Lai saprastu nodokļu sistēmas un taisnīguma principu attiecības, vispirms ir jāsaprot, kas ir nodokļu maksātāji, turklāt nevis acīmredzamākajās izpausmēs – kas veic pārskaitījumus valsts kasē –, bet kuri cilvēki cik lielā mērā upurē savu personisko patēriņu, lai valstij būtu nauda sabiedriskā labuma radīšanai.
Mūsu valstī ļoti populārs ir teiciens, ka uzņēmumi maksā visus nodokļus. Zināmā mērā tas tā ir, kaut mēs šajā rakstā argumentēsim, ka tā ir optiska ilūzija. Nav šaubu, ka uzņēmumi ir tie, kuri pārskaita naudu valsts kasē – gan nodokļus par savu peļņu, gan PVN, gan tā sauktos darbaspēka nodokļus, akcīzes nodokļus, kā arī citus, mazākus, maksājumus. Tāpat nav šaubu, ka uzņēmumi ir vieta, kur tiek radīta lielākā daļa ekonomikā kopumā radītās pievienotās vērtības. Privātais sektors Latvijā veido ap 70% ekonomikas, tāpat daļa sabiedriskā sektora radītās vērtības top uzņēmumos. Šī pievienotā vērtība ir visas materiālās labklājības pamats.
Taču politikas kvalitāte noteikti uzlabosies, ja mēs niansēs sapratīsim to, kas ir īstie nodokļu nastas nesēji. Dziļākajā būtībā nodokļus maksā tie, kuriem nodokļi samazina viņu rīcībā esošos ienākumus. Tie vienmēr ir tikai un vienīgi cilvēki, nevis juridiskas personas, kas ir abstraktas parādības. Nodokļi samazina labumu apjomu, ko dažādām vajadzībām var patērēt uzņēmumu īpašnieki, uzņēmumu vadītāji, darbinieki un patērētāji. Nodokļi nekad neatņems iespēju uzņēmumam doties ceļojumā, ēst maizi ar sviestu vai apmeklēt kinoteātri. Uzņēmuma eksistence šajā pasaulē būtībā nekādus resursus nepatērē, tam nav domu, jūtu un vēlmju. Savukārt nodokļi maina cilvēka rīcību, tādēļ būtu svarīgi nodokļu kontekstā aizvien vairāk pētīt un modelēt cilvēku uzvedības maiņu gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.
Piemēram, pateicoties zemākai akcīzes likmei, mūsu apziņā ir nostiprinājusies pārliecība, ka dīzelis ir lētāks nekā benzīns. Rezultātā ap 80% no degvielas mazumtirdzniecības apjoma veido dīzeļdegviela. Taču vai esat aizdomājušies, kāpēc dīzelim ir mazāka akcīze, neskatoties uz to, ka daudzās citu valstu pilsētās ir ierobežota iebraukšana šo degvielu patērējošiem "vieglajiem" dīzeļa negatīvās ietekmes uz gaisa kvalitāti dēļ? Agrāk dīzeli patērēja komerctransports, bet benzīnu privātpersonas, tādēļ starptautiskās konkurences nodrošināšanai komercsektoru apgrūtināja mazāk. Šobrīd joprojām dīzeļdegvielu patērē komerctransports, bet privātpersonas mainīja savus paradumus par labu īstermiņa ieguvumam benzīntankā.
Šī apcerīgā rindkopa bija nepieciešama, lai nonāktu pie mūsu praktiskās domas – ir ļoti piesardzīgi jāizturas pret iespēju veicināt noteikta veida uzņēmējdarbību vai uzņēmējdarbību kopumā ar nodokļu politikas instrumentiem, jo tie tiešām maina uzvedības modeļus un ne vienmēr tā, kā likumdevējs ir vēlējies. Kā teicis LTRK prezidents Aigars Rostovskis, nodokļi un to izlietojums ir intīmo attiecību sastāvdaļa starp valsti un uzņēmējiem.
Nodokļus maksā cilvēki, lai finansētu galvenokārt citiem cilvēkiem sniegtus pakalpojumus. Uzņēmumi ir tikai cilvēku rīcības organizatoriskais ietvars. Nodokļi samazina cilvēku rīcībā paliekošos ienākumus, taču arī sniedz labumus, ko viņi nevarētu nopirkt atsevišķi, vai arī to darīt nebūtu efektīvi. Pasaulē ir bijis pietiekami daudz eksperimentu ar veselības aprūpes sistēmām, lai skaidri parādītu, ka sistēmas ar lielu valsts lomu mēdz būt efektīvākas par tām, kurās dominē privātie spēlētāji. Tādas vērtības kā iekšējā un ārējā drošība vispār panākamas tikai ar kopīgiem pūliņiem.
