Viena no Eiropas valstīm, kura pēdējā laikā izpelnījusies politologu un ekonomistu īpašu uzmanību, ir Portugāle. Pēc parādu krīzes pārdzīvošanas šī Dienvideiropas valsts spējusi atgūties. Kur slēpjas Portugāles ekonomiskās izaugsmes noslēpums? Bez liekām emocijām – aplūkosim Portugāles ekonomiku raksturojošos datus.
Izaugsme un politiskais fons
Portugāles reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) 2014.–2016. gada periodā ir audzis par vidēji 1,4%.[1] Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) lēš, ka izaugsme turpināsies, paredzot reālā IKP izaugsmi 2% apmērā arī 2017. gadā.[2]
Virspusēji skatoties, kāds varētu apgalvot, ka Portugāles ekonomikas atlabšana ir panākta, piekopjot sociālo politiku. Kopš 2015. gada beigām Portugālē pie varas atrodas Sociālistiskā partija (Partido Socialista, SP), kura izveidojusi mazākuma valdību, paļaujoties uz kreiso (Bloco de Esquerda) un komunistu un Zaļās partijas apvienības (Coligação Democrática Unitária) atbalstu. Saprotami, ka šāds modelis ir izraisījis arī dažādu pasaules mediju uzmanību.
Portugāles un Latvijas ceļš
Viens no iemesliem, kāpēc Portugāles nodokļu un ekonomiskā politika ir interesanta Latvijai, ir fakts, ka šī valsts pēdējo desmit gadu laikā ir veikusi līdzīgu ceļu kā mēs. Tiesa, atšķirībā no Latvijas Portugāles ekonomiskā krīze pienāca pāris gadus vēlāk. 2007.–2008. gada finanšu krīzes iespaidā arī Portugālei nācās glābt divas savas bankas. Tikmēr valsts turpināja dzīvot uz deficīta rēķina un procentu likmes valsts parāda vērtspapīriem turpināja pieaugt. Jau 2011. gadā Portugālei nācās lūgt palīdzību 78 miljardu eiro apmērā gan SVF, gan Eiropas Savienībai (ES). Lai atgrieztu ekonomiku veselīgās sliedēs, Sociāli demokrātiskās partijas (Partido Social Democrata) veidotajai valdībai nācās ieviest taupības pasākumus un fiskālo konsolidāciju.
Ja Latvija pēc SVF programmas beigām ir pieturējusies pie salīdzinoši fiskāli atbildīgas politikas (sabalansēts budžets 2016. gadā) un strādājusi pie strukturālajām reformām, tad Portugāles izvēlētais ceļš pēc SVF programmas slēgšanas 2014. gadā un SP nākšanas pie varas ir bijis citāds.[3] Portugāle pirmskrīzes līmenī ir atgriezusi gan publiskā sektora algas, pensijas un darba nedēļas ilgumu, gan arī samazinājusi bezdarbu valstī. Vienlaikus valsts ir spējusi samazināt savu budžeta deficītu. Neskatoties uz īstenoto sociālo politiku, arī Portugāles fiskāla politika arvien vairāk atgādina Latvijā piekopto labējo politiku. Tas atspoguļojies arī starptautisko reitingu aģentūru apsekojumos, tāpēc Portugāles kredītreitings lēnām sācis pieaugt. Tomēr, ja vērtējam IKP uz vienu iedzīvotāju, redzams, ka Latvija ir atgriezusies pirmskrīzes līmenī, bet Portugāle to vēl nav spējusi sasniegt.
Avots: "Eurostat"
Analizējot dziļāk norises Portugāles ekonomikā, var atrast atbildi par ekonomikas atlabšanas iemesliem.
Lielākā ietekme uz Portugāles ekonomikas attīstību ir bijusi ārējā pieprasījuma pieaugumam, ko izraisījusi visas eirozonas un pārējo pasaules valstu straujāka cikliskā izaugsme. Par ekonomisko dzinēju kalpojusi arī Portugāles tūrisma nozare (2016. gadā tūristu skaita pieaugums bija 13%). Šī ir nozare, kura veido aptuveni 10% no IKP, turklāt ar lielāko nodarbināto skaitu starp visām nozarēm.
Tūrisma industrijai palīdz arī vairāki citi faktori. Piemēram, Portugāle ir viens no lētākajiem tūrisma galamērķiem reģionā, turklāt Tuvajos Austrumos un Āfrikā vērojama saspringta un tūrismu kavējoša ģeopolitiskā situācija.
