Arī mēs nesakām, ka nodokļu reforma ir absolūti ideāla, tā drīzāk būtu uzskatāma par politisko kompromisu, taču noteikti ir solis Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas vecināšanas virzienā. Un mēs labi apzināmies, cik patiesībā sarežģīti ir līdz šādiem kompromisiem nonākt.
Klasiski nodokļu sistēmai no to maksātāju skatpunkta tiek izvirzītas sekojošas prasības: būt taisnīgai vai solidārai, samaksājamai un uz ekonomikas attīstību vērstai.
Tas šķiet tik vienkārši, ka taisni vai jābrīnās, kāpēc 15 valdības pārstāvji, 100 deputāti un 191 Finanšu ministrijas darbinieks, kas atbild par finanšu analīzi un politikas veidošanu, sen šo vienkāršo patiesību kopīgi nav īstenojuši dzīvē. Acīmredzot tas nav gluži tik elementāri, kā varētu likties, sēžot uz dīvāna un pašiem neiesaistoties. Lai palīdzētu lasītājiem saprast dilemmas, ar kurām saskaras nodokļu politikas veidotāji, mēs esam jums sagatavojuši trīs prāta vingrinājumus, kas vienlaikus ir iespēja paskatīties pašiem uz sevi spogulī, mēģinot saskatīt savas nodokļu maksātāja personības vaibstus.
1. līmenis jeb kaulu izlocīšana
Tuvojas Ziemassvētki, kad izglītības iestādēs vairumā klašu tiek sagādāta dāvana arī audzinātājai. Tādēļ ikvienu, kuram liekas vienkārši radīt plaši atbalstītu nodokļu sistēmu, aicinām uzņemties dāvanas izvēli skolotājai un līdzekļu savākšanu no skolēnu vecākiem. Mūsu pieredze liecina, ka bez izaicinājumiem ar to var tikt galā tikai trīs gadījumos:
1) dāvana netiek sagādāta un katrs vecāks pats pēc savas gribas var pateikties skolotājai. Pārejot uz nodokļu sistēmu, šādu praksi lieto daudzas Āzijas valstis, kur nepastāv ne pensiju, ne darba nespējas, ne citas mums tik pierastās atbalsta sistēmas darba ienākumu neesamības gadījumos;
2) visi skolēnu vecāki ir tik turīgi un/vai skolotāja bauda tik lielu cieņu, ka nauda dāvanai tiek savākta bez jautājumiem. Nodokļu/budžeta jomā šis fenomens ir novērojams Ziemeļvalstīs, kur uzticība valsts institūcijai un pašradītajam "sociālismam" ir tik liela, ka nodokļu apiešana ir salīdzinoši reta un izsmalcināta;
3) klases skolēnu sastāvs nav mainījies gadiem, visas nesaprašanās pa šo laiku ir nolīdzinātas, tādēļ vēlīnās pamatskolas klasēs dāvanas izvēle un līdzekļu savākšana notiek pēc jau ierastas metodes. Grūti nosaukt kādu demokrātisku valsti, kur nodokļu sistēma netiktu ik pa laikam "raustīta", tomēr jau iepriekš minētajās Ziemeļvalstīs ir redzama vēsturiski noslīpēta pieeja un diezgan augsta nodokļu sistēmas paredzamība, ko kopēt Latvijai ir tuvu vai neiespējami.
Visos citos gadījumos ir zināms, kas notiks, – vienmēr atradīsies vecāki, kuri uzskatīs, ka tik dārgu dāvanu skolotāja nav pelnījusi (individuālais taisnīguma princips), būs kāds vecāks, kura ienākumi nepieļauj šādus tēriņus (proti, tie tiek uzskatīti par nesamaksājamiem), un būs vismaz viens vecāks, kurš uzskatīs, ka dāvināt vispār neko nevajag, kamēr skolotāja ar savu darbu nav pierādījusi, ka spēj skolēnus pārvērst par valsts olimpiāžu uzvarētājiem (nodokļu diskusijā izplatītais arguments – vispirms pierādiet, ka saprātīgi tērējat, un tad mēs apsvērsim iespēju pamest pelēko zonu).
