Un valsts gatavojas pirkt vēl, lai iegūtu kontrolpaketi uzņēmumā. Darījumu ar valdības akceptu sakārtojuši divi ministri – ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens ("Vienotība") un finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS). Finanšu ministrijas pārraudzībā esošais valsts uzņēmums "Augstsprieguma tīkli", aizņemoties naudu Valsts kasē, par slepenībā turētu summu iegādājies neprofila aktīvus. Uzņēmums, kam ar gāzi nav nekāda sakara, par naudu, kuras tam nav, pērk akcijas, par kurām ekonomikas ministrs nav papūlējies vai gribējis paskaidrot, kāds vispār ir valsts mērķis, aktīvi iesaistoties biznesā.

Zīmīgi, ka pirmais, kas saņēma naudu no valsts, ir Juris Savickis un viņa vadītā "Itera Latvija". Valdība savulaik lēti privatizētās "Latvijas Gāzes" akcionāriem ļāva nosmelt krējumu monopola apstākļos. Nu, kad monopols beidzies, valsts dārgi uzņēmuma daļas pērk atpakaļ. Dīvaina biznesa loģika. Daudz runāts par valsts nozagšanu uzņēmumu privatizācijas laikā, tagad, iespējams, nāksies runāt par valsts nozagšanu reversā procesā. Vienīgā atšķirība, ka toreiz visā varēja vainot 3 oligarhus, kuru nu vairs nav.

Uzņēmuma "Conexus Baltic Grid" padomē no valsts puses uz trīs gadu termiņu ievēlēts naudu darījumam aizdevušās Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš, kā arī Ilze Bērziņa, par kuru zināms vien tas, ka viņa, tāpat kā Dana Reizniece-Ozola, ir starptautiskā lielmeistare šahā, Finanšu ministrijas ierēdnis Ilmārs Šņucins, Sanita Greize, kas bijusi finanšu vadītāja "Gibsone Innovations" Polijā. Darījuma kuratoru pirmie soļi, valstij tieši iesaistoties gāzes biznesā, uzvēdī pagājušā gadsimta korupcijas smārdu. Iecelti uzticami politiskie uzraugi, kuri atšķirībā no privātā biznesa personīgi ne ar ko neriskē, viņu atbildība ir kolektīva un politiska. Un tā ir slikta zīme visiem gāzes patērētājiem – katram Latvijas iedzīvotājam, droši vien arī "Augstsprieguma tīkla" klientiem.

Neapšaubāmi, Inčukalna gāzes krātuve ir valsts bagātība, zemes dzīles ir vērtīgs resurss, par kura izmantošanu valstij būtu jāsaņem nauda, taču esmu pārliecināts, ka valstij pašai biznesā nav jāiesaistās.

Līdz šim valsts stratēģiski ir virzījusies uz uzņēmumu privatizāciju, lai aktīvi nonāktu privātu īpašnieku rokās, kuri atšķirībā no valsts spēj tos daudz efektīvāk apsaimniekot un attīstīt. Valsts no uzņēmējiem saņem nodokļus savu funkciju veikšanai, taču ir brīva no riskiem, kuri ir pašsaprotama uzņēmējdarbības daļa. Tagad esam situācijā, kad ekonomikas ministrs Ašeradens un finanšu ministre Reizniece-Ozola kopā ar valdību jau ir noriskējuši ar desmitiem miljonu valsts iedzīvotāju naudas un grasās riskēt vēl. Ašeradenam kā veiksmīgam biznesmenim man ticības nav. "Dienas" pārdošana Roulendu ģimenei kā glābšanas salmiņš, kad zviedriem apnika uzturēt pastāvīgos mīnusos esošo mediju koncernu, ir viņa biznesmeņa karjeras loģisks noslēgums.

Viss notiekošais ir riskanta politiķu un ierēdņu rotaļāšanās ar tautas naudu. Par gāzi maksājam visi, un ir liela varbūtība, ka samaksāsim arī par politiķu jauniegūto pieredzi. Jo viss, ko gūstam, kad nedabūjam, ko gribam, ir pieredze. Pieņemu, ka politiķi rosās, vislabāko nodomu vadīti, vienmēr pa rokai tiem ir lozungi par Latvijas enerģētisko neatkarību, taču, valstij tieši iesaistoties biznesā un uzņemoties sev neraksturīgas funkcijas, ir riski, ka patērētāji rezultātā saņems OIK-2 jeb jaunu netiešu nodokli.

Gāzes sadales infrastruktūras atstāšana privāto investoru rokās kopā ar stingru nozares regulējumu no valsts puses caur Konkurences padomi un Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru būtu patērētājiem optimāls risinājums. Protams, valstij ir arī jāsaņem nauda par zemes dzīļu izmantošanu Inčukalna gāzes krātuvē.

Šo faktu atrašana internetā man aizņēma kādu stundu, varbūt pusotru. Manā skatījumā, fakti ir interesanti, šokējoši un padziļinātas izpētes vērti. Latvijas žurnālistika un it īpaši analītiskā žurnālistika šiem faktiem nav pievērsusi nekādu uzmanību. Tā dēvētie analītiķi barojas no grantiem, fondiem, pasūtījumiem, nevis no auditorijas, kā tam būtu jābūt objektīvā žurnālistikā. Analītiskās žurnālistikas vietā ir apkalpojošā žurnālistika. Žurnālisti analītiski kļūst vien tad, kad kāds 2/3 darba izdara viņu vietā un "piespēlē" jau gatavas mapītes ar faktiem, viedokli un "ienaidnieku".