Foto: Publicitātes attēli
Ik reizi, kad domnīca "Certus" rāda savu prezentāciju par demogrāfiskajām prognozēm Latvijai, dzirdu zāli noelšamies, jo bilde tiešām ir skarba. Tā aptver laika posmu no deviņdesmitajiem, kad mūsu valstī bija aptuveni 2,5 miljoni iedzīvotāju, līdz 2030. gadam, parādot, cik būsim pa vecumu grupām un cik cilvēkiem būs "jāsamet" nauda, lai vienam pensionāram samaksātu pensiju.

Lai arī tā ir tikai prognoze, tajā brīdī var redzēt, ka daļa no klātesošajiem ir šokā, iegrimstot pārdomās ne tikai par savu nākotni, bet visas Latvijas tuvākajiem desmit gadiem.

Demogrāfija jeb dzimstības un mirstības attiecība jau gadiem Latvijā ir mērāma ar mīnus zīmi, kur diemžēl vairāk cilvēku nomirst nekā piedzimst. Tāpat arī aizbraucēji situāciju vēl pasliktina, jo ik dienas vēl arvien zaudējam vairākus desmitus iedzīvotāju. Vieni teiks – lai jau brauc un meklē to laimīgo zemi, bet tam visam ir paredzamas dramatiskas sekas, ko jau pašreiz izjūt uzņēmēji.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) veiktā aptauja beidzot skaitļos parādīja to, ko jau kādu laiku dzirdam no biznesa aprindām, - jau tagad darbaspēka pieejamība satrauc 61,2% komersantu, bet 53,8% līdz šim saskārušies ar tā trūkumu. Ir pilnīgi skaidrs, ka problēmas radušās visās grupās – zemāk kvalificēta, vidēja un augsti profesionāla darbaspēka. Pārrunājot situāciju ar reģionāliem uzņēmumiem, situācija iezīmējas ļoti bēdīga – daudzi aizbraukuši prom, uzņēmumus attīstīt grūti, jo trūkst darbinieku, bizness bieži vien atrodas uz izdzīvošanas robežas.

Ko darīt? Ilgus gadus runāts par reemigrācijas plānu, ko politiķi un amatpersonas neveiksmīgi mēģina ieviest. Rezultāti šķiet ļoti niecīgi, jo tikai tās ģimenes, gan absolūti vīlušās ārvalstu pieredzē, nolēmušas atgriezties, saskaroties ar arvien jaunām grūtībām, tostarp bērnu palaišanai skolās un bērnudārzos, iekārtošanos darbā utt. Tāpat arī vāji attīstās demogrāfijas veicināšanas problēmas, jo iemeslu, stimulu un atbalsts no valsts, lai ģimenes domātu par vēl vairāk bērniem, nav pietiekami, salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Diemžēl, nākas secināt, ka sagatavotie plāni bieži vien ir "ķeksīša" pēc nevis tādēļ, lai tie reāli strādātu jeb kārtējie atvilktnē ieliekamie papīri, kas nekad nestrādās.

Pirms vairākiem gadiem, kad Eiropas Savienībā saasinājās bēgļu krīze, arī Latvijā virmoja sabiedrības dažādie viedokļi – vajag šos cilvēkus uzņemt mūsu valstī, vai labāk nē, kā mēs viņus varēsim integrēt (ja jau gadiem nav veicies ar krievvalodīgās kopienas iesaistīšanu un valodas apmācībām) un ko vispār darīt šajā situācijā. Vieni bija galēji radikāli, sakot, ka viņiem šeit nav vietas. Citi saskatīja iespēju aizpildīt tukšās darba vietas, vēl dažiem bija citi viedokļi. Bet realitātē sapratām, ka Latvija pat šiem cilvēkiem nav interesanta, un galvenais mērķis ir ātri tikt no šejienes prom, lai savu nākotni saistītu ar bagātākām valstīm.

Tātad jautājums par to, ko darīt, vēl arvien ir atvērts. LTRK veiktajā aptaujā tika vaicāts, vai uzņēmēji atbalstītu tādu studiju programmu veidošanu, lai piesaistītu ārvalstu studentus, kas aktuālas Latvijai, kur 91% atbildēja pozitīvi. Tāpat lielākā daļa pauda, ka šie studenti jāintegrē darba tirgū, jo viņi varētu veicināt uzņēmējdarbību, attīstot eksportu uz savām mītnesvalstīm, jo Latvijā jaunu cilvēku kļūst arvien mazāk, kā arī tā ir vienīgā iespēja, kā piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku. Šie visi ir gudrās imigrācijas mērķi, tādējādi būtiski ir spert nākamos soļus, lai radītu tādus apstākļus, kad sākotnēji Latvijā ieradies students, saskatītu iespēju šeit arī palikt un saistītu savu nākotni ar mūsu valsti.

Pašreiz jau vairākas augstskolas sākušas veiksmīgi attīstīt izglītības eksporta programmas, lai tādējādi aizpildītu arvien sarūkošo studentu skaitu no Latvijas, kā arī gūtu papildu ieņēmumus, kas būtiski izaugsmei. Pie Biznesa augstskolas "Turība" arī vērsušies uzņēmumi, lūdzot veidot tādus studiju virzienus, kur pēc mācībām, būtu gatavi speciālisti, ko piesaistīt vietējam biznesam. Tas nozīmē, ka komersanti saskata šādu sadarbības formu, kur tiek identificēts darbinieku trūkums, bet augstskolas spēj operatīvi reaģēt, nodrošinot profesionāļus. Manuprāt, tieši tā arī būtu pareizā sistēma, kad universitātes un augstskolas nevis "pēc sajūtām" piedāvātu mācības, bet gan tās būtu balstītas uz pieprasījumu darba tirgū, tādējādi garantējot arī saviem studentiem pēc tam iespēju iegūt pieprasītu un labi atalgotu darbu.

Ja mēs jau pašreiz zinām, ka tuvākajos gados mūsu valsts studentu skaits turpinās samazināties, bet uzņēmēji vēlēsies attīstīties un meklēs kvalificētus darbiniekus, kāpēc gan nerīkoties gudri? Mums jādara viss, lai ārvalstu studenti vēlētos palikt Latvijā un strādāt mūsu visu labā. Lūk tā ir gudrā imigrācija.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!