Bet kas Latvijā? Kā te atbalsojas Krievijas ideologu un viņu uzturēto troļļu pūliņi atdzemdināt pareizticību un likt Krieviju augstāk par "pūstošo Eiropu"? Izrādās, arī pie mums netrūkst līdzīgas domāšanas piekritēju.
Rau, nupat, 26. novembrī, "Latvijas Avīzes" portālā lasāma intervija ar vēsturnieku Hariju Tumanu. Zinātnes vīrs gandrīz vārds vārdā atkārto Krievijas presē un televīzijā cirkulējošās tēzes par to, ka Eiropa sasniegusi norieta stadiju, jo te "viss tiek mērīts ar naudu..., nauda kļūst par cilvēka dzīves mērķi un jēgu". Tas esot "kultūras krahs", Eiropu sagaidot tas pats, ko piedzīvoja Babilonija, Grieķija, Roma.
Viņš izsakās, ka "agrāk kristīgā Eiropa varēja stāties pretī musulmaņu karaspēkam ne tikai ar ieročiem, bet arī ar ideju un gara spēku". Tāpēc spējusi uzvarēt kaujā pie Puatjē 732. gadā, pēc tam arī citās kaujās 16–17. gadsimtā. Visās šajās kaujās kristieši "cīnījās un uzvarēja, jo bija gatavi mirt par patiesību. Tagad eiropiešiem nav patiesības, nav ticības, nav idejas, par ko būtu vērts mirt. Viņi domā tikai par baudām un to, kā glābt savu dārgo dzīvību. Un paļaujas nevis uz Dievu, bet uz ieročiem. Te varonībai nav no kā dzimt".
Pamatdoma skaidra – viduslaikos (8.–17. gadsimtā) Eiropa bija spoža, tur bija gara spēks, varonība, patiesība, idejas, jo bija Dievs. Tagad Dieva nav un Eiropa pūst. Arī Latvija pūst, turēdamās pie "nešķīstā liberālisma, globālisma, tolerances un citām eiropeiskajām vērtībām", kas vedot vienīgi uz morālo pagrimumu.
H. Tumans nav vienīgais, kas pauž šādas domas. Agrāk kaut ko līdzīgu rakstījuši arī daži kristīgās baznīcas kalpi un pat atsevišķi Saeimas deputāti. Tas nozīmē, ka vēlme atgriezties pie kristietības kā galvenā garīguma avota nav raksturīga tikai Krievijai. Arī Latvijā vērojamas līdzīgas tendences.
Uzreiz gribas jautāt – vai tiešām morāles stiprināšana, radikālā islāma apturēšana iespējama vienīgi tad, ja atgriežamies pagātnē, viduslaikos jeb "pie Dieva"? Vai tiešām kristietība vienmēr aizstāvējusi tikai humānismu, brīvību, gara gaismu, karojusi pret mantrausību un bijusi garīguma pamats?
Pametīsim skatu pagātnē. Atcerēsimies dažas vispārzināmas vēsturiskas patiesības. Uzreiz prātā nāk tāds baiss ar kristietību saistīts viduslaiku iestādījums kā inkvizīcija, kas izvērsa teroru pret ķeceriem. Precīzs upuru skaits nav sarēķināts, bet, piemēram, Spānijā inkvizīcija laikā no 1481. līdz 1809. gadam vajājusi 341 000 cilvēku, no tiem 32 000 sadedzinājusi uz sārta. Un kur tad vēl raganu dedzināšana, kas notika ar baznīcas atbalstu un tās tiešā vadībā? Reliģiskie fanātiķi (katoļi, luterāņi, anglikāņi) plosījās visur, vajājot, spīdzinot, kropļojot, sadedzinot gan vienkāršas sievietes, gan zinātniekus, dzejniekus, ārstus... Tūkstošus cilvēku!
Stāsti par inkvizitoru izmantotajiem moku rīkiem liek saprast, ka pat čekisti un gestapovieši nav spējuši tikt līdz tik izsmalcinātiem cilvēku spīdzināšanas paņēmieniem. Kristietības slavinātājiem vajadzētu parēķināt, cik ļaužu kristieši noslaktēja reliģiskajos karos, kad sitās savā starpā. Vajadzētu atcerēties, cik krusta karu sarīkoja pāvesti, tūkstošiem cilvēku dzīdami nāvē un izlaupīdami daudzas pilsētas, bagātus novadus, valstis. Derētu atcerēties, cik miljonus ļaužu noslaktēja Dienvidamerikā, kad ar Dieva vārdu uz lūpām devās meklēt ceļu uz Indiju.
