Lai gan atrisināt to varēja jau sen. Analoģiska, bet vēl absurdāka situācija ir ar TV3 "Nekā personīga" demonstrētajām "OIK konteinershēmām" – realitātē ir zaļa pļava, bet pēc EM dokumentiem tur atrodas strādājoša koģenerācijas stacija, kurai vēl turklāt pienākas dāsns visu mūsu apmaksāts atbalsts! (Tikai tādēļ, ka patiesībā tā vēl nestrādā, atbalsts netiek maksāts.)
Atšķirībā no šī "kuģa", par kura eksistenci mums piemaksāt nenāksies, katrs šāds EM "kuģis" ("OIK stacija") ir vairāku miljonu eiro nākotnes maksājumu slogs mums visiem (tas tiek noklusēts). Piemēram, saskaņā ar EM izstrādātajiem noteikumiem par 1 MW šķeldas koģenerācijas stacijas atbalstu (parasti EM atļaujas ir izsniegtas vismaz 1 MW jaudai vai vēl lielākai jaudai), kura pilnā apmērā izmantos tai EM dāsni piešķirto atbalsta apjomu, pie pašreizējiem nosacījumiem mums tas nozīmēs papildus elektroenerģijas tirgus cenai piemaksāt šim komersantam vēl vairāk nekā miljonu eiro gadā, un tā vismaz desmit gadus!
Lūk, arī "saprotama" motivācija rasties neredzami strādājošām "OIK stacijām" – lai nepazaudētu šo atbalsta iespēju vairāku miljonu apmērā, kad stacija sāks reāli strādāt, tāpēc ir vajadzīga šī fikcija ar "neredzami strādājošo" staciju, kamēr īstā vēl nav uzcelta atbilstoši atļaujā paredzētajiem nosacījumiem.
Pamatots ir jautājums – kāda ir EM motivācija šajās "OIK shēmas", jo tās nebūtu iespējams īstenot bez šādas īpatnējas EM līdzdalības, tās savdabīgajiem EM lēmumiem?
Atšķirībā no mājas-kuģa shēmas EM tā arī joprojām nav spējusi sniegt likumīgu pamatojumu "OIK konteinershēmam" un "nez kāpēc" turpina tās aizstāvēt. Ar ko saistīta šāda EM "pašaizliedzīga" cīņa par nacionālo enerģētiku?
Pamatojums, ka šis "OIK stāsts" ir politiska afēra jau no paša sākuma, ir lasāms šeit.
Publiski EM demonstrē, ka dara visu iespējamo, lai ar "OIK afēru" (ko pati radījusi) tiktu galā – tiek solīts veikt "OIK staciju" pārbaudes "pa pilnu perimetru", steidzamības kārtībā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu tiek virzīti grozījumi MK noteikumos, kuri regulē "OIK atbalsta" piešķiršanas un pārraudzības kārtību, tiek gatavots audits, lai pārbaudītu pašas ministrijas pieņemtos "OIK lēmumus" un rīcību. Bet kā tad ir patiesībā?
Sivēns maisā jeb EM pārbaudes "pa pilnu perimetru"
Uzreiz pēc žurnālistu atklātajām "OIK konteinershēmām" ministrs piesauca krāpniecību un solījās veikt pārbaudes "pa pilnu perimetru". Pilns perimetrs – tas ir vairāk nekā 1000 izsniegtu atļauju un šā brīža situācijā vairāk nekā 400 "strādājošu" elektrostaciju, kurām EM ir piešķīrusi atļauju saņemt atbalstu obligātā iepirkuma ietvaros.
Ar ministra lēmumu Nr. 202 jau pagājušā gada 29. septembrī tika izveidota "kontroles grupa". Nez kāpēc EM joprojām izvairās atbildēt – kāds ir šīs grupas uzdevums, sastāvs un atbildība par paveikto? Šeit saite.
Tas rada pamatotas bažas par šīs "kontroles grupas" patiesajiem uzdevumiem, tās kompetenci un pārbaudes objektivitāti (iespējamajiem interešu konfliktiem) un izrietošu jautājumu – vai šī "pārbaude" tiek veikta, lai atklātu iespējamās nelikumības vai piesegtu tās? Jo kādēļ gan citādi būtu jāslēpj pieprasītā informācija?