Duļķainā ūdenī izdzīvo glumākais
2010. gadā, pieņemot Mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) likumu, anotācijā tika norādīts: "Ekonomiskās situācijas pasliktināšanās rezultātā ir ievērojami pieaudzis bezdarba līmenis. Bez darba palikušo iedzīvotāju alternatīvā nodarbošanās varētu būt uzņēmējdarbības uzsākšana." Lai arī nevar noliegt, ka MUN režīms gan radīja jaunas, gan deva iespēju legalizēt pilnīgi ārpus VID redzesloka esošās darbavietas, tomēr attiecība starp šo pozitīvo efektu un negaidīto (proti, no vispārējā nodokļa režīma pārlikto darbinieku skaits uz MUN režīmu) bija 33:66. Tāpat disproporcionāli liela daļa MUN izmantojošo dzīvo Rīgā, kur visos laikos bezdarbs bija vismazākais un ekonomiskā efektivitāte visaugstākā.
Tas ir likumsakarīgi. Te ir daudz cilvēku, kuri orientējas likumu niansēs. Te ir attīstītas nozares, kuru darbības modelim MUN režīms ir labi piemērots, – dažāda veida pakalpojumu sniegšana, kas var tikt veikta individuāli, kas neprasa lielu ieguldījumu apjomu. Šādas nozares ir dažādi biznesa pakalpojumi, mediju un komunikācijas darbs, taksometru pakalpojumi. Tās mēdz būt nozares, kas "apkalpo" ar, piemēram, eksporta vai ārvalstu tiešo investīciju palīdzību ekonomikā jau nonākušās naudas plūsmas. Ienākumi šajās nozarēs var būt augsti, tātad tajās strādājošajiem sociālā palīdzība nav vajadzīga. Savukārt rūpniecībā, kas pārsvarā izvietota ārpus galvaspilsētas reģiona, bet ir lielākā eksporta nozare, iespēju izmantot šo režīmu ir daudz mazāk.
Tātad it kā uzņēmējdarbības uzsākšanai paredzētais režīms faktiski darbojas kā nodokļu subsīdija "izgriez un ielīmē" veida biznesam. Kā jau norādījām, MUN režīma pozitīvajam efektam ir daudz blakņu, kas no tautsaimniecības attīstības, godīgas konkurences un budžeta ienākuma skatpunkta ir nevēlamas, bet ir ļoti cilvēcīgas. Uzņēmējs lielu savu enerģijas un intelekta daļu ikdienā patērē, domājot, kā izmaksas sabalansēt ar tirgus cenu un kā radīt izdevīgāku piedāvājumu nekā konkurentam, tāpēc cerēt, ka šīs iespējas viņš nesaskatīs legālā maznodokļa režīmā, ir naivi. Par pāris simtiem tūkstošu mūsu līdzcilvēku ir aizdomas, ka tie akceptē aplokšņu algu režīmu, tad kāpēc lai mēs no tiem gaidītu neiecietību pret legālu maznodokļa režīmu, kas nodrošina par kapeiku lielāku sociālo nodrošinājumu nekā "aploksnes"?!
MUN režīma īstenie lietotāji nav sabiedrības nabadzīgākā, neizglītotākā un visādi citādi apdalītākā sabiedrības daļa, bet noteikti lielākais vairums no tiem nav arī glancēto žurnālu varoņi. Bet neatkarīgi no turības cilvēciskās īpašības ir līdzīgas. Šāds eksperiments tika veikts arī ar solidaritātes nodokļa maksātājiem. Līdzīgi kā ar MUN, teorētiskais pamatojums sabiedrībai skaisti pasniegts, budžeta pieaugums paredzēts, apelēšana pie taisnīguma un pilsoniskā pienākuma aktīva. Nevar noliegt, ka budžets no šī nodokļa ieviešanas ir ieguvis, bet atkal ir jautājums, vai blaknes nav lielākas kā pozitīvais ieguvums, jo arī tā saukto "ļooooti" lielo algu saņēmēji ir tikai cilvēki, kas arī banketos, kur šampanietis ir pieejams par velti, raduši izdzert vairāk, nekā gadījumos, ja tas būtu jāiegādājas bārā.
