Tātad vērtību daudz. Visas tiek pasniegtas kā svētas, neapšaubāmas, dižas patiesības. Kas tām kopīgs? Gandrīz visu iepriekš minēto vērtību sludinātājiem kopīgs ir naids pret Rietumiem un šajā pasaules daļā valdošo liberālismu. Visaktīvāk to pauž Maskavas ideologi, kas nevienā diskusijā nespēj iztikt bez savējo un Eiropas liberāļu zākāšanas. Diemžēl kaut kas līdzīgs bieži vien dzirdams arī Latvijā, liberālās domas piekritējus ņirdzīgi apsaukājot par "liberastiem, sorosīdiem, globālistiem". Nonācis tik tālu, ka retais politiķis uzdrošinās atklāti atzīties, ka viņš pārstāv šo politisko virzienu. Acīmredzot baidās, ka tūlīt tiks piesieti grēki par Latvijas iedzīšanu postā, sociālo noslāņošanos un visādām citādiem "neoliberāļu" posta darbiem. Gribot negribot jāatzīst, ka Krievijas propaganda guvusi panākumus, arī Latvijā tās piekritējiem izdevies izraisīt kaut ko līdzīgu "svētajam karam" pret liberālismu.
Bet kas ir liberālisms? Atbildes var būt dažādas, taču skaidrs, ka tas ir politiskais virziens, kas par galveno vērtību uzskata brīvību. Liberāļi bija tie, kuri iedibināja demokrātiskas pārvaldes metodes, aizstāvēja vārda, apziņas brīvību, indivīda tiesības, privātīpašumu, brīvu tirgus ekonomiku utt. Vārdu sakot, liberāļi ir brīvības karognesēji. Mūsdienu liberālisms, protams, ir mainījies, nav gluži tāds kā 19. gadsimtā un vēl agrāk. Ir arī apšaubāmi strāvojumi, ierosmes, prasības.
Un tomēr ar izbrīnu jājautā – kāpēc tik milzīga vēršanās pret liberālismu? Vai tiešām brīvības par daudz? Tā kļuvusi kaitīga, biedējoša?
Jā, protams, brīvība ir kā uguns. Tā var arī sadedzināt, aizvest aplamos ceļos. Tā paver plašākas durvis izlaidībai, morālām kroplībām, noziedzībai. Vieglāk ir dzīvot, ja padevīgi seko kādam vadonim, fīreram, ķeizaram, garīgajam tēvam. Tad valda vienotības gars. Ne velti tagad daudzi ar prieku atceras padomju laikus, kad varēja kopā ar citiem soļot vienotā ierindā, sekot "tautu tēva" paraugam, dzīvi vadīt kolhozā, kur viss kopīgs. Dzīve likās vieglāka, nebija vajadzīga gara domāšana.
Bet brīvība liek meklēt, skaidrot, mācīties, visu izzināt un, pati lielākā nelaime, – atbildēt pašam par sevi. Neveiksmes gadījumā nevar lauzīt rokas un klaigāt – bet es taču darīju, kā partorgs, baznīckungs (vadonis, Bībele, Korāns) māca!
Tomēr tikai brīvība ļauj sasniegt virsotnes. Ne tikai katram indivīdam, bet arī nācijām.
Palūkosimies uz dažām valstīm un tautām. Rau, Brazīlija. Grandioza zeme, lielāka par visu Eiropu, milzīgas dabas bagātības, liels iedzīvotāju skaits. Taču vismaz pagaidām ļaužu labklājības līmenis šajā lieliskajā zemē stipri zemāks nekā, piemēram, ASV.
Jā, var attaisnoties, ka Brazīlija ilgus gadus bijusi kolonija. Bet arī ASV bija kolonija!
Kāpēc Brazīlija vienīgi futbolā pārspēj ASV, bet citās jomās tālu atpaliek? Iemeslu noteikti ir daudz. Bet vai izšķirošais nav tas, ka minētās zemes gājušas pa dažādiem ceļiem? ASV jau 1776. gadā pieņēma Cilvēka tiesību deklarāciju, brīvību pasludināja par galveno vērtību, konsekventi turējās pie demokrātijas, liberālisma principiem, bet Brazīlija – pie kristīgajām vērtībām, te demokrātija ilgu laiku tika žņaugta, valdīja diktatoriski režīmi. Katru, kas iebrauc Ņujorkā, sagaida Brīvības statuja, bet fantastiski košajā Riodežaneiro – Jēzus Kristus plaši atplestām rokām.