Tūrisma industrijas panākumi palīdz arī citām nozarēm, piemēram, būvniecībai. Pēdējo trīs gadu laikā atvērtas vidēji 50 jaunas viesnīcas gadā.[5] Ar tūrisma industriju saistītā būvniecība bijis galvenais iemesls investīciju pieaugumam valstī. Arī šeit varam secināt, ka Portugāles visstraujāk augošā nozare lielā mērā paļaujas uz ārējiem faktoriem, pār kuriem valstij ar atvērtu ekonomiku ir ierobežota kontrole. Tomēr šāda izaugsme nevar būt mūžīga, līdz ar to Eiropas Komisija (EK) paredz eirozonas izaugsmes tempa kritumu no 2,2% pagājušogad līdz 1,9% 2019. gadā, kas atstās iespaidu arī uz turpmāko Portugāles attīstību.
Arī Latvijas izaugsmi lielā mērā nosaka ārējie faktori ("trade openness" jeb tirgus atvērtība: Latvijā – 119%, Portugālē – 79% ).[7] Tomēr tas nozīmē arī to, ka bez atbilstoši veiktām strukturālām reformām valsts atgriezīsies pie stagnācijas, kolīdz ārējie apstākļi pārstās būt tik labvēlīgi.
Joprojām augstā parādsaistību līmeņa dēļ gandrīz visos ekonomikas sektoros potenciālā izaugsme Portugālē tuvākajā laikā būs vāja. Īpaši augsti ir uzņēmumu parāda līmeņi (vairāk nekā 110% no IKP), kā arī finanšu un nefinanšu institūciju ienākumus nenesošo kredītu līmeņi (15,5% un 27,5% no visa portfeļa). Tas atspoguļojas konkurētspējas indeksos, piemēram, "Doing Business" Portugāle ieņem 29. vietu (Latvijai 20. vieta), savukārt indeksa sadaļā par iespējām saņemt finansējumu dala tikai 105. vietu, kamēr Latvija ieņem 12. vietu.
Tāpat reformas nepieciešamas arī publiskā sektora darbaspēka un tā atalgojuma ierobežošanā, kā arī pensiju sistēmas ilgtspējības uzlabošanā.[6] Problēmas izraisa darba tirgus segmentācija, kur liela daļa darbvietu joprojām ir īstermiņa rakstura, lielākā daļa saistīta ar to pašu tūrisma industriju.
Portugāles attīstību pēdējos gados labvēlīgi ietekmējuši Eiropas Centrālās bankas (ECB) monetārās stimulēšanas pasākumi, it īpaši Paplašinātas aktīvu pirkšanas programmas (PAPP) ietvaros veiktā Valsts sektora vērtspapīru iegādes programma (PSPP). Eiropas Centrālās bankas (ECB) politikas rezultātā Portugāles valsts 10 gadu parādzīmes ienesīgums ir krities no 6% 2013. gada beigās līdz 1,8% šobrīd, būtiski samazinot valsts aizņemšanās izmaksas, ļaujot valstij turpināt aizņemties starptautiskajos tirgos un sponsorēt savu uz budžeta deficītu balstīto izaugsmi, izmantojot šos izdevīgos nosacījumus.
Pēc PAPP uzsākšanas 2015. gadā Portugāles parāds ir pieaudzis par 1,3%, kamēr procentu maksājumi samazinājušies par 450 miljoniem eiro. Tomēr jāatceras, ka ECB PAPP programmas iegādāto aktīvu apjoms jau šogad ir samazināts līdz 30 miljardiem eiro iepriekšējo 60 miljardu eiro vietā. Eiropas un pasaules ekonomikas rādītājiem turpinot uzlaboties un ECB Padomei padarot monetāro politiku stingrāku, Portugālei nākotnē var nākties saskarties ar daudz augstākām procentu likmēm. Tas nozīmētu augstāku apkalpošanas maksu par valsts parādsaistībām, ja Portugāle turpinātu veidot budžetu ar deficītu ekonomikas izaugsmes posmā.
Tāpat Portugāles ekonomiku labvēlīgi ir ietekmējis reālā efektīvā kursa kritums, kurš ņem vērā Portugāles reālā eiro kursa izmaiņas pret tās galvenajiem tirdzniecības partneriem. Saskaņā ar SVF datiem reālais eiro efektīvais kurss Portugālei (bāzēts uz vienības darba izmaksām) atrodas 12% zem pirmskrīzes līmeņa, tādējādi veicinot Portugāles konkurētspēju. Tomēr līdz ar eiro kursa nostiprināšanos tālāks devums konkurētspējas uzlabošanā nav gaidāms.[1]
Viens no iemesliem, kāpēc Portugāle ir spējusi samazināt budžeta deficītu un tajā pašā laikā palielināt algas, ir krasi sarūkošais starppatēriņš tādās nozarēs kā veselības aprūpe, kā arī pēdējos gados novērotais publisko investīciju kritums. Tas pašlaik ir viens no zemākajiem eirozonā, nokrītot līdz 1,5% no IKP, kamēr eirozonas vidējais valsts investīciju apjoms 2016. gadā saglabājās 2,5% līmenī no IKP. To atzīmēja arī ES un SVF.[1][4] Tātad pašreizējie valdības tēriņi algām un citiem izdevumiem lielā mērā ir aizstājuši publiskās investīcijas. Diemžēl šāda veida prakse nav vērsta uz ilgtspējīgu attīstību un nes tikai īstermiņa rezultātus. Vienlaikus tas ir pasākums, ko ierindas vēlētāji vislabāk novērtē populistu partiju aģitācijas lozungos.