Privātajā sektorā reakcija bija diezgan paredzama, proti, divām trešdaļām solidaritātes nodokļa ieviešana nemainīja ierasto uzvedību (pamatā lielajos uzņēmumos un finanšu sektorā, kur manipulācijas veikt ir grūti vai bīstami), savukārt aptuveni trešdaļa būtiski samazināja algā izmaksāto apjomu. Būtu naivi domāt, ka patiesie ienākumi vairākumam šeit strādājošo kritās. Un skumjākais, ka, līdzīgi kā aplokšņu algu gadījumā, īstermiņā ieinteresēts atrast lētāku risinājumu ir gan darba devējs, gan darba ņēmējs, jo solidaritātes nodoklis ne tikai samazināja algas saņēmēja neto daļu, bet darbinieks kļuva dārgāks arī darba devējam.
Nasta var būt liela, ja tā nav šķība
Latvijā ļoti populāra ir izteikti sakāpināta retorika pret nodokļiem, jo īpaši biznesa presē un organizācijās. Taču ne jau nodokļu lielumā ir galvenā problēma, kaut tie, nenoliedzami, var būt pārāk augsti. Latvijā ir nodokļi jeb tiem pielīdzināmi maksājumi, kas ir kā speciāli radīti, lai kaitētu starptautiskajai konkurētspējai. Spilgts piemērs – bēdīgi slavenais elektrības OIK. Tieši tāpat arī nodokļu dalīšana pēc uzņēmumu lieluma ir pilnīgi nevajadzīga ekonomisko stimulu deformācija. Tirgus ekonomika pati var "izdomāt", kāda lieluma uzņēmumi tai ir vajadzīgi. Arī slikta nodokļu maksāšanas disciplīna ir ļoti kaitīga, tā rada konkurences izkropļojumus. Taču legalizēta iespēja daļai cilvēku maksāt samazinātus nodokļus neko neatrisina. Ēnu ekonomika pirmkārt ir kaitīga nevis tāpēc, ka tā ir nelikumīga (slikti, protams), bet tāpēc, ka tā deformē konkurenci. Šo deformāciju legalizēšana tikai palīdz samierināties ar fundamentāli nepieņemamu situāciju.
Visa tā rezultātā neproporcionāli liela nodokļu sloga un sabiedrisko labumu finansēšanas nastas daļa gulstas uz cilvēkiem, kuru (kā darbinieku vai īpašnieku) ekonomiskā darbība ir saistīta ar ļoti "caurspīdīgiem" uzņēmumiem ar acīmredzamiem aktīviem, labi pazīstamiem produktiem, lielu strādājošo skaitu. Taču ir cilvēki, kuri šajā sistēmā jūtas ļoti labi. Greizā uzņēmējdarbības vides regulēšana ir "selekcionējusi" interešu grupas un to pārstāvošās organizācijas, kuras vēlas saglabāt statusu, ko bez vilcināšanās var dēvēt par priviliģētu. Slēpjoties aiz saukļa, ka uzņēmumi maksā visus nodokļus un tie ir jāatbalsta, daļa Latvijas iedzīvotāju visnotaļ legāli panākusi, ka tās faktiskais nodokļu slogs ir mazāks nekā citai daļai. Tālāk jau darbojas politiskā loģika – ir mazākums, kas labi apzinās savas intereses, izvirza priekšplānā emocionālus stāstiņus to aizstāvēšanai, organizējas, balso. Turpretim vairākums ir neinformēts, neorganizēts, taču pacietīgi nes tam uzkrauto šķībo nastu.
It kā uzņēmējdarbības veicināšanai domātu nodokļu režīmu popularitāte balstās arī neizpratnē par to, kas ir sociālās apdrošināšanas sistēma. No algām iekasētos IIN un VSAOI nereti vienkāršoti dēvē par "darbaspēka nodokļiem". Tas ir tiešām ērti, taču vienlaikus arī maldinoši. IIN un citu nodokļu maksātāji neko tieši nesaņem par savām pūlēm. Ar nodokļiem finansētie pakalpojumi — drošība, izglītība bērniem, infrastruktūra – viņiem ir pieejami neatkarīgi no samaksāto nodokļu apjoma. Taču ar VSAOI ir citādi – tas ir visnotaļ cieši saistīts ar maksātāja nākotnes ienākumu līmeni. Tas, neapšaubāmi, var izskatīties pēc nodokļa.