Kā kļuvis zināms, "kontroles grupai" ir uzticēts pārbaudīt vien 39 stacijas. Kāpēc tikai šīs stacijas – stacijas, kuras gandrīz nekādu OIK slogu nerada? Uz šo jautājumu EM arī joprojām nav spējusi atbildēt. Vēl pagājušajā gadā EM paguva paziņot, ka jau 10 no šīm stacijām atļaujas ir saglabājamas, savukārt trīs atļaujas ir anulējamas.
EM joprojām "nez kāpēc" izvairās atbildēt – vai šīs 10 stacijas ir bijušas reāli pārbaudītas klātienē, vai tās ir reāli uzceltas, vai tajās ir uzstādītas EM atļaujā paredzētās iekārtas un vai tās ražo elektroenerģiju koģenerācijā? Ja jau stacijas ir pārbaudītas un viss ir kartībā, tad kādēļ gan no sabiedrības būtu jāslēpj šī informācija – lai nevarētu to pārbaudīt?
Kā tagad izrādījies, pa visu šo laiku saskaņā ar paša ministra atzīto ir tikušas apsekotas tikai 8 stacijas! Kopš "kontroles grupas" izveidošanas ir pagājuši vairāk nekā četri mēneši, pa šo laiku visas stacijas varēja ne tikai apsekot, bet pat rāpus līdz tām aizrāpot. Tomēr EM nez kāpēc vēlas patiesības noskaidrošanā aprobežoties ar tai iesniegtajiem dokumentiem, turklāt ierobežojot sevi ar tādu dokumentu pārbaudi, kuri nedod iespēju gūt pārliecību par reālo situāciju, bet gan ļauj radīt vēlamo ilūziju, lai būtu pamats uzskatīt, ka tur stāv "kuģis". Pat ja tā tur nav.
Savukārt stacijas, kuras reāli strādā un rada nozīmīgu OIK slogu, EM nez kāpēc nesteidz pārbaudīt, pat ja ir acīmredzamas aizdomas, ka tiek īstenotas krāpnieciskas darbības, piemēram, ar pašpatēriņu. Tieši otrādi – EM steidz tās glābt. Par to tālāk.
"Konteinershēmas" Ahileja papēdis
Saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto 2012. gadā iestājās pilnīgs moratorijs attiecībā uz "OIK atļauju" izsniegšanu, tas nozīmē, ka šobrīd visām šīm stacijām bija jau jābūt izpildītiem atļaujā paredzētajiem nosacījumiem – bija jāražo elektroenerģija koģenerācijas režīmā saskaņā ar atļaujā norādīto tehnoloģiju un jaudu. Koģenerācija nozīmē, ka vienlaikus tiek ražota elektrība un siltums, un, lai komersants kvalificētos obligātā iepirkuma atbalstam, atļaujā ir noteikti efektivitātes kritēriji un siltumam ir jābūt lietderīgi izmantotam. Tie visi ir būtiski nosacījumi.
Ja EM pārbaužu patiesais mērķis būtu novērst "OIK krāpniecības", tad pārbaudi jau sen varēja paveikt, un ne tikai šajās 39 stacijās. Tā kā atbalsts ir paredzēts efektīvai koģenerācijai, būtu bijis jāpārbauda "lietderīgā siltuma" ražošana koģenerācijā. Taču EM nu nekādi to nevēlas darīt, jo ir acīmredzami, ka gandrīz neviens no šiem komersantiem to nenodrošina – TV3 atklātajās "konteinershēmās" visi komersanti to "godīgi" ir norādījuši ministrijai iesniegtajos dokumentos, taču EM to ne tikai "nez kāpēc" nav ņēmusi vērā (un nav anulējusi tiem atļaujas), bet "pēc rūpīgas iepazīšanās ar iesniegto informāciju" ir pieņēmusi tiem labvēlīgus lēmumus par tālāku uzstādāmo jaudu palielināšanu!
Kādēļ bija vajadzīgas šīs vairākus mēnešus ilgušās "pārbaudes"? Lai radītu vajadzīgo "kuģu" ilūziju (pēc dokumentiem, protams) un slēptu EM patieso lomu "OIK afērā", jo, atzīstot pārbaudāmās atļaujas par anulējamām, radīsies pamatots jautājums – kā interesēs EM ir rīkojusies un pieņēmusi lēmumus visus šos gadus?
