Tikpat nepieņemama ir ierēdņu un politiķu saceltā jezga ap šo notikumu. Tagad tiek tērēti lieli valsts ierēdņu laika un naudas resursi, trīs ministriju un to pakļautības iestāžu cilvēkiem sapulcēs un darba grupās laužot šķēpus par vienu precedentu, kuru īpašnieks jau apsolījies atrisināt un būvi aizvākt. Tā vietā, lai meklētu risinājumu, kā sabalansēt īpašnieka un sabiedrības intereses, apsaimniekojot un apbūvējot privātīpašumu, pašreizējā valsts nostāja ir nepieļaut un apkarot.
Vēsturiski civilizācija ir attīstījusies ūdenstilpju krastos – pie ezeriem, upēm, jūrām. Visā pasaulē cilvēki grib dzīvot ūdens tuvumā. Arī stiklotā nojume piecus gadus ne kaimiņus, ne tūristus netraucēja, nesatrauca un netraucē arī tagad. Ar floras un faunas aizsardzību esam aizrāvušies tik ļoti, ka Latvijā skaitliski visātrāk izzūdošā suga ir homo sapiens.
Cilvēki brauc prom ne tikai tādēļ, lai meklētu labāk atalgotu darbu, bet arī muļķīgu valsts birokrātisko šķēršļu dēļ. Atmiņā uzplaiksnī PSRS normatīvi, kas ierobežoja privātmāju lielumu, ābeļu skaitu dārzā, vistu, cūku un govju skaitu kūtī.
Arī patlaban valsts arvien vairāk vēlas kontrolēt cilvēkus, nepaļaujoties uz viņu veselo saprātu. Valstij vajadzētu stingrāk kontrolēt būvniecību sabiedriskajā sektorā, lai nebruktu lielveikali, sporta zāles, lai bērni neietu bojā slimnīcu liftu šahtās. Savukārt privātīpašnieks, veidojot sev komfortablu vidi, radīs gan papildu darbvietas, gan vietējiem zvejniekiem un zemniekiem nodrošinās jaunus klientus, gan rosību tuvākā apkārtnē.
Ja valsts regulējuma ir par daudz, cilvēki vienmēr meklēs radošus risinājumus, lai to apietu. Valstij būtu vairāk jāpaļaujas uz pilsoņu veselo saprātu.
Savukārt, iepērkot zāles no farmācijas gigantiem, būtu vietā valstij pašai veselo saprātu izmantot jaudīgāk. Gadu gaitā medicīnā ir vērojamas kādai slimībai veltītas cikliskas kampaņas, kas nereti sakrīt ar valsts naudas piešķiršanu un pēc tam arī dalīšanu konkrētajai nozarei vai pat konkrētam piegādātājam. Atmiņā ir cīņa ar encefalītu, dzelteno kaiti, sirds slimībām u. c.
Nesen sabiedrības uzmanība pastiprināti tika pievērsta cīņai ar vēzi. Tika panākts budžeta palielinājums onkoloģijai, tālāk sekoja mērķtiecīga kampaņa pret "Rigvir" – pašmāju inovatīvu, pasaulē pieprasītu pretvēža zāļu – ražotāju un viroterapiju kā nozari. Nu onkologu dienaskārtībā ir jautājums par papildu piecu miljonu eiro sadali dārgām jaunākās paaudzes pretvēža zālēm, ko konkrēti ārsti pasludina par teju vai panaceju. Ir piešķirti pieci miljoni eiro, taču onkologi saka, ka nepieciešami 15 miljoni eiro.
Tātad zāļu pietiks trešdaļai no tiem, kam tās nepieciešamas. Kuriem pacientiem paveiksies, kurš ārsts noteiks, kam dot, kam nedot? Vai varbūt zāļu pietiks tikai no janvāra līdz aprīļa beigām. Vēl dīvaināks šķiet Veselības ministrijas teiktais, ka notiek sarunas ar ražotājiem par piegādājamo zāļu cenas samazināšanu, lai iekļautos valsts piešķirtajos piecos miljonos eiro.
Farmācija ir bizness, kaulēties tirgū var par 10–20% atlaidi, bet ne jau par trīskāršu cenas samazinājumu. Ja kāda no transnacionālajām kompānijām tagad piegādās vajadzīgo zāļu apjomu par trešdaļu cenas, ir skaidrs, ka vai nu cenas ir uzpūstas, vai valsts vienkārši būs parādā un šis parāds tiks atprasīts pie nākamā budžeta palielinājuma pretvēža zālēm. Valsts jau būs uz āķa. Neskatoties uz to, ka tikmēr jau cita kompānija būs radījusi vēl modernākas un iedarbīgākas zāles.
Šķiet, ka primāra pašlaik ir naudas sadale, ne rūpes par ilgtermiņa onkoloģijas nozares attīstību Latvijā un pacientu interesēm. Valstij būtu jāapzinās savas reālās finansiālās iespējas. Deivids Rokfellers varēja atļauties mūža laikā sirds transplantāciju veikt sešas reizes. Farmācijas kompānijas rada un radīs arvien jaunas un dārgas zāles.
Valsts nekad nevarēs apmaksāt vismodernākās zāles visiem iedzīvotājiem. Statistiski mēs zinām slimnieku skaitu un pieejamo budžetu. Ir viegli aprēķināt, cik valsts naudas katram pieejams. Un par šo naudu var iegādāties zāles, ko valsts var atļauties, lai pietiktu visiem un visa gada garumā.
Ja kādam rocība atļauj, viņš var piemaksāt valsts garantētajai summai un iegādāties dārgākas un modernākas zāles. Šajā jautājumā valsts ir spējīga sniegt loģistikas pakalpojumus, lai, iepērkot zāles vairumā, samazinātu to cenu konkrētam slimniekam. Šeit valsts ir par maz un biznesa par daudz.