Tas ir obligāts. Daļa ar tā maksāšanu saistīto ienākumu nākotnē būs pieejama atkarībā no tā, cik lielu naudas plūsmu nodrošinās nākotnes VSAOI maksātāji, runājot par paaudžu solidaritātes elementu. Sistēmas otrais līmenis jeb uzkrājošā daļa jau daudz vairāk līdzinās komerciālai dzīvības apdrošināšanai, bet tajā uzkrātais vismaz pagaidām nav mantojams. Latvijas Komercbanku asociācija uzskata, ka to varētu padarīt mantojamu, līdzīgi kā Lietuvā un Igaunijā, neapdraudot sistēmas ilgtspēju, bet uzlabojot iemaksu veicēju motivāciju.
Ļoti mazu summu iemaksa sociālās apdrošināšanas sistēmā mikrouzņēmumu režīmā strādājošajiem tiek pasniegta kā iespēja, un nav šaubu, ka tās izmantotāju vairākums to tā arī uztver. Taču, ievērojot iepriekš teikto, tā ir drīzāk algas samazināšana, nevis nodokļu samazināšana. VSAOI var drīzāk uzskatīt par iesaldētu algas daļu, nevis nodokli. MUN popularitāte lielā mērā balstīta tieši uz šī apstākļa neizprašanu.
Desmitiem tūkstošu cilvēku Latvijā ir sistemātiski mānīti, stāstot, ka neveikt sociālās apdrošināšanas iemaksas vai maksāt tikai MUN maksājumā ietverto samazināto VSAOI likmi ir iespēja. Daļai iedzīvotāju to nav grūti iestāstīt, viņiem raksturīgs izteikti īstermiņa skatījums uz dzīvi. Taču pat lobistiem būtu jādomā par savas rīcības ētiskajiem aspektiem. Uzturēt savas organizācijas popularitāti un savu personisko ietekmi ir ļoti neētiski, ja rezultāts ir vairāku desmitu tūkstošu savas neinformētības dēļ vāji aizsargātu cilvēku padarīšana par vēl neaizsargātākiem. Tāpat tiek nodarīts kaitējums visai sociālās apdrošināšanas sistēmai, kas ir atkarīga no stabila iemaksu veicēju apjoma. Iespējams, ka demogrāfiskās situācijas izmaiņu dēļ iemaksu veicēju un saņēmēju proporcija pasliktināsies jebkurā gadījumā. Taču tieši tāpēc šobrīd būtu jāizmanto iespējas sistēmā uzkrāt pēc iespējas lielākas rezerves.
Uzņēmējus, kuri Latvijā ir ieguldījuši ļoti lielu kapitāla apjomu, šī situācija satrauc. Viņi nevar vienkārši pacelt cepuri un aiziet. Viņi arī nevar rīkoties saskaņā ar principu "vispirms ēdīsim tavu, bet pēc tam katrs savu kūciņu". Makroekonomiskā līmenī nācijai sevi piemānīt nav iespējams, patiesība vienmēr to noķers. Neveiktie ieguldījumi infrastruktūrā, neveiktie uzkrājumi sociālās apdrošināšanas sistēmā pakļauj riskam uzņēmumus, kas vēlas veidot Latviju kā bāzi stabilam vērtības radīšanas procesam.
Nodokļi ir pārāk svarīgi, lai tos uzticētu tikai ekonomistiem
Pēcpadomju ērā mūsu sabiedrībā vārdam "taisnīgums" ir bijusi slikta aura. Iepriekšējā iekārta šo vārdu lietoja bieži un kompromitēja gan ar savu liekulību, gan ļoti primitīvo taisnīguma izpratni, kas bija izteikti orientēta uz vienlīdzību un vienveidību. Kā uzsvēris bulgāru politologs Ivans Krastevs, padomju laikā cilvēkiem stāstīja, ka kapitālisms ir slikts, jo ir netaisnīgs. Pēc tam, kad izrādījās, ka kapitālisms tomēr ir labs, varbūt tam ir jābūt netaisnīgam? Tiešām, bija laiks, kad taisnīguma pieminēšana mūsu valstī tika uztverta kā personības brieduma trūkuma vai vismaz mūsu valstij ne gluži lojālas politiskās orientācijas pazīme.