Starp citu, EM tā arī nav spējusi atrast pašas radītajā normatīvajā regulējumā, kur tad ir noteikts, ka visus šos gadus kāds vispār pārbauda elektroenerģijas ražošanas uzsākšanu koģenerācijā (tātad ne tikai elektrības, bet arī siltuma ražošanu). Apgalvot, ka siltuma kontrole ir tikusi veikta, AS "Sadales tīkli" (elektroenerģijas sistēmas operatoram) izsniedzot savu pārbaudes aktu, ir tas pats, kas apgalvot, ka pārbaude pie proktologa nozīmē, ka jūs esat pārbaudījuši arī savus zobus. Diemžēl tieši uz šādu neloģisku kārtību visu laiku pastāv EM. Kā interesēs ir tāda EM pozīcija?
MK noteikumi kā ātrā palīdzība EM režisētajam "OIK afēras" piesegam?
Starplaikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu (atkal – cik pašaizliedzīgi!) EM steidzamības kārtībā centās virzīt apstiprināšanai grozījumus noteikumos, kuri regulē "OIK nozari".
Tik tiešām, grozījumi MK noteikumos bija nepieciešami, un jau sen. Jo pašreizējie noteikumi nenodrošināja skaidru, caurskatāmu un sabiedrības interesēm atbilstošu regulējumu. Tieši pretēji, tie radīja iespējas visdažādākajām manipulācijām – atkarībā no tā, kāda bija EM motivācija izmantot šo pašas izveidoto neskaidro regulējumu. Un tieši šo motivāciju EM tagad cenšas noslēpt, jo pat pašreizējo noteikumu ietvarā, ja vien būtu politiskā griba vai valstiska domāšana, varēja daudz ko izdarīt – īstenot reālu kontroli un, piemēram, šādas blēdības ar "konteinershēmām" vispār nepieļaut! Vai arī rīkoties pavisam citādi – kā tas bija līdz brīdim, kamēr žurnālisti to padarīja publiski zināmu.
Grūti iedomāties, ka EM, kura pati izstrādāja šos noteikumus, visus šos gadus to neapzinājās.
Virkne EM grozījumos piedāvāto pasākumu tik tiešām regulējumu padara skaidrāku un stingrāku, taču nesakārto to atbilstoši sabiedrības interesēm, – šie grozījumi pēc būtības nemaina absurdo situāciju, kas pieļauj komersantiem iespēju īstenot negodprātīgas darbības un turpināt saņemt par to atbalstu. Turklāt EM (kura visu laiku uzsver, ka tai nav kontroles resursu) tie vēl ir jāpieķer un vispirms ir jābrīdina, pēc tam vēl jādod iespēja sastrādāto novērst, un tā vairākas reizes. Šie "uzlabojumi" ir virspusēji un drīzāk kalpo kā piesegs. Pat krokodilam ir skaidrs, ka šāds EM piedāvātais risinājums ir neefektīvs un krāpniecību motivējošs. Vai EM tas nav skaidrs?!
Daži "amizanti" piemēri no EM steidzami virzītajiem grozījumiem
Ja komersants ir krāpies vai nav pildījis atļaujā paredzētos nosacījumus, tam ne tikai netiek paredzēts sods, tam pat netiek paredzēts atprasīt nepamatoti izmaksāto atbalstu (par kuru maksājam mēs visi), turklāt grozījumos tiek paredzēta iespēja ļaut komersantam krāpties vai neizpildīt noteikumos paredzētos nosacījumus un tapt pieķertam par to trīs reizes piecu gadu laikā, pirms tiek lemts tam atņemt iespēju pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros!
Tā vien gribas to kvalificēt kā "sviests pilnīgais" – tā vietā, lai par katru šādu gadījumu paredzētu ne tikai anulēt piešķirtās atbalsta tiesības, bet gan vēl pieprasītu atgriezt nepamatoti samaksāto atbalstu un, iespējams, uzsāktu krimināllietu par krāpniecību sevišķi lielos apmēros (jo tieši tā šāds nodarījums bieži būtu kvalificējams), EM "nezin kāpēc" piedāvā turpināt auklēties ar pārkāpumā pieķerto "OIKistu". Kāpēc?
