Pārstāstot dialogu ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, Nazarbajevs atklāja, ka esot ieminējies – Astana ir gatava miera uzturēšanas pūliņiem konflikta noregulēšanai Ukrainā. Tramps esot atteicis, ka to labāk darīt kādā citā pilsētā (tātad ne vairs Minskā, kas jau trīs gadus ir bijusi noregulējuma sarunu norises vieta).
Savienoto Valstu puses oficiālu apstiprinājumu šim stāstījumam nav nācies redzēt, bet Trampa paudums par Minskas procesa attīstīšanu "kaut kur citur" nebūt nenozīmē aicinājumu šīs sarunas rīkot tieši Kazahstānas galvaspilsētā, kā tas labpatiktos Centrālāzijas vecākajam līderim. Nazarbajevs ar Astanas kā sarunu vietas piedāvājumu nāca klajā jau noregulējuma procesa sākuma posmā, Ukrainas un Krievijas prezidentu tikšanās gaitā 2014. gadā. Normandijas četrinieka (Vācija, Krievija, Ukraina, Francija) valstis tomēr lēma citādi un par sarunu vietas saimnieku lūdza kļūt Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko.
Minska tika izraudzīta kā piemērotāka praktisku iemeslu dēļ. Tā atrodas krīzes piemeklētā rajona tuvumā, un to bez šķēršļiem var apmeklēt neatzīto "tautas republiku" pārstāvji. Maskava ir atzinusi par derīgiem Luhanskas un Doņeckas režīmu izdotos personības dokumentus, un starp Krieviju un Baltkrieviju nepastāv pasu kontrole. Šī iemesla dēļ par sarunu vietu nevarētu kļūt ne Varšava, ne Viļņa vai Rīga, jo Eiropas Savienības valstis ir saskaņojušas noraidošo attieksmi pret Ukrainas separātistiem. Turklāt pati Baltkrievija nav pārstāvēta pie sarunu galda, kas norāda uz to, ka namamāte tieši neietekmē Minskas procesa saturu.
Kritiķi par traucējošu nosauc Baltkrievijas ciešo saikni ar konfliktā iesaistīto Krieviju, piedalīšanos Maskavas diriģētās organizācijās un savienības valsts integrācijas projektos, kas neatbilstot formāli paustajai neitralitātei. Pārsteidzīgi un pavirši vērtētāji piemirst faktu, ka arī Kazahstāna ir Maskavas militārais un ekonomiskais sabiedrotais un piedalās gan Kolektīvās drošības līguma organizācijā, gan Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā.
Atgriešanās pie Astanas kandidatūras, protams, liecina par Kazahstānas vadības vēlmi aktivizēt savus miera uzturēšanas pūliņus, paspilgtinot valsts starptautisko prestižu. Prezidents Nazarbajevs vecumdienās vēlētos savas regālijas papildināt ar miera nesēja lauru vainagu, un labi nodomi būtu tikai apsveicami. Jo sevišķi tad, ja tie varētu izkustināt Minskas procesu no strupceļa, kurā tas nonācis. Kopš pirmo Minskas nolīgumu parakstīšanas 2014. gada septembrī un turpinājuma 2015. gadā diplomātiskajā frontē ir risinājusies drīzāk ķildošanās nekā tirgošanās, bet reālajā dzīvē iestājusies situācija, ko nevar droši nosaukt ne par mieru, ne par karu. Abas puses laiku pa laikam pārkāpj pamieru, un abās pusēs aizvien ir cilvēku upuri.
Pārdomās par iespējām atkausēt iesalušo miera procesu sarunu norises vietas maiņa šķiet visvienkāršākais risinājuma mēģinājums. Bet notiktu brīnums, ja, no mežu aizvēja nonākot kalnu ielokā, piepeši mainītos Minskas procesa dalībnieku uzskati, pozīcija un runas maniere. Ja plāns ilgstoša miera panākšanai Ukrainā, kuram pārmesta runāšana mīklās, pēkšņi taptu par dokumentu ar tīru un skaidru valodu.
Atgriešanās pie Astanas kandidatūras apstiprina, ka Minskas nolīgumi vairs nedarbojas un pēdējos mēnešos ir tikuši diskreditēti. Ukrainas Augstākās radas pieņemtajā likumā par Donbasa un Krimas reintegrāciju šie nolīgumi, šķiet, vairs vispār nav pieminēti. Skaidrs, ka procesam ir nepieciešams piešķirt, kā saka, jaunu paātrinājumu. Varbūt to var radīt, piemēram, vienošanās par neitrālu Apvienoto Nāciju miera uzturētāju izvietošanu, kas ir viens no būtiskākajiem tematiem ASV un Krievijas galveno Ukrainas noregulējuma sarunvežu Kurta Volkera un Vladislava Surkova apspriedēs?
Līdz šim pēdējais abu valdību speciālo pārstāvju sarunu raunds tiek raksturots kā sekmīgāks par iepriekšējo. Pēc loģikas Maskavas uzdevums šobrīd ir novilcināt laiku līdz Krievijas prezidenta vēlēšanām. Tiesa, nupat ir nopludināta versija, ka Surkovu Krievijas galvenā Ukrainas sarunveža pakāpē varētu nomainīt "mūžīgais opozicionārs", partijas "Jabloko" dibinātājs Grigorijs Javļinskis. Kam adresēta šī ziņa – pirmkārt ukraiņiem vai amerikāņiem, vai vienkārši starptautiskās reakcijas zondēšanai, uzreiz nepateiksi. Javļinskis medijiem teicis, ka saruna ar Putinu par šo tematu viņam bijusi jau pērn novembrī.
Opozicionārs esot gatavs nopietni izskatīt šo piedāvājumu, ja tas tiktu atkārtots. Ja Javļinska vārds Minskas procesa sakarā pirms vēlēšanām izskanēs vēlreiz, būs iemesls lēst, ka vismaz minimāli Krievijas un Ukrainas attiecību normalizēšanas centieni netiek svītroti no Kremļa tuvāko mēnešu darbakārtības.
Nevis Minskas sarunu laukuma likvidēšanai, bet pušu pozīciju tuvināšanai un saskaņošanai par starptautisko miera uzturētāju funkcijām un atbildības zonām ir jāiezīmē vismaz pirmais praktiskais risinājuma solis. Ja ASV puses plānu par ANO miera uzturētājiem Kremļa sarunvedis patiešām turpina pētīt visā nopietnībā, nevis novilcina laiku, būtu iemesls pat piesardzīgam optimismam.
