Atgriešanās dienu Denverā bijām izvēlējušies pagalam nejēdzīgu – Jaunā gada pirmo svētdienu, kad darbos atgriežas gan plašā latviešu ārzemju viesstrādnieku saime, gan arī pareizticīgo Ziemassvētkus nosvinējušo uzturēšanās atļauju turētāju pulks.

7. janvāra rītā pirmo reizi Rīgas lidostā redzēju tādus pūļus, un redzētais rāda – lai nu ko, bet aviotransporta biznesu Latvijā gaida spoža nākotne. Prieku par drīzo atgriešanos Denveras saulē un kalnu skaistumā vēl pamaitāja "airBaltic", kas atteicās reģistrēt lidojumam divas nododamās bagāžas vienības uz pasažieri, lai arī ar to pašu savienoto biļeti, kas tika pirkta "Icelandair", lidojot uz Rīgu no Denveras, mums pienācās un arī tika pieņemtas katram divas somas. Arguments, ka tad, ja nodošana notiekot "Icelandair" reģistrācijas vietā, somas pienākoties divas, bet, braucot atpakaļ ar "airBaltic", tikai viena, man, maigi sakot, izklausījās dīvains. Par strīdīgajām divām somām, protams, samaksāju, bet nelāga "apčakarētības" sajūta saglabājās. Domāju, ka būtu liela piekrišana ērtam juridiskajam servisam, kur sarūgtinātie klienti varētu pieteikt aviokompāniju nodarītās pārestības.

Kā jau minēju, trīs jaukās nedēļas Latvijā aizlidoja fantastiskā ātrumā. Satiktie draugi un paziņas šķita mazliet apaļākiem vaidziņiem – ir sajūta, ka Latvijā gan ekonomika attīstās, gan arī cilvēki uz dzīvi raugās arvien priecīgāk. Biju patīkami pārsteigts saistībā ar lielo interesi par manu pieticīgo pieredzi par biznesa bīdīšanu ASV.

Tas dod spēku turpināt rakstīt gan blogā, gan arī organizēt dažādas izglītojošas lekcijas un priekšlasījumus. Domāju, ka tikai iegūsim, ja sadarbosimies, "tīklosimies" un biedrosimies labklājības un kultūras līmeņa celšanai. Tā kā Latvija ir maza, tad vienīgā iespēja, kā kaut ko lielu izveidot, ir ražot vai izgudrot uz vietas, bet pārdot tur, kur apgrozās daudz naudas un klientu. Vienīgi sarūgtina, ka tā vietā, lai radītu, daudzi no pārtikušajiem cilvēkiem savu laiku iznieko, cenšoties piekļūt Eiropas naudas āderēm – vai tā būtu kādas lielas infrastruktūras vai e-pārvaldes, vai arī ES finansētu investīciju fondu pārvaldība.

Ļoti lielā mērā šāda kārtība degradē un mazina mūsu konkurētspēju. Lai līdzsvarotu šīs nedaudz skumīgās pārdomas, žigli pasūtīju finansista un bestselleru autora Nasima Nikolasa Taleba jauno grāmatu "Skin in the Game", kas pārdošanā nonāks februārī. Grāmatā autors kā reizi pierāda, ka vajadzētu aizliegt pieņemt lēmumus cilvēkiem, kas ar savu ādu neatbild par to sekām, un izsaka domu, ka arī laba izglītība un statuss sabiedrībā nepasargā no lielu muļķību sastrādāšanas. Cerams, arī līdz Latvijas vadošajiem politiķiem un augstākajiem ierēdņiem šīs domas aizskanēs.

Lidmašīnā lasīju jauno "Kluba" numuru un atradu tajā daudz intriģējoša. Piemēram, intervija ar dzejnieku Jāni Rokpelni. Interesants cilvēks, oriģinālas domas. Raksturīgi, ka jautājums par "čekas maisu" atvēršanu vienmēr kļūst aktuāls tieši pirms vēlēšanām. Domāju, ja kāds pamēģinātu uzzīmēt uz laika ass grafiku ar vārdu salikuma "čekas maisi" pieminēšanas biežumu presē, internetā un televīzijā, tad tieši priekšvēlēšanu gados būtu redzami izteikti kāpumi.

Papildu interesi uzkurina dažādas interesantas grāmatas, kurās ar sagrozītiem vārdiem tiek radītas asociācijas par it kā īstiem politiskiem un ekonomiskiem personāžiem un notikumiem. Vārdu sakot, šobrīd ir ļoti darbīgs laiks dažādiem ūdens duļķotājiem un provokatoriem, kuru nolūki nemaz nav skaidri, skaidrs ir tikai tas, ka tie ir slēpti un tāpēc aizdomīgi. Viena no mūsu sabiedrības lielākajām bēdām ir patoloģiska melošana gan sev, gan arī citiem. Tādēļ arī mūsu spēja sadarboties ir tik vāja. Jo, lai sadarbotos, vajag uzticēties. Bet kā lai uzticas, ja visi melo?

No šāda viedokļa "čekas maisu" publicēšana varētu veicināt uzticēšanos. No otras puses, maisu satura atklāšana mūsu jau tā ķildīgo tautu sanaidos. Nešaubīgi, ka tajos figurē daudzi pazīstami un cienīti vārdi, lielākā daļa PSRS laika darboņu tur arī ir. Ja tos atklās, tad tiem, kas vēl nav paspējuši pensionēties un pazust no sabiedriskās dzīves, būs jāaiziet. Vācija un pārējās Baltijas valstis savus "maisus" atvēra un kaut kā ar šo mantojumu tika galā, tādēļ varbūt arī vienīgā iespēja, kā ar šo pagātnes rēgu tikt galā, ir tos atvērt.

Šādas pārdomas maisās pa galvu pēc jaukas un piesātinātas trīs nedēļu ciemošanās Latvijā, kurā it kā vēl jūtos iekšā, bet arī jau nedaudz no malas. Latvija ir vieta atpūtai, draugiem un dzīves baudīšanai, bet ASV nešaubīgi ir vieta, kur kārtīgi un produktīvi strādāt.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.