Savā ziņā esmu pat patīkami pārsteigts – pirmo reizi daudzu gadu laikā Latvijas attiecībām ar Krieviju ir veltīta ļoti neliela uzmanība un faktiski dažās rindkopās ir konstatēts, ka Krievijas konfrontācijai ar Rietumiem ir ilgtermiņa raksturs. Tas gan ir loģiski, jo kāpēc gan veltīt uzmanību attiecībām, kuru nav. Taču fakts, ka Ārlietu ministrija ir pārstājusi histēriski biedēt Latvijas iedzīvotājus, ir vienīgais pozitīvais moments šajā opusā. Par ko tad mūs informē ministrs?
Rinkēviča opusa iesākumā ir aprakstīti mūsdienu ārpolitikas izaicinājumi, un kā lielāko ārpolitikas izaicinājumu ministrs min pašreizējās straujās pārmaiņas starptautiskajā kārtībā, kas radušās Dzelzs priekškara krišanas rezultātā.
Kopš Dzelzs priekškara krišanas ir pagājuši teju 30 gadi, un lielākā daļa Eiropas valstu, kuras atbrīvojās no sociālisma, šo trīsdesmitgadi jau ir produktīvi izmantojušas savas ārpolitikas pārdomāšanai un īstenošanai vispirmām kārtām savas valsts interešu aizstāvībai. Kā izrādās, Latvijai beidzot, 21. gadsimtā, Dzelzs priekškara krišana ir radījusi galveno ārpolitikas izaicinājumu.
Lai arī šāds ievads nevieš cerības, tas daudz ko izskaidro. Piemēram, kādēļ Latvijai nav savas ārpolitikas. Vienkārši ar šādu pagātnes domāšanas veidu nav iespējams "ierakstīties" mūsdienīgu un par nākotni domājošu valstu savienībā. Tālākās konstatācijas par to, ka Indijas, Ķīnas, Korejas un Dienvidamerikas ekonomiskā izaugsme maina globālās ekonomikas struktūru, ir taisnība, taču šī fakta sasaiste ar Padomju Savienības sabrukumu ir, maigi sakot, pārspīlēta. Var domāt, ka, nesabrūkot Padomju Savienībai, Ķīna, Indija un citas pieminētās valstis nebūtu gribējušas iegūt lielāku varu un ietekmi. Ja tā, tad man jājautā ministram – vai tiešām viņš tik augstu vērtē Padomju Savienības varēšanu astoņdesmito gadu beigās?
Vēl ir lieliska pasāža par to, ka Latvija iestājas par demokrātiskām vērtībām un starptautisko tiesiskumu, ko apliecina Saeimas pieņemtais likums par Starptautiskās tiesas obligātās jurisdikcijas atzīšanu, kas pozicionē valsts statusu un tiesiskumu. Tas skaidri norādot uz, citēju, "Latvijas tiesisko briedumu starptautiskās sabiedrības un ārvalstu partneru acīs, vienlaikus akcentējot tās stabilitāti un gatavību rast strīdīgo jautājumu risinājumu šajā starptautiskajā tiesu institūcijā". Tiesiskuma kontekstā ministrs gan ir aizmirsis pieminēt, ka kopš 1997. gada, kad Latvijā stājās spēkā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, Latvija Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir zaudējusi vairāk nekā 80 lietās, radot valstij finansiālus zaudējumus un, protams, kā atzīmē ministrs, veidojot starptautisku "reputāciju". Ik gadu mēs zaudējam divas trīs lietas, kas, nenoliedzami, liecina par zināmu stabilitāti.
Absolūti apbrīnojama ir ārlietu ministra vēlme aizstāvēt Aizsardzības ministriju ar tās bezjēdzīgajiem bruņutransportiera iepirkumiem, kuriem nepieciešamo munīciju nekur neražo. Ir taču jābūt tiešām motivētam, lai acīmredzami koruptīvu kolēģa rīcību aizstāvētu savā ziņojumā. Tā viņš raksta: "Eiropas drošību paaugstinās arī jaunizveidotais ES Aizsardzības fonds. [..] Latvija iestājas par tādu Aizsardzības fonda veicinošu politiku, kas rada iespējas Latvijas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem iesaistīties militārās industrijas piegādes ķēdēs." Brīnišķīgi – detaļas, kuras sen vairs neražo nekur pasaulē, jo tehnika ir novecojusi, mēs varēsim saražot paši. Un, pats galvenais, – izrādās, tam ir kaut kāds sakars ar ārpolitiku!