Skaidrs, ka tirgus ekonomika nav savienojama ar pilnīgu vienlīdzību, taču to arī neprasa mūsdienu politiskajā filozofijā dominējošie priekšstati par taisnīgumu. Savukārt taisnīgums ir sabiedrisko institūciju augstākais tikums, citējot amerikāņu filozofu Džonu Roulzu (John Rawles). Ja cilvēkiem ir sajūta, ka viņi piedalās spēlē, kas nav taisnīga, tad strauji zūd gan vēlēšanās ievērot tās noteikumus, gan ticība spējai ilgtspējīgi palielināt personisko labklājību. Atsevišķi Latvijas nodokļu sistēmas elementi ir kā radīti tam, lai netaisnīguma sajūtu veicinātu, tostarp šajā rakstā pieminētie nodokļu "mazmaksāšanas" režīmi.
Mēs vienlaikus aicinām tālāk pilnveidot nodokļu sistēmu un atteikties no destruktīvas tās kritizēšanas. Sistēma tiešām nav perfekta, bet nihilistisks negatīvisms nepalīdzēs to uzlabot un var nodarīt daudz ļaunuma. Ir saprotami iemesli šādas attieksmes vēsturiskai izcelsmei, ne tikai attiecībā pret nodokļu sistēmu. Latvijas iedzīvotājiem gadu desmitu un pat simtu gaitā ir veidojies intuitīvo sajūtu komplekts saskarsmei ar valsti, kas ļoti apgrūtina pilsoniskās sabiedrības attīstību kopumā, bet jo īpaši abpusēju izpratni starp valsti un tās iedzīvotājiem nodokļu politikas veidošanā. Lai arī šie pieņēmumi parasti netiek skaidri izteikti, tie ir skaidri nojaušami:
- Valsts ir ārkārtīgi varena, tās resursi ir neierobežoti.
- Indivīdu liktenis nav saistīts ar valsts kopējo labklājību, viņi nav ieinteresēti to stiprināt.
- Valsts ir atsvešināta un neiejūtīga, taču ar galējām neapmierinātības izpausmēm to var nobaidīt – pat totalitāri režīmi nevar būt pilnīgi vienaldzīgi pret savu (ne)popularitāti. Ir jākliedz pēc iespējas skaļāk.
Šīs sajūtas ir ļoti destruktīvas. Tās traucē gan fiskālās atbildības principu īstenošanu, gan taisnīgu nodokļu nastas sadali. Dažādi nodokļu "specrežīmi" neizraisa sašutuma vētru varbūt tieši tāpēc, ka cilvēki nejūt, ka viņi ir tie, kuri tiek apdalīti, ka viņiem būs vairāk jāmaksā kāda cita vietā. Valsts taču ir visvarena! Ja muižu laikos kādam zemniekam izdevās izvairīties no došanās klaušās, viņa kaimiņi droši vien priecājās līdz ar viņu – ar domu, ka varbūt kādreiz pašiem paveiksies. Brīžiem šķiet, ka attieksme pret kopīgo labumu Latvijā ir iestrēgusi tajos laikos. Mēs kā sabiedrība neesam perfekta, bet ir absurdi skatīties uz valsti kā uz ienaidnieku.
Ekonomisti un finansisti var sniegt daudz vērtīgu padomu nodokļu sistēmas veidošanai. Taču viņi nevar paveikt visu. Ir grūti veidot racionālu politiku sabiedriskās domas telpā, kurā dominē iracionālas sajūtas. Lai piņķerētu vaļā iepriekš aprakstīto un līdzīgu greizo priekšstatu mudžekli, ir jāiesaistās sociologiem, filozofiem un antropologiem.
Mūsu nācijai ir vajadzīga padziļināta saruna pašai ar sevi, lai tā beigtu mēģināt pati sevi mānīt. Līderiem ir jāsaprot emocionālo vēstījumu ietekmes spēks un izteikumu radītās sekas. Pret negatīviem emocionāliem vēstījumiem var cīnīties tikai ar sabiedrības izglītības paaugstināšanu, informācijas atklātības palielināšanu, kvalitatīvas analīzes un argumentu sagatavošanu. Svarīgs ir kopējs darbs.
Lai visiem izdodas ražīgs un emocionāli pozitīvi piepildīts 2018. gads! Mūsu valsts 100. gads.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
