Šādi panākumi guva arī starptautisku atzinību ļoti uzskatāmā, pat simboliskā veidā. Vācijas labējo – kristīgo demokrātu – finanšu ministrs Šoible deva priekšroku Portugāles sociālistu finanšu ministram Sentenu, un kreiso kandidāts kļuva par 19 valstu Eirogrupas vadītāju, atstājot pastarīšos savulaik eiroskeptisko ZZS pārstāvi Reiznieci-Ozolu.

Tādā veidā Eiropas sabiedriskajā domā ir radusies uzticības krīze visiem labā spārna ekonomistiem, jo viņi līdz ar sociāldemokrātu, zaļo un komunistu veidotas valdības nākšanu pie varas prognozēja Portugālei bankrotu. Labējo partiju koalīcijas radīto valsts budžeta septiņu procentu deficītu tagadējā kreisā valdība samazināja līdz diviem procentiem pērn, un šī gada statistika skaidri rāda: šogad (2017) deficīts būs nokritis līdz vienam procentam!

Kas ir šī kreisā maģija? Kā, pretstatā establišmenta ekonomistu prognozēm, portugāļi varēja radīt augšupejas spirāli tautsaimniecībā, ceļot iekšējo patēriņu un radot jaunas darbvietas?

Portugāļi ir pateicīgi liktenim, ka viņu "dombrovski", kuri akli sekoja Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā Valūtas fonda noteikumiem līdz 2015. gadam, ir atstāti pagātnē. Emigrācija uz Lielbritāniju un savu bijušo koloniju Angolu (tā sauktā reversā emigrācija) ir samazinājusies, un pozitīvā izaugsme ceļ valdības reitingus vēl nebijušos augstumos. Turklāt uzņēmēji jau pirmajā valdības gadā izrādīja uzticību tās noteiktajam ekonomiskās politikas virzienam, par 13 procentiem paaugstinot investīcijas uzņēmumos.

Jā, kreiso kandidātu atbalstīja tas pats Šoible, kurš pirms diviem gadiem brīdināja, ka Portugālē sagaidāms krahs ar kreisu valdības politiku. Nereti dzirdam līdzīgus noliedzošus Latvijas Bankas ekspertu komentārus, kad Pasaules Banka vai Eiropas Komisija izteic vēlmi Latvijai stingrāk iedzīvināt savu nevienlīdzības politiku.

(Vai šīs ietiepības iemesls nevarētu būt LB ierēdņu nojauta, ka pašu augstās algas varētu sarukt, ja tām piemērotu patiesi progresīvu nodokli?) Mums skaidri jāpasaka: Eiropas izpratnē Latvijas valdības ierosinātā nodokļu "reforma" – sodot ģimenes ar bērniem, kuru alga ir zem 800 €, un paaugstinot tām nodokļus – ir greiza. Rezultāts neveidos vienlīdzīgāku sabiedrību).

Kur šodien būtu Latvija, ja mēs jau pirms trim gadiem būtu pieņēmuši "portugālisku" jeb kreisi centrisku politiku? Varbūt mēs būtu spējuši turpināt nodrošināt pietiekami apmaksātas darbvietas tiem 20 000 darbspējīgo cilvēku, kuri ik gadu atstāj Latviju savam darbam cienīgas algas meklējumos? Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, tie ir 1,7 procenti no darbspējīgajiem iedzīvotājiem 2015. un 2016. gadā (katrā)!

Vai mēs, sekojot Vācijas, SVF un citu labējo ekonomistu ierosinājumiem, neesam palaiduši garām iespēju atjaunot savā ekonomikā normālas algas? FT piesauktā Portugāles "labējo ekonomistu krīze" apliecina, ka tiešām esam pazaudējuši iespēju straujāk atgriezt mūsu ekonomiku un valsti normālā apritē, upurējot Latvijas iedzīvotājus "jostu savilkšanas" politikai. Kļūt par konkurētspējīgāku valsti, vienlaikus apliekot trešās pasaules algas ar regresīvu nodokļu sistēmu, – tas nav ceļš uz mūsu sabiedrības apskausto Ziemeļvalstu labklājības modeli.

Patlaban baudām Eiropas cikliskās augšupejas augļus IKP rādītājā un bezdarbs krīt. Bet ir jāpieaug iedzīvotāju "laimes indeksam" un drošības sajūtai par nākotni, lai mēs patiesi spētu pievienoties OECD attīstīto valstu saimei vārda patiesā nozīmē. Uz šo ceļu priekšzīmīgi iet Portugāles kreisi progresīvā valdība. Un Latvija paliek kā vienīgā valsts ES, kurai 26 gados nekad nav bijis kreisi centriskas politikas.