Ārlietu ministrija vienā tekstā ir paspējusi izdāļāt padomus gandrīz visām citām ministrijām. Piemēram, sadaļā par transporta nozari ir skaidri teikts: "Investīciju ziņā svarīgi veidot jaunus uzņēmumus ostās, attīstīt pievienotās vērtības, loģistikas un industriālus projektus, izmantojot brīvostu un speciālo ekonomisko zonu sniegtās iespējas. Investīciju piesaistei Latvijai ir vairāki nozīmīgi investīciju piedāvājumi gan ostu, gan loģistikas, gan aviācijas nozarēs." Vēl šonedēļ publicētā ziņa par to, ka kārtējo reizi valdībai nav izdevies atrast "airBaltic" stratēģisko investoru, jau apliecina, cik nozīmīgi un kvalitatīvi ir Latvijas piedāvājumi aviācijas nozarē... Un nav jābūt gaišreģim, lai izskaitļotu, cik daudzus miljonus Latvijas nodokļu maksātājiem izmaksās šis labais piedāvājums, nerunājot jau par biznesu ostās laikā, kad Krievija ir apturējusi teju visu tranzītu, bet no citām valstīm tā arī joprojām nav.
Tikpat lielu uzmanību kā transporta nozarei ministrs ir pievērsis migrācijas risku mazināšanai. Galu galā, kas gan aktuālāks Latvijai var būt, nekā "rast efektīvu kontroles mehānismu caur Vidusjūras centrālo ceļu notiekošajai nelegālajai migrācijai"?
Varētu jau paturpināt šo analīzi, tomēr nebūsim sīkumaini – galu galā ikvienam ir tiesības sniegt padomus saskaņā ar savām spējām, un, tik tiešām, iesaku visiem palasīt – tur ir gan par diasporas politiku un nepieciešamību Saeimai pieņemt attiecīgu likumu, gan par to, kā Latvijas uzņēmējiem jāapgūst jaunie tirgi, gan par to, kā ES būtu jāsadala fondu nauda, gan par to, ko darīt Turcijai un Ukrainai, gan ieteikumi enerģētikā un daudz kas cits. Noignorēt nevar vēl tikai pašu galveno sadaļu – "Attīstības sadarbība". Kāpēc tas ir svarīgi? Tādēļ, ka šī sadaļa ministrijas ziņojumā skaidri parāda, ka tai nav izpratnes par ārpolitiku.
Atbilstoši Latvijas Attīstības sadarbības pamatnostādnēm, Latvijai prioritārie sadarbības reģioni ir Austrumu partnerības valstis un Centrālāzija, proti – Ukraina, Gruzija, Moldova, Kirgizstāna, Tadžikistāna un Uzbekistāna. Austrumu partnerība tāpēc jau arī ir partnerība, ka tā paredz visu valstu iesaistīšanos. Un, ja kādas valsts politika ir pretrunā citām, tad partnerība neveidojas. Piemēram, tādām Austrumu partnerības valstīm kā Moldova, Armēnija, Azerbaidžāna un Baltkrievija, kā arī partnerībā neiekļautām valstīm, kuras Latvija noteikusi par prioritārām, – Kirgizstāna, Tadžikistāna un Uzbekistāna – ir lieliskas attiecības ar mūsu galveno "ienaidnieku" Krieviju.
Manuprāt, cerēt, ka minētās valstis veidos kaut kādu lielo sadraudzību ar Latviju, kura pēc būtības ir frontes otrā pusē, ir, teiksim, diezgan optimistiski. Bet cerēt, ka tuvākajos gados no šīm valstīm Latvija varētu saņemt kaut kādus milzu labumus, ir sevis mānīšana.
Acīmredzams no ārlietu ministra ziņojuma ir secinājums, ka Latvija ir palaidusi garām iespēju izmantot vēsturiski labo ģeogrāfisko pozīciju, kļūstot par tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, taču, ko darīt tālāk, – tas paturēts noslēpumā. Spriežot pēc frāzēm "Latvija iestājas par" un "Latvija atbalsta", kuras salīdzinoši īsajā opusā atkārtojas 37 reizes, acīmredzot Latvija var tikai pieslieties citām politikām. Savas politikas mums nav, toties uzspridzinātā tilta vietā esam uzbūvējuši militāru poligonu.