Absurda ir noteikumos paredzētā kārtība, ka par atklātajiem pārkāpumiem netiek ne tikai paredzēts sods, bet pat netiek paredzēts samazināt komersantam izmaksāto atbalstu, kuru tas ieguvis krāpjoties. Parasti komersantam tiek dots 3 līdz 6 mēnešu laiks, lai atklātos pārkāpumus (krāpniecības) varētu novērst, un arī šajā laikā tiek saglabāts piešķirtais dāsnais atbalsts, ja vien komersants pats no tā nav atteicies! Analoģisks regulējums Ceļu satiksmes noteikumos izskatītos šādi – ja tevi pieķer, teiksim, par ātruma pārkāpšanu, tevi nesoda par to, bet ļauj turpināt neievērot noteikumus vēl pusgadu, un tev par to nekas nebūs, un šajā laikā tev vēl turpinās piemaksāt par pārmērīgi iztērēto benzīnu, braucot pārāk lielā ātrumā.
Vēl kāda ne mazsvarīga īpatnība, kuru nez kāpēc EM "neievēro", – pašreizējais EM izveidotais regulējums motivē komersantus nodot subsidētajā iepirkumā visu savu saražoto elektrību, lai gan noteikumi nosaka, ka nododams ir tikai pārpalikums (atlikums pēc pašpatēriņa). Pēc būtības, ja komersants šādi rīkojas, tā ir krāpniecība sevišķi lielos apmēros – tā tiek īstenota, stacijai izveidojot vairākus pieslēgumus, lai savu pašpatēriņu varētu nosegt nevis no savas saražotās elektroenerģijas, bet iepērkot nesubsidēto elektroenerģiju. EM ne tikai to nekontrolē, tieši otrādi, – tā vietā, lai nekavējoties to novērstu un sodītu komersantu par šādu rīcību, EM savos grozījumos paredz, ka tas tiks ņemts vērā tikai pēc 2019. gada 1. jūlija! Tātad "cēlsirdīgi"(uz visu mūsu rēķina) dodot pietiekami daudz laika šo krāpniecības shēmu noslēpt un tādējādi saglabāt komersantam piešķirto atbalstu, kurš sen jau būtu noņemams.
Kādēļ "pārbaudes" tiek ievilktas, bet noteikumu grozījumi – steigti?
EM steidzami virzītie noteikumu grozījumi ir vērtējami kā izmisīgi centieni piesegt līdz šim sastrādātās "konteinerfirmu" shēmas un dot iespēju tās legalizēt – lai gan jau tagadējā normatīvajā ietvarā bija iespējams anulēt atļaujas gandrīz visām "konteinershēmās" iesaistītajām firmām, taču EM "nez kāpēc" to nav darījusi un vēl joprojām tās "pārbauda".
Paralēli steidzami tiek virzīti grozījumi, kuros cenšas legalizēt "konteinershēmu", – paredzot prasības par minimālo jaudas slieksni, kas komersantam būtu jāuzstāda, taču pēc tam tajos pašos steidzamajos grozījumos atrunājot, ka šī prasība stāsies spēkā tikai 2019. gadā. Kādēļ tad šādam grozījumam ir vajadzīga steidzamība? Lai EM radītu tiesisku pamatojumu saviem dīvainajiem "konteinershēmu" lēmumiem, no kuriem pļavās peld neredzami "kuģi", un "kuģu" kapteiņiem dotu vēl gadu, lai varētu legalizēties tiem dāsni piešķirtajam atbalstam, kas citādi būtu jāzaudē. Tādējādi, piemēram,TV3 žurnālistu sižetā atspoguļotajā gadījumā ar SIA "Rīgas enerģija", ja tai "izdosies pierādīt", ka tā nav bijusi iesaistīta krāpnieciskās darbībās, pateicoties šiem grozījumiem, tā varēs "legalizēt" savas neizdarības un saglabāt tai izsniegto atbalsta apjomu pilnā apmērā, tas ir, nodrošināt sev subsidētās elektroenerģijas iepirkumu vairāku desmitu miljonu eiro apmērā. (EM "nez kāpēc" līdz 2018. gada 5. martam ir atlikusi lēmuma pieņemšanu par obligātā iepirkuma atļaujas atcelšanu, lai gan ir acīmredzami pierādījumi, ka atļaujas nosacījumi nav tikuši izpildīti. Kāpēc?)