Vai šie simboli nedemonstrē, pie kādām vērtībām turējusies viena un otra tauta?
Kaut ko līdzīgu var teikt par daudzām citām valstīm. Rau, mazā Šveice. Neliela valstiņa, ko no visām pusēm ieskauj kalni, nav ne naftas, ne gāzes, ne zelta atradņu. Bet Krievijai daba dāvājusi visu, lai ļaudis dzīvotu kā paradīzē. Par spīti tam, Šveicē dzīves līmenis ir nesalīdzināmi augstāks nekā Krievijā.
Kāpēc tā?
Varbūt tāpēc, ka šveicieši jau kopš senseniem laikiem elpojuši brīvības gaisu, te zemnieki gandrīz nekad nav smakuši dzimtbūšanas jūgā, bet krievus žņauguši cari, tad boļševiki, krievu zemnieks turēts verdzībā līdz pat 1861. gadam. Šveice nekad nav domājusi par kaimiņu zemju iekarošanu, bet Krievijas patvaldnieki rīkojuši postošus iekarošanas karus. Šī impēriskā politika, bruņošanās tautai nesa tikai nabadzību, bet ne uzplaukumu. Krimas aneksija turpina šo virzību, atkal apgrūtinot Krievijas ceļu uz labklājību.
Ķīnieši jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu prata skaitīt, rēķināt, taisīt papīru, būvēt lieliskas celtnes, rakt apūdeņošanas kanālus. Uzbūvēja tūkstošiem kilometru garu mūri, ko vēl tagad apbrīno visa pasaule. Ziemeļeiropieši vēl mūsu ēras sākumā dzīvoja alās, neko nezināja par rakstību, matemātiku. Bet pēc kāda laika Ķīna, tāpat kā vēl citas austrumu zemes, kur dīga pirmie civilizācijas asni, nonāca Rietumeiropas atkarībā, kļuva tās kolonija.
Kāpēc notika tik radikālas pārvērtības? Varbūt tāpēc, ka Rietumeiropa agrāk par visām citām pasaules daļām pavēra plašākas iespējas brīvībai, demokrātijai, ļāva darboties zinātniekiem, izgudrotājiem, literātiem, filozofiem? Protams, protams, arī Rietumeiropā netrūka despotisku karaļu, inkvizīcijas, pāvestu, kas smacēja katru brīvu domu, dedzināja uz sārta zinātniekus un viņu grāmatas. Un tomēr eiropieši bija pirmie, kam apriebās spaidi, kuri sadumpojās, nocirta galvu dažiem tirāniskiem karaļiem, pirmie sāka apšaubīt reliģijas virskundzību, šķīra baznīcu no valsts, vēlāk noturējās pret "Komunistiskās partijas manifesta" uzvaras gājienu.
Un varbūt tieši brīvības gaisotne šo pasaules daļu pārvērta par kaut ko līdzīgu oāzei, uz kuru raujas visi tie, kurus vēl aizvien mēģina turēt reliģiskos, politiskos, ideoloģiskos, etniskos būros?
Tagad arī Ķīna ieraugāma starp pasaules līderiem. Kā to panākusi? Iemeslu daudz, bet varbūt galvenais ir tas, ka beidzot arī te tauta elpo brīvāku gaisu?
Pašlaik Krievija kļuvusi par vienu no pasaules lielākajiem graudu eksportētājiem. Bet vēl pavisam nesen M. Gorbačovs bija spiests labību pirkt no nīstajiem šķiras ienaidniekiem. Situācija mainījās tāpēc, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tika veiktas liberālas reformas. Lūk, brīvības milzīgā ietekme! Daži soļi brīvākas ekonomikas virzienā un – uzplaukums.
