Foto: LETA
Nav grūti uzminēt, ko vēlējās panākt tie, kuri šajās dienās uzbruka Latvijas e-veselības sistēmai. Viņi vēlējās ieviest vēl lielāku haosu un neuzticību jau tā slikti strādājošajai sistēmai, vairot ārstu, pacientu un farmaceitu vidū jau tā pastāvošo neapmierinātību un spiest valdību atteikties no sistēmas ieviešanas. Plašākā nozīmē šādas akcijas iekļaujas tajā Latvijai naidīgajā informatīvajā plūsmā, kas cenšas parādīt Latviju kā neizdevušos valsti, kura nav spējīga pati ar saviem spēkiem vadīt un uzturēt modernu, neatkarīgu un veiksmīgu valsti.

Jāsaka, uzbrukuma mērķis ir izvēlēts ļoti veiksmīgi, jo e-veselība arī bez visiem uzbrukumiem ir kauns un negods. Veselības ministrijas un visas valdības kopīgā politika pagājušajā gadā bija darīt visu iespējamo, lai pirmos divus sistēmas moduļus ieviestu ar šī gada 1. janvāri.

Ja Veselības ministrija būtu atteikusies pieņemt "Lattelecom" produktu un atliktu e-veselības pirmo moduļu ieviešanu uz vēlāku laiku vai vispār atteiktos no "Lattelecom" produkta kā pārāk dārga un nekvalitatīva, tad 11,3 miljoni jau iztērētā Eiropas Savienības finansējuma būtu jāatmaksā no valsts budžeta. Šī iemesla dēļ tika pieņemts politisks lēmums ieviest sistēmu, neskatoties uz to, ka bija zināms – tā ir tālu no pilnības.

Tas nebija vienkāršs lēmums. Jaunajai veselības ministrei Andai Čakšai, stājoties amatā un iepazīstoties ar bēdīgo situāciju e-veselības ieviešanā, bija jāizvēlas – publiski piekrist visiem, kuri pamatoti kritizēja sistēmu un apgalvoja, ka tā nav gatava, un atteikties no ieviešanas, iespējams, vispār pasūtot pilnīgi jaunu produktu, vai tomēr uzstāt uz pašreizējā produkta ieviešanu noteiktajos termiņos.

Politiski vieglāk noteikti būtu bijis atteikties. To pieprasīja gan Latvijas Ģimenes ārstu asociācija, gan daudzi prominenti ārsti, taču atteikšanās nozīmētu atmaksāt Eiropas Savienībai 11,3 miljonus.

Ministre uzskatīja, ka Latvijas valsts interesēs tomēr ir censties saglabāt šo naudu, ieviest e-recepti un darba nespējas lapas un tad raudzīties, kā otro un tālākās kārtas veidot kvalitatīvāk un lētāk.

Es atbalstu šo lēmumu, lai gan saprotu, kādas neērtības tā rezultātā ir radušās ārstiem, farmaceitiem un pacientiem. Lai vai kā, svarīgāks šobrīd ir cits jautājums – kas jādara turpmāk, lai šāda situācija vairs nekad neatkārtotos, lai valstij nebūtu jāizvēlas starp sliktu un vēl sliktāku risinājumu. Jautājums ir par to, vai mēs esam valsts, kura ne tikai nespēj, bet pat nevēlas neko modernāku par skraidīšanu apkārt ar papīra lapiņām, vai tomēr spēsim pierādīt gan sev pašiem, gan Latvijas ienaidniekiem, ka mūsu spēkos ir izstrādāt, ieviest un lietot arī sarežģītas modernas valsts pārvaldes sistēmas.

Latvijas naidnieku uzbrukums e-veselībai, kam bija jāpielej eļļa jau tā gruzdošajai neapmierinātībai, neapšaubāmi, izraisīs jaunas diskusijas par vainīgajiem un atbildīgajiem, taču neviens kā vienmēr pat necentīsies atbildēt uz galveno jautājumu – ko darīt tālāk?

Šobrīd tiek ieviesti tikai divi un nebūt ne tie sarežģītākie e-veselības moduļi. Lai Latvijā darbotos moderna e-veselības sistēma, priekšā vēl ir lielākā daļa no sistēmas elementiem.

Manuprāt, ir pilnīgi skaidrs, ka "Lattelecom" nespēj piegādāt vajadzīgās kvalitātes produktu, un arī tas, ka valsts pārvaldes pusē trūkst labi apmaksātu augsta līmeņa projekta vadītāju.

Ja projekta pirmsākumos visas neizdarības un dārdzība tika izskaidrota ar iespējamo korupciju un, iespējams, tas arī bija viens no problēmas cēloņiem, tad tagad nez vai kādam ir aizdomas, ka "Lattelecom" korumpētu Veselības ministrijas ierēdņus vai politiķus, lai saņemtu miljonus par pusdarītu darbu. Iemesli ir jāmeklē dziļāk, un tie ir sarežģītāki.

Valstij daļēji piederošais "Lattelecom" un Veselības ministrijas struktūras tā vietā, lai vienotos un sadarbotos valsts interesēs, šobrīd katrs velk uz savu pusi, rūpējoties ne tik daudz par procesa iznākumu kā par to, lai izvairītos no atbildības par nekvalitatīvo darbu. Ierēdņi baidās no politiķu un sabiedrības dusmām, kamēr "Lattelecom" interesējas vienīgi par to, lai visa atbildība tiktu uzvelta pasūtītājam. Rezultātā visas puses veiksmīgi panāk situāciju, ka atbildīgs nav neviens. Tādējādi mēs Latvijā atkal esam demonstrējuši, ka nespējam valsts līmenī ieviest modernas, kvalitatīvas un drošas e-sistēmas, toties mums ir īpašs talants panākt, ka neviens ne pie kā nav vainīgs.

Tā turpināt nevar. Ir jāpanāk trīs lietas. Pirmkārt, "Lattelecom", visticamāk, turpmāk ir jādiskvalificē no darba pie lieliem valsts mēroga e-projektiem. Otrkārt, ieviešot otro un tālākās e-veselības kārtas, ir jāapsver iespēja būvēt no jauna arī jau izveidotās sistēmas daļas.

Un, visbeidzot, treškārt, valsts līmenī ir jāapsver vienota, augsti profesionāla un labi apmaksāta e-projektu ieviešanas vadības biroja izveide, lai katra ministrija vai valsts pārvaldes institūcija nemocītos atsevišķi savā nodabā. Valsts mēroga un augsta līmeņa desmitiem miljonu vērtie e-projekti prasa īpašas kompetences. Šo projektu vadīšanai, kontrolei, pārraudzībai ir nepieciešami augstas klases profesionāļi, kādu valstī jau tā ir maz. Mēs nevaram atļauties, ka šie speciālisti ir izkaisīti pa visām ministrijām, pārslogoti, nepietiekami apmaksāti un izdeguši. Šie resursi būtu jāapvieno, attiecīgi jāapmaksā, lai valsts varētu godam stāties pretī tādiem korporatīviem milžiem kā "Lattelecom" un panāktu sev vajadzīgo rezultātu pienācīgā kvalitātē.

Bez šādas intelektuālo un vadības resursu apvienošanas valsts pusē mēs arī turpmāk mocīsimies ar nespēju iepirkt un ieviest sarežģītas, modernas augsta līmeņa e-sistēmas par adekvātu cenu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!