Vienalga, kāda motivācija katram ir bijusi, vairumā gadījumu "atbildīgais par kasi" nonāk izvēles priekšā – vai nu piemet trūkstošo naudu no savas kabatas, vai pērk lētāku dāvanu. Turklāt tas jāpaveic tā, lai nesabojātu Ziemassvētku prieku ne sev, ne skolēniem, ne viņu vecākiem un neatstātu mieles skolotājai. Vienkārši, vai ne?
Atruna: visas līdzības ar pelēkās ekonomikas īpatsvaru, kas Latvijā atkarībā no metodikas tiek vērtēta starp padsmit procentiem līdz trešdaļai no IKP, ir tikai sakritība.
2. līmenis jeb viegls skrējiens ap stadionu
Tikt ievēlētam par vasarnīcu kooperatīva priekšsēdētāju. Kooperatīvā dibinātāji un to mantinieki ir mazākumā, daļa no vasarnīcām ir tapušas par ziemas mājām, pastāv kopīga ūdensapgāde vasaras sezonai, un ir ļoti daudz caurbraucamu šķērsielu.
Jaunizceptā priekšsēdētāja pirmais izaicinājums ir saprast darba lauku un būt labākam par priekšgājēju, kas, visticamāk, ir nomainīts mazspējas dēļ (nav svarīgi, vai iemesls ir bijis cienījamais vecums vai nepieņemama slinkošana) vai arī negausības dēļ (ceļš uz kooperatīva vadītāja vasarnīcu tiek remontēts visbiežāk vai kopīgā ūdensvada apkalpošanai ir nolīgts brālēnam piederošs uzņēmums).
Nekā sarežģīta jau tur nav, tikvien kā:
- piespiest vietējo pašvaldību savest kārtībā meliorācijas un ceļu infrastruktūru, jo ikviens vasarnīcas īpašnieks ir nodokļu maksātājs vietējai pašvaldībai (nomaksājot NĪN ap 100 eiro gadā ). Arguments, ka nepieciešamie izdevumi desmitkārt pārsniedz šī nodokļa ienākumus, vienkārši nav uzklausāms;
- radīt taisnīgu un solidāru biedru naudas sistēmu, kur tās lielums ir atkarīgs no vasarnīcas īpašnieka vecuma (pensijas ir mazas, tādēļ nepieciešama proporcionalitāte ienākumiem), pakalpojumu klāsta (daļa nemaz neizmanto kopējo ūdensapgādi, jo pašiem ir spice/urbums), vasarnīcas izmēra un īpašumtiesību ilguma (ja vēlamies, lai kooperatīvs pašatjaunotos, jaunajiem ir jādod "ieskriešanās laiks", jo jauniegūtā īpašuma labiekārtošanas darbi prasa milzumdaudz pūļu un izdevumu) un vasarnīcas novietojuma (kādēļ ielas sākuma vasarnīcu īpašniekiem būtu jāfinansē tāli atrodošās šķērsielas, ko viņi nemaz neizmanto?). Vienīgā rūpe te rodas ar tiem dažiem padzīvojušajiem jauniešiem, kuri pēc vairākuma viedokļa ieviestās taisnīgās biedru naudas sistēmas nekādi nevēlas segt 80% no kooperatīva izdevumiem;
- spēt ar uzskatāmiem rezultātiem motivēt visus vasarnīcu īpašniekus iestāties kooperatīvā, jo, kā zināms, mūsu likumdošana neuzliek par pienākumu tādiem būt un nedod tiesības kaut kādā veidā diskriminēt ne-biedrus;
- darbiem nolīgt tikai licencētus uzņēmumus, kas dod savam darbam garantiju un to visu veic legāli, jo nav jau nekāds valsts kantoris, kas vadās pēc zemākās cenas principa.
Atruna: Visas līdzības ar MUN un citiem zemo nodokļu režīmiem, nodokļu maksāšanas motivāciju, darbaspēka nodokļu diferencēšanu, valsts/pašvaldības uzņēmumu iepirkuma politiku un budžeta tēriņu lietderību ir tikai sakritība.
3. līmenis jeb kardio treniņš
Pieļaujam, ka sabiedriskās domas aptaujas uzrādītu – valsts pirmās lēdijas ikdiena vairumam šķiet tīrā izklaide. Tikvien kā labi jāizskatās, jāapmeklē pasākumi un jāorganizē labdarība. Tomēr uzdrīkstēsimies apgalvot, ka vairums no mums labprātāk kļūtu par asenizatorā uzņēmuma darbinieku, nekā ikdienā uzņemtos labdarības organizācijas vadīšanu, kas sniedz palīdzību līdzcilvēkiem. Visvieglākais ir pierast pie ārkārtīgi daudzajiem šķietami turīgu cilvēku un organizāciju atteikumiem ziedot, jo tīri cilvēciski saprotam, ka katram sava rūpe ir daudz svarīgāka nekā sev nezināma līdzcilvēka ciešanas.