Manuprāt, jebkuri mēģinājumi ierobežot brīvību, tās vietā liekot reliģiskus, nacionālus, politiskus žņaugus, ir saistīti ar savtīgām interesēm, kalpo kāda šaura slāņa labklājībai, dod tam iespēju valdīt, pievākt sabiedrības ienākumu lielāko daļu. Rau, islāmiskās arābu valstis. To valdnieki, naftu tirgodami, gūst milzīgus ienākumus, būvē pasaulē augstākos debesskrāpjus. Bet vienlaikus miljoni viņu pārvaldīto pilsoņu tiek turēti nabadzībā. Šo kārtību ar fanātisku stingrību sargā islāma sludinātāji, kas raugās, lai visi dzīvotu absolūtā paklausībā Korānam. Vai šajā gadījumā nav skaidri redzams, kam kalpo elku pielūgšana? Vai kaut kas tamlīdzīgs nebija tajos laikos, kad Rietumeiropā neierobežoti valdīja Bībele? Vai tas pats nebija Staļina pārvaldītajā impērijā, kur miljoni vergu būvēja triecienceltnes, kolhoznieki grauza pelavu maizi, bet saujiņa sarkano valdnieku, vienlīdzības sludinātāju, baudīja visus dzīves labumus?
Dabiski, ka šādiem un tiem līdzīgiem režīmiem brīvība ir galvenais ienaidnieks, jo brīvu cilvēku nevar žņaugt un kalpināt. Brīvam cilvēkam piemīt kritiskā domāšana, viņš uzdod kaitinošus jautājumus, šaubās par dogmām. Brīvs cilvēks smīkņāja par komunisma pasaciņu, viņš netic stāstiņam par vienu dižo mačo, kas sešās dienās radījis visu pasauli.
Brīvs cilvēks negrib visu dzīvi ziedot impērijai, Staļinam, sultānam, fīreram. Brīvs cilvēks apšauba nacionālistu kategoriskās prasības būt īstam letiņam (vācietim, krievam...), nonicinot citas rases un etnosus. Tāpēc diktatori un "svēto patiesību" sludinātāji metas uzbrukumā brīvībai, demokrātijai, liberālismam. Dažreiz to dara tik aktīvi, ka šķīst asinis. Boļševiki miljonus izkāva sociālās vienlīdzības vārdā, vācu nacisti – rasistisku motīvu vadīti, reliģiskie fanātiķi – vicinot sava elka bildes.
Pašlaik Eiropas liberāļi, iespējams, par daudz uzmanības pievērš seksuālajām un citām minoritātēm, pieļauj bezatbildību un kļūdās vēl citos jautājumos. Taču liberāļi asi vēršas pret jebkuru vardarbību, konsekventi aizstāv demokrātiju, cilvēku tiesības. Vai ar to vien nepietiek, lai cienītu šo politisko virzienu un tā aizstāvēto brīvību?
Pēc Pirmā pasaules kara daudzās Eiropas valstīs atjaunojās diktatoriskie režīmi, kas sludināja nacionālismu. Un kas notika? Sākās Otrais pasaules karš. Pēc šiem asins plūdiem Eiropā nostiprinājās liberāli, demokrātiski režīmi, un karošanas laikmets šajā kontinentā ir beidzies. Vismaz pagaidām.
Kad es pašlaik dzirdu, kā tiek slavināts K. Ulmaņa autoritārais režīms, nonicināta Latvijas atjaunotā neatkarība, pelta demokrātija un liberālisms, man atliek vien izbrīnā ieplest acis un jautāt – vai tiešām ar 25 gadiem ir pietiekami, lai brīvība sāktu riebties un gribētos atgriezties totalitārisma laikos? Vai Latvijas tauta nav pietiekami ilgi turēta visādos būros, diktatoru, vadoņu, partijas sekretāru plosīta, ka gribas tai galvā uzmaukt jaunu ideoloģisko spaini? Jā, protams, Latvijas demokrātija, it īpaši tiesiskā iekārta, ir tālu no pilnības, bet vai tiešām demokrātijas priekšrocības nav vairāk nekā skaidri redzamas? Vai nav labi, ka pavērts ceļš katra cilvēka brīvai izvēlei? Vai mums nav jālepojas ar to, ka mūsu valsts galvenajā monumentā blakus tādam svētam jēdzienam kā "Tēvzeme" stāv arī "Brīvības" vārds?
Tad kādēļ pie mums tik daudzi atkārto Krievijas troļļu muldēšanu par liberālisma un visu citu eiropeisko vērtību kaitīgumu? Un, pats galvenais, – ko piedāvā liberālisma vietā? Neko sakarīgu! Vienīgi liek saprast, cik jauki bijis tad, kad visu regulēja, vadīja, kontrolēja, ierobežoja... Ekonomiku, domāšanu, ceļošanu...
Diemžēl brīvībai piemīt kāds trūkums – tai ir daudz ienaidnieku. Un par to jācīnās nemitīgi. Arī pašlaik Latvijā.