģimenes. Ievainoto, protams, bija vairāk.
Vairāk par 200 tūkstošiem karavīru atgriezušies mājās no kara. Kā var noprast pēc sarunām ar daudziem no viņiem, vairumam izdevies no jauna iekļauties civilajā dzīvē. Tas gan nenozīmē, ka būtu pazaudēta saikne ar armiju un karu valsts austrumos. Daudzi pēc demobilizācijas beiguši virsnieku kursus, uztur kontaktus ar saviem kaujas bataljoniem un, iespējams, arī gatavojas iestāsies teritoriālās aizsardzības vienībās. Pieņemts lēmums noklāt visu valsts teritoriju ar teritoriālās aizsardzības vienībām. Pagaidām gan vēl nav zināms, cik efektīvas tās izrādīsies.
Maidana revolūcijas aktīvāko dalībnieku vidū netrūka labi izglītotu cilvēku, kas vēlāk kā brīvprātīgie pirmie devās uz fronti Donbasā. Viņu viedoklī vērts ieklausīties, jo iegūtā pieredze, redzot ienaidnieku vaigā, ļāvusi realitāti uztvert tiešāk. Vairākiem no viņiem jau Maidana laikā nav bijis šaubu, ka gaidāms karš ar Krieviju.
Bet Igoram Topoļam izpratne par to radusies vēl ātrāk – 1992. gadā ukraiņu nacionālistu vienības sastāvā viņš devās palīgā gruzīniem karā Abhāzijā. Tam sekoja dalība pirmajā Čečenijas karā. Pēc tam viņš bijis sotņas komandieris Maidanā un ilgāk par gadu atradies frontē Donbasā. Protams, redzējis tur Krievijas karavīrus. Reiz izlūkgājienā viņa grupai nepilnu desmit metru attālumā garām pagājusi krievu izlūkgrupa – divpadsmit cilvēku.
Tā kā frontē valda nerakstīts likums, ka izlūki citus izlūkus "netraucē", ļāvuši disciplinētajai, labi ekipētajai un ģērbtajai vienībai mierīgi aiziet savu ceļu. "Esmu pirmajā rezervē, kas dosies uz fronti, ja tur sāksies kaut kas nopietns. Domāju, liela nozīme nākotnē ir ASV lomai. Tas var būtiski ietekmēt notikumus pie mums." Arī bijušais brīvprātīgo bataljona "Aidar" bataljona vada komandieris Dmitrijs Kaitaņuks pabeidzis virsnieku kursus, iegūstot jaunākā leitnanta pakāpi. "Visi, kas bijuši Maidanā, saprot, ka notikumi vēl nav galā.
Turklāt situācija nemaz nav tik spīdoša – frontē armijas daļas nokomplektētas tikai par trešdaļu, citur varbūt tā ir puse nepieciešamā sastāva. Vecie padomju laiku pulkveži atgriezušies, jo palielinātas algas. Mēs nevaram uzturēt mazu padomju stila armiju. Pavisam vienkārši – maza padomju armija nevar uzvarēt lielu padomju stila Krievijas armiju. Mums vajadzētu apmācīt nāciju aizstāvēties. Viena lieta, ja nākas karot pret simt tūkstošiem cilvēku, bet pavisam kaut ka cits, ja virsū šauj no katra loga. Situācija ir kritiska," teica pieredzējušais un vieglu ievainojumu kaujās guvušais karavīrs. Par sevi, līdzīgi daudziem citiem veterāniem, viņš ir pārliecināts – nepieciešamības gadījumā uzreiz dosies uz fronti.
To pašu gatavs darīt arī divreiz Doņeckas lidostu aizstāvējušais desantnieks Jevgēņijs Turčaks. Viņš, lai cik tas izklausītos neticami, jau sešu gadu vecumā esot zinājis, ka nāksies karot pret Krieviju. Šajā vecumā sācis lasīt grāmatas par vēsturi, un tas devis viņam šo izpratni. Daudzas kaujas izgājušais desantnieks teica, ka karš Donbasā beigtos nedēļas laikā, ja Krievija izvestu savu tehniku, ļaudis un munīciju. Vaigu vaigā redzējis Krievijas armijas karavīrus, pats piedalījies divu krievu artilēristu sagūstīšanā.
Žurnālisti un citi eksperti var vienīgi izteikt minējumus par to, vai Kremlis spētu izšķirties par liela mēroga uzbrukumu. Par labu šādam solim runā gan Krievijas vadoņa un nācijas lielākās daļas apmātība ar vēlēšanos atgūt bijušo "varenību", gan valsts aizvien lielākā militarizācija un jau izdarītie iebrukumi citu valstu teritorijās. To var kavēt pieaugošās Rietumu sankcijas, bet vispirms tieši izpratne, ka liela kara gadījumā gaidāma milzīga asinsizliešana un sevišķi spēcīga ukraiņu pretošanās. Jau 2014. gadā kļuva redzams, ka tieši asiņainais Krievijas līderis ir padarījis visvairāk, lai apvienotu lielāko daļu Ukrainas iedzīvotāju. To Kremlis negaidīja, un tas līdz šim liedzis krieviem iegūt lielākas teritorijas Ukrainā.