Līdzīgi kā lielākajā daļā eirozonas valstu, jau pieminētā bezdarba līmeņa samazināšanās Portugālē ir kalpojusi par pamatu privātā patēriņa pieaugumam un tālākai ekonomikas attīstībai. Kā jau tika minēts, diskusijas ir izraisījusi Portugāles sociālā politika, īpaši attiecībā uz valsts sektorā strādājošo atalgojumu un plašāk izskanējušo minimālās algas celšanu.
Skatoties uz nominālajiem minimālās algas līmeņiem, varam secināt, ka Portugāle joprojām atrodas vairākus soļus priekšā Baltijai. Portugālē 2017. gada otrajā pusē minimālā alga bija 650 eiro, Igaunijā – 470 eiro, gan Latvijā, gan Lietuvā – 380 eiro. Ja skatāmies uz minimālās algas augšanas tempiem, ir redzams, ka Portugālē un Baltijas valstīs tie bijuši salīdzinoši līdzīgi. Līdz ar to varam secināt, ka minimālās algas konverģence (izlīdzināšanās) starp Baltijas valstīm un Portugāli, ja arī notiek, tad ir minimāla.
Cita aina paveras, ja aplūkojam vidējo algu valstī. Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem Latvijā vidējā bruto gada alga reālajā izteiksmē 2016. gadā salīdzinājumā ar 2012. gadu ir augusi par 27,2%, kamēr Portugālē tajā pašā laika periodā augšanas temps bijis vien 2,3%.[8] Nominālajā izteiksmē tas ir pieaugums par 2,712 eiro gadā jeb 226 eiro mēnesī, kamēr Portugālei šis cipars ir vien 378 eiro gadā jeb nepilni 32 eiro mēnesī. Tas daļēji atspoguļojas Portugāles mājsaimniecību patēriņā, kurš nu jau ir pārsniedzis tās rīcībā esošos ienākumus (disposable income), kamēr mājsaimniecības izmanto patēriņa kredītus un savus iekrājumus, lai balstītu savu patēriņu.[1]
Secinājumi
Īsumā raksturojot pašreizējo Portugāles attīstību, prātā nāk Latvijas "gāzi grīdā" modelis 2000. gadu vidū.
- Šajā laikā, kad valsts augšanas tempi atradās virs sava ekonomikas potenciāla, Latvijas valdība turpināja veidot valsts budžetus ar deficītu. Kādas tam bija sekas globālās ekonomikas atdzišanas periodā – mēs vēl labi atceramies.
- Pašlaik veidotajai Portugāles ekonomiskajai politikai ilgtermiņā ir diezgan mazs sakars ar sociāli atbildīgu politiku – tā ir vairāk veiksmes un ārējās vides atkopšanās faktoru sakritība, nevis mērķtiecīgas makroekonomiskās politikas sasniegums. Izaugsme sākās laikā, kad augļus sāka dot iepriekšējās valdības veiktās strukturālās reformas. Eirozonas ekonomikā notika pagrieziena punkts, un tās attīstība uzņēma straujākus tempus, kas ļāva arī Portugālei turēties līdzi.
- Arī ECB īstenotajai PAPP programmai, kas tika sākta 2015.gadā, bija sava loma, ļaujot Portugālei finansēt budžeta deficītu ar zemākām procentu likmēm.
Šo faktoru kopums tad arī ir atļāvis Portugālei kāpināt izaugsmi, palīgā nākot arī iekšējam patēriņam. Tomēr – šādi veidotai izaugsmei nav ilgtspējības potenciāla. Ja Portugāle neveiks nepieciešamās strukturālās reformas, pastāv risks jau drīz vien atkal ieslīgt atpakaļ stagnācijā.
Pilna raksta versija – vietnē makroekonomika.lv.
Avoti
[1]http://ec.europa.eu/eurostat/tgm/table.do?tab=table&init=1&language=en&pcode=tec00115&plugin=1
[3]https://www.ft.com/content/25564e84-c775-11e6-9043-7e34c07b46ef
[4]https://ec.europa.eu/info/sites/info/files/economyfinance/ecfin_forecast_autumn_091117_pt_en.pdf
[7] https://data.worldbank.org/indicator/NE.TRD.GNFS.ZS?locations=LV-PT
[8] https://stats.oecd.org/Index.aspx?DataSetCode=AV_AN_WAGE#
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