Tie ir tikai daži piemēri no EM piedāvātā jaunā regulējuma, kurš "sakārtos OIK nozari". Nu, diezin vai šo "sakārtošanu" var uzskatīt par sabiedrības interesēm atbilstošu. Drīzāk tas ir vērtējams kā piesegs, lai radītu vajadzīgo ilūziju sabiedrībai. "OIK nozares" brēka ap šiem grozījumiem (iespējams, inscenēta piesega ticamībai) to uzskatāmi apliecina – cik dziļi ielaista un neadekvāta ir šīs "nozares" pārraudzība. Ironiski, bet brēcēju argumenti, ja tajos iedziļinās, – tā patiesībā ir apsūdzība pašiem sev un EM.
Kādēļ meklēt melnu kaķi tumšā istabā?
Redzot, cik "produktīvi" EM spēj īstenot šīs kontroles, pat tad, kad ir jāreaģē uz acīmredzamu pārkāpumu, ir skaidrs, ka pašreizējā regulējuma ietvarā ir vienkārši bezjēdzīgi censties ko uzlabot – tas vienkārši nedarbosies, tieši tāpat kā līdz šim (jau no 2013. gada noteikumi paredz kontroles grupas, kuras EM tā arī nav nekad veidojusi).
Absurdais kontroles un atbildības mehānisms būtu principiāli jāmaina – pašlaik komersants var krāpties, kamēr netiek pieķerts. Un pat tad, ja tiek pieķerts, tas netiek sodīts, bet tiek brīdināts (un turpina saņemt atbalstu!). Un tas var atkārtoties atkal un atkal. Tāda lietu kārtība nemotivē uz godprātīgu rīcību, tieši otrādi – motivē krāpties ("optimizēt" izdevumus), kamēr nepieķer.
Vajadzētu būt otrādi – nevis EM, bet komersantam pašam būtu jārūpējas un jāatbild par savu atbilstību noteikumu prasībām. Tas ir elementāri panākams: ja "OIK stacija" neatbilst noteikumiem, komersants pats ziņo EM par šīm neatbilstībām, un no šī brīža tam tiek apstādināts atbalsts. Katrai neatbilstībai noteikumos ir noteikts laika termiņš, kurā to novērst, citādi atļauja tiek anulēta. Viss.
Kā nodrošināt komersantu motivāciju pašiem rūpēties par visu noteikumu ievērošanu un savu neatbilstību ziņošanu EM? Tas arī ir elementāri panākams: ja komersants neko nav ziņojis un pārbaudē atklājas neatbilstības, – "spēle ir beigusies!". Uzreiz – atļaujas anulēšana, nepamatoti sniegtā atbalsta atgriešana un – atkarībā no nodarītā – iespējams kriminālprocess par krāpšanos.
Šāds mehānisms liks visiem rūpēties par savu atbilstību un ievērot noteikumus, bet par neatbilstībām – pašiem uzreiz ziņot un novērst tās, lai nepazaudētu piešķirto atbalstu.
Ja EM īstenotu šādu kontroles mehānismu uzreiz, izrādītos, ka daudzas "OIK stacijas" vispār nekvalificētos atbalstam, jo, pateicoties EM izveidotajai sistēmai, ir radīta ļoti liela motivācija krāpties, un, kā liecina neoficiāla informācija, šīs iespējas plaši tiek izmantotas – gan attiecībā uz pašpatēriņu, gan attiecībā uz "lietderīgo siltumu", gan attiecībā uz kurināmo, pat ar tehnoloģiskiem risinājumiem.
Tas savukārt nozīmē, ka tik tiešām, sakārtojot regulējumu, OIK slogs samazinātos ļoti būtiski. Tagad tas tā nav paredzēts. Nu, elementāri, – ja ir rūpe par sabiedrības, nevis "tumbačkas" likteni.
Kurš maksā – tas pasūta mūziku?
Absurda situācija ir arī ar ikgadējiem auditoru atzinumiem, kas EM piedāvātajā sistēmā ir svarīgākais kontroles elements, uz kura pamata EM pieņem savus lēmumus par komersanta atbilstību. Šos auditus pasūta un apmaksā pats "OIK komersants", un, tā kā auditu patiesums nekad netiek pārbaudīts, tas rada ļoti lielu motivāciju tos sagatavot "pareizi", jo gan audita pasūtītājs, gan audita veicējs ir ieinteresēts, lai viņu sadarbība turpinātos...
