No visām attīstītākajām pasaules valstīm ASV šī nevienlīdzība ir visizteiktākā. Lielā masa šeit rukā, galvu nepacēlusi, un daudziem ir nepieciešami vismaz divi darbi, lai izdzīvotu. Ja strādā veikalā vai par pastnieku, visticamāk, ka saņemsi likumā noteikto minimālo algas likmi, kas Kolorado štatā ir 10,2 dolāri stundā. Ar to labi nepadzīvosi. Dažādām profesijām, protams, atalgojums būs atšķirīgs. Vienmēr var iegūglēt un dabūt "tirgus" ciparu – cik saņem programmētājs, cik grāmatvedis un cik jurists. Apmēram tāpat kā tomāti, kartupeļi vai gurķi veikalā. Cenas regulē tirgus – piedāvājums un pieprasījums.
Un ir arī tādi pilsoņi, kas piepeši sāk saņemt vairāk, dažreiz pat nepiedienīgi daudz. Piemēram, mans amerikāņu draugs nesen sāka strādāt par viceprezidentu gigantiskā, miljardus pelnošā korporācijā. Un piepeši viņa "net worth" uzskrēja debesīs, viņš saka, ka tādus ciparus viņam iepriekš nekad mūžā neviens nav maksājis. Kā viņš tika pie šī darba, tas ir gandrīz vai mazas grāmatiņas apjoma vērts stāsts, un par to citā reizē.
Ir vērts pameditēt par dažiem jautājumiem, lai saprastu, cik tu esi potenciāli vērts, un uz ko vari šajā dzīvē cerēt. Pirmais, gluži praktiskais ir: "Ko tu patiešām labi proti?" Stāsta, ka Īlons Masks darba intervijās taujājot, ko kandidāts mājās, šķūnītī dara un labprāt ņemot tādus, kuri būvē savus robotus vai ko tamlīdzīgu. Mūsdienās diemžēl pasaule ir pilna ar jaukiem, izglītotiem cilvēkiem, kuri tā īsti neko paši izdarīt neprot, un tas arī ir iemesls izglītības un zinātnes prestiža norietam. Pārāk daudz tukšas muldēšanas. Piemēram, ja tu proti labi salabot sarautas ceļa krusteniskās saites vai uzprogrammēt mobilo aplikāciju, izmantojot šobrīd populāru izstrādes platformu, tad, visticamāk, tev dzīvē trūkums jācieš nebūs, bet ārsta vai IT speciālista diploms pats par sevi nekādu pārticību negarantē.
Otrais jautājums ir par attiecībām ar risku un spēju maizes devējus no tā norobežot. Nav noslēpums, ka pasaule ir briesmu pilna. Jo apkārt nemierīgāks, jo vairāk cilvēki gatavi maksāt par drošību. Pietiek tikai paskatīties uz naudu, ko slimnieki gatavi maksāt par dzīvību glābjošām zālēm vai līdzekļiem, kādus Lembergs tērē Latvijas juristu saimes barošanai.
Ja es algoju grāmatvedi, tad noteikti vairāk maksāšu tādam, kurš mani spēs aizsargāt no VID ķetnām, atkrustīties no pārbaudēm un vienmēr zinās, kā jāapietas ar kases aparātu, lai man nesanāktu kādas nepatikšanas. Jurists, kurš pratīs glābt no Konkurences Padomes daudzu miljonu sodiem, noteikti pelnīs desmitiem un varbūt pat simtiem reižu vairāk nekā viņa amata brālis valsts iestādē, kura ražo kārtējos nevienu neinteresējošos saistošos noteikums. Likums ir vienkāršs – ja atrodi kādu risku un iemācies no tā pasargāt, tad noteikti dzīvosi labāk nekā līdzīga darba darītājs, un arī nomainīt tevi ar citu, lētāku, būs grūtāk – risks tomēr.
Saka, ka cilvēka turība samērojama ar piecu viņa tuvāko sociālo kontaktu vidējo līmeni. Ja apgrozies turīgu un ietekmīgu cilvēku kompānijā, tad arī pats, visdrīzāk, tuvosies viņu līmenim. Šo likumu labi ilustrē Latvijā tik pazīstamais "šoferu dēlu" fenomens. Kādēļ lielo korporāciju prezidentiem maksā desmitus, simtus miljonus dolāru gada algu? Kādēļ Juris Gulbis ir vispelnošākais Latvijas menedžeris? Vai viņu DNA ar kaut ko atšķiras no mikroautobusa šofera ģenētikas vai intelekta līmeņa?
Visticamāk, atšķirība ir diezgan neliela. Tomēr alga atšķiras simtiem reižu. Un viens no galvenajiem iemesliem ir, kādi vārdi un telefona numuri atrodas katra šī indivīda telefonu grāmatā. Ja es varu piezvanīt Bilam Geitsam, un viņš atbildēs, runās ar mani un, balstoties uz manu padomu, vēl pieņems tādu vai citu lēmumu, tad mana vērtība uzskries debesīs. Ja es varu piezvanīt tikai Jurčikam no Purvciema, tad mana vērtība būs apmēram tāda kā viņam. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ļaudis tiecas mācīties prestižās skolās, ir ne tik daudz tur iegūto zināšanu, cik tur satikto cilvēku un izveidoto kontaktu dēļ. Šī iemesla dēļ tikai laba izglītība vien nelīdzēs nevienlīdzības mazināšanā. Pat ja esmu ļoti gudrs, man tomēr ir jāprot atrast ceļš pie bagāto, vareno un ietekmīgo prātiem un ausīm.
Visbeidzot, visdrošāk celt savu vērtību var, ja izdodas tikt pie sava zīmola. Porziņģis jau labu laiku vairs nav tikai labs basketbolists, viņš jau ir sporta brends. Bet Maikls Džeksons, lai arī sen jau miris, tomēr ir viena no pelnošākajām pasaules rokzvaigznēm. Bet kāpēc labi klājas arī Porziņģa brālim, to var izlasīt šajā rakstā dažas rindkopas uz augšu.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.