Nevienu brīdi nevēlamies apgalvot, ka mūsu tauta ir skopa vai egoistiska. Piemēram, fonds "Ziedot.lv" vien spēj ik gadu ziedojumos piesaistīt ap trim miljoniem eiro. Tomēr viena statistika liek aizdomāties: no šīs summas vairāk nekā 5/6 ir mērķziedojumi – ziedotājs ir konkrēti norādījis, kuram palīdzības lūdzējam nauda paredzēta. Apgriežot šo statistiku otrādi, tikai par padsmit procentiem no ziedotās naudas summas esam uzticējuši pieņemt lēmumu Dimantas kundzes komandai. Un, mūsuprāt, retais neuzticas šīs komandas spriestspējai un godīgumam. Tajā pašā laikā pieļaujam, ka šie ziedojumi ir cilvēcīgi paši smagākie Dimantas kundzes komandai – kurš no mums gribētu uzņemties atbildību izvēlēties, kuram smagi slimajam, krīzes vai pat bezcerīgā situācijā nonākušajam sniegt palīdzību un kuram atteikt?!
Atruna: Vai zinājāt, ka tikai 9% privātā sektora uzņēmumu (kuros ir 44% privātā sektora darbavietu) veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas uz darbinieku pārsniedz iemaksas par lielveikalos nodarbinātajiem vai līdzinās tām? Vēl aptuveni 9% uzņēmumu (17% privātā sektora darbavietu) iemaksas ir lielākas nekā no minimālās algas, bet nesasniedz lielveikalu līmeni. Savukārt pārējie 82% uzņēmumu, veidojot 39% no privātā sektora darbavietām, veic niecīgas iemaksas sociālajā budžetā. Ko tas nozīmē šodienas pensionāriem?
Pirmās grupas uzņēmumu darbavieta pirmajā pensiju līmenī iemaksā vidēji 178 eiro mēnesī, otrās grupas uzņēmumu – vidēji 85 eiro, savukārt 82% no uzņēmumiem vidēji maksā tikai 27 eiro. Rezultātā ap 60% Latvijas pensionāru vecuma pensija mēnesī nepārsniedz 300 eiro. Kā jau sapratāt, arī šī līdzība ar kardio treniņā aprakstīto situāciju ir tikai sakritība – līdzīgi, kā tā ir tikai sakritība, ka kādiem ir jāpieņem lēmums starp finansējuma piešķiršanu veselībai, izglītībai, demogrāfijai, brūkošajiem ceļiem vai investīcijām, kas potenciāli varētu sniegt ekonomisko atdevi nākotnē.
Jaungada apņemšanās
Ir arī labās ziņas – tuvojas Ziemassvētki, kas ģimenēm dod kopā būšanas iespējas, bērniem ticību brīnumam un tirgotājiem ienākumus no pārdomātiem un ne tik pārdomātiem pirkumiem.
Ziemassvētku laiks ir arī piedošanas laiks. Tādēļ šo rakstu autoru kolektīvs lūdz piedošanu par uzdrīkstēšanos publiskajā telpā paust savu viedokli. Bet divas lietas varam apsolīt:
1. Nākamgad turpināsim neklusēt, jo arī šajā nodokļu apcerējumā neesam spējuši pateikt ne daļu no tā, ko domājam, un pagaidām neesam snieguši nevienu jēgpilnu risinājumu, ko kāds no mums varbūt gaidīja.
2. To darot, aicināsim arī citus domāt līdzi un pārrunāt visai sabiedrībai būtiskos jautājumus. Protams, mēs visi savā ziņā esam "dīvāna treneri" pie televizora, kuri vislabāk zina, kādu kombināciju vajadzēja izspēlēt un kurā brīdī piespēle vai metiens bija jāizdara. Taču uzskatām, ka sabiedriskā diskusija daudzos, tostarp nodokļu, jautājumos ir nepieciešama un pirmkārt jau būtu uzsākama paaudžu starpā.
Priecīgus svētkus!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