Un atkal – vajadzētu būt otrādi: EM ir jābūt tai, kas izvēlas atbilstošu auditoru vai auditorus (vislabāk – rīko konkursu un izvēlas kompetentākos, un tad liek tiem konkurēt pie izpildes). EM uzliek tiem uzdevumu un nosaka atbildību par rezultātiem, un apmaksā tos, un veic izlases pārbaudes, lai pārliecinātos par audita atbilstību, tādējādi radot auditoram maksimālu ieinteresētību nodrošināt pasūtījumu kvalitatīvi – un šoreiz nevis "OIK komersanta" (kā līdz šim), bet sabiedrības interesēs. Bet naudu par šīm (un citām) pārbaudēm iekasē no "OIK komersantiem", nosakot to kā gadskārtēju nodevu. Nevis, kā to savos grozījumos piedāvā EM, paredzot publiskā tirgotāja pārbaudes (tas vēl ir atsevišķs absurda stāsts) izdevumus iekļaut OIK slogā, bet savējos segt no valsts budžeta.
Līdzīgi ir arī attiecībā uz ministra piesaukto auditu, kurš it kā tiek paredzēts, lai izvērtētu EM rīcību attiecībā uz "OIK lēmumiem". Taču, iepazīstoties ar audita iepirkuma priekšmetu, diemžēl ir pamats šādu apgalvojumu apšaubīt, piemēram, nez kāpēc paredzēts tiek izvērtēt tikai lēmumus pēc 2012. gada 28. maija – tas ir, datuma, kad valdībā tika pieņemti noteikumu grozījumi, kuri paredz moratoriju attiecībā uz jaunu "OIK atļauju" izsniegšanu. Kādi tad EM lēmumi tiks vērtēti?
Kā izriet no EM lietvedībā esošajiem dokumentiem, EM ir jau tikusi veikta dienesta pārbaude par EM rīcību saistībā ar lēmumiem piešķirt komersantam tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kuras rezultāti neizskaidrojamā veidā it kā "ir pazuduši", bet ministrs apgalvo, ka saistībā ar šiem "pazudušajiem dokumentiem" šādu dienesta pārbaudes rezultātu nemaz nav bijis!
Vairāki fakti gan liecina par pretējo – šīs dienesta pārbaudes ietvaros ir ticis veikts šo lēmumu audits un tā rezultāti ir pieejami, un tie apliecina, ka, pieņemot šos lēmumus, EM nekorekti piemērojusi tiesiskos principus savu lēmumu pamatošanā, pārkāpusi Ministru kabineta noteikumos noteikto kārtību, nav ievērojusi normatīvo aktu deleģējumu utt.
Tas viss rada pamatotas bažas, ka patiesībā EM ar šo jaunizsludināto "auditu", par kuru ir paredzēts apmēram desmit reizes lielāks finansējums nekā iepriekšējam auditam, centīsies nevis atklāt iespējamos EM pārkāpumus saistībā ar "OIK lēmumiem", bet gan tos piesegt. Vairāk par šī "audita" specifiku var izlasīt šeit.
Ņemot vērā, ka paredzamais OIK slogs saskaņā ar pašas EM sniegto informāciju Eiropas Komisijai valsts atbalsta lietā Nr. SA.43140 tiek lēsts 3,96 miljardu eiro apmērā (tas ir ļoti nopietns slogs mūsu ekonomikai, kurš atstās graujošu iespaidu uz mūsu valsts konkurētspēju), bet joprojām, visus šos gadus, efektīvs šī atbalsta kontroles instruments nav ticis īstenots, pat izveidots (un nav arī paredzēts), tiešām būtu pamatoti izvērtēt EM darbību ne tikai audita, bet arī atbilstoša kriminālprocesa ietvaros.
Galu galā, ja saceltais tracis ap "oligarhu sarunām" tik tiešām bija par valsts izzagšanu, nevis par to, ka valsti izzaga "ne tie", tad atbildīgs un atklāts šīs "OIK sāgas" (kas aizvien vairāk apliecina sevi kā politiski piesegtu afēru daudzu gadu garumā) izvērtējums būtu tiesiskas un demokrātiskas valsts pienākums pret savu sabiedrību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
