Mēs to zinām no paša Putina sacītā. Dokumentālajā filmā, ko 2015. gadā demonstrēja Krievijas televīzija, prezidents izklāstīja notikumu gaitu.
Lēmumu sagrābt Krimu viņš bija pieņēmis slepenās tikšanās laikā, jau trīs nedēļas pirms fiktīvā referenduma. Visi apgalvojumi par to, kā viņš centies aizsargāt šī reģiona iedzīvotājus un atbalstīt viņu vēlmes, bija pilnīgi meli.
Krievija sagrāba 10 000 kvadrātkilometrus Ukrainas teritorijas, tādējādi pārkāpjot starptautisko tiesību pamatprincipu, proti, ka valstis nedrīkst ar spēku ieņemt svešas teritorijas vai mainīt robežas.
Formāli Putins anektēja Krimu 2014. gada 18. martā. Tagad, četrus gadus pēc šī notikuma, mēs nedrīkstam aizmirst, ka notikušais bija noziegums, un mums jābūt divtik apņēmīgiem, aizstāvot savas vērtības un starptautisko tiesību principus.
Krievijas īstenotā Krimas teritorijas sagrābšana ir pirmā kādas Eiropas valsts teritorijas vardarbīga aneksija un līdz ar to arī pirmā Eiropas robežu pārdale pēc 1945. gada.
Šajā procesā Krievija ir pārkāpusi tik daudzus starptautiskus līgumus, ka to uzskaitīšana vien jau būtu problemātiska. Lai nosaucam tikai dažus piemērus – Putins ir rupji pārkāpis Apvienoto Nāciju Organizācijas hartas 2. pantu, Helsinku Nobeiguma aktu un Krievijas - Ukrainas noslēgto draudzības līgumu.
Viņš ir pārkāpis arī Krievijas doto solījumu, kas ierakstīts 1994. gada Budapeštas memorandā, proti, respektēt "Ukrainas pašreizējās robežas" un "atturēties no draudiem vai spēka izmantošanas pret Ukrainas teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību". Turklāt pēc Krimas aneksijas Putins ir gājis vēl tālāk, izraisot un aktīvi uzkurinot konfliktu Austrumukrainā. Līdz pat šai dienai Krievija turpina ar savu karaspēku un tankiem piedalīties šajā postošajā konfliktā, kas jau prasījis vairāk nekā 10 000 cilvēku dzīvību un 2, 3 miljonus cilvēku piespiedis pamest savas mājas.
Par vēl vienu šī konflikta upuri kļuva Malaizijas aviolīnijas reisa MH17 lidojums, kad šo pasažieru lidmašīnu notrieca Krievijas raķete, kas tika raidīta no Krievijas algotņu kontrolētās Ukrainas teritorijas, nogalinot 298 nevainīgus cilvēkus, tostarp 10 britus.
Visu šo laiku no Krimas pienāk ziņas par pamatiedzīvotāju –Krimas tatāru– apspiešanu un represijām pret Krimas aneksijas pretiniekiem. Par spīti vairākkārtējam ANO Ģenerālās asamblejas aicinājumam, Krievija neļauj šajā pussalā iekļūt starptautiskajiem cilvēktiesību novērotājiem.
Visbeidzot vēlreiz jāuzsver, ka ikvienas valsts drošība ir saistīta ar starptautisko tiesību pamatprincipa ievērošanu – valstis nedrīkst ar spēku sagrābt svešas teritorijas vai mainīt robežas. Tieši tāpēc Krimas liktenis ir svarīgs mums visiem. Mums visiem ir pienākums nosvērti un apņēmīgi stāties pretī Krievijai. Tas nozīmē turpināt sankcijas, kas saistībā ar Krimas aneksiju tika noteiktas pret Krieviju, tik ilgi, kamēr vien šis reģions paliek Kremļa kontrolē, un piemērot citas sankcijas, kamēr Austrumukrainā netiek ievērota Minskas vienošanās.
Ar šiem pasākumiem mēs varam parādīt, ka neviena valsts, lai cik liela tā būtu, nevar sagrābt savu kaimiņu teritoriju un pārkāpt starptautiskās tiesības, vienlaikus paliekot nesodīta.
Tomēr, stingri turoties pie saviem principiem, mums ir noteikti un mērķtiecīgi jāveido dialogs ar Krieviju. Mums skaidri un tieši jāpauž savas bažas par Kremļa rīcību.
Dialogs un sankcijas nav pretrunā viens otram, faktiski tie viens otru var stiprināt, kā es to skaidri paudu savas vizītes laikā Maskavā pagājušā gada decembrī. Būdamas Drošības padomes pastāvīgās locekles, gan Lielbritānija, gan Krievija ir vienlīdz atbildīgas par starptautisko mieru un drošību.
Mūsu moto attiecībā uz Krieviju ir jābūt "sadarboties, bet nezaudēt modrību", un abām šīs formulas daļām jāpievērš vienlīdz nopietna uzmanība.
Taču mēs nekad nedrīkstam aizmirst par traģiskajām sekām, ko radīja tā vēlā vakara tikšanās Kremlī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