Vai visi minētie kari, slepkavošana notika vienīgi garīguma vārdā? Kāds bija šis garīgums? Vai krusta karus pa visu pasauli rīkoja tikai garīguma vārdā? Vai tiešām ne pāvesti, ne karaļi, ne zemāki baznīcas kalpi nedzinās pēc mantas, kad rīkoja karagājienus uz bagātām zemēm, lai it kā sodītu ķecerus? Kalpoja vienīgi Dievam un patiesībai? Bet kā bija ar indulģencēm, ko izgudroja pāvesti? Tā nebija garīgā tumsā smokošo ļautiņu aplaupīšana, lai Vatikānam savāktu zeltu? Uz Ameriku devās izplatīt vienīgi garīgumu? Tur nemeklēja pašu izfantazēto, teiksmaino Eldorado? Un kā tad bija ar tām zelta kravām, kuras kuģos no Amerikas veda uz Eiropu? Inkvizīcijas upuru īpašumus baznīca nepievāca? Vai tas viss neliecina par pāvestu, kristīgo karaļu velnišķīgo alkatību? Vai nav tā, ka viduslaikos baznīcas dzīšanās pēc naudas bija vēl trakāka nekā mūsdienu "pūstošajā Eiropā"?
Interesanti, kur Romas pāvesti ņēma līdzekļus grandiozo, zeltā mirdzošo katedrāļu būvēšanai ne tikai Vatikānā, bet arī visā Eiropā? Vai šīs monumentālās kulta ēkas nav spožākais pierādījums tam, ka kristīgā baznīca, stiprinādama savu varenību, izlaupīja visu pasauli? Kā citādi varētu saraust tādas bagātības?
Pietiek ar nelielu ieskatu pagātnē, lai saprastu, kāds bija uz Bībeles pamatiem būvētais viduslaiku Eiropas garīgums. Līdz pat šim laikam inkvizīcija, raganu dedzināšana tiek uzlūkota par nedzēšamu Eiropas traipu. Vairākus gadu simteņus zinātniekiem, literātiem vajadzēja cīnīties pret reliģiskajā fanātismā sakņoto "garīgumu", lai tuvotos tai kārtībai, kura tagad valda Rietumos un nepatīk ne Krievijas impēristiem, ne viņu sekotājiem Latvijā. Tikai palēnām, sākot ar renesanses laikmetu, izdevās mazināt kristīgās baznīcas tumsonīgo, neierobežoto valdīšanu pār cilvēku prātiem. Šī cīņa prasīja milzīgus upurus, tikai 18. gadsimtā izdevās iegrožot un pārtraukt inkvizitoru trakošanu, raganu dedzināšanu, ķeceru vajāšanu, bet Spānijā – tikai 1834. gadā.
Nesen (31. oktobrī), vēstot par luterānisma tapšanas 500. gadadienu, portālā "Delfi" varēja lasīt, ka Rietumos kristiešu baznīcas vārdā varētu būt iznīcināti 69 miljoni cilvēku. Tādi esot vēsturnieku secinājumi par reliģiskā genocīda, karu, spīdzināšanu, raganu un ķeceru dedzināšanas rezultātiem. Tātad fanātiskie Jēzus Kristus pielūdzēji varētu būt izlējuši ne mazāk asiņu kā boļševiki. Var tikai pabrīnīties, kā, zinot par tādu asiņu jūru, iespējams kristietību saistīt ar cilvēkmīlestību, humānismu un līdzīgām garīgām vērtībām.
Melo visi tie, kuri apgalvo, ka Eiropas sasniegumi gūti, pateicoties kristīgās baznīcas pūlēm. Taisni otrādi. Eiropa virzījās pretim gaismai, raujoties laukā no kristietības tumsas.
Tagadējā kristīgā baznīca, protams, radikāli mainījusies. Tā nesludina ne vardarbību, ne fanātismu. Pret šādu reliģijas modeli jābūt pavisam citai attieksmei. Ja ir ļaudis, kam tā vajadzīga, tad nedrīkst būt ne mazāko ierobežojumu ticības jautājumos. Tos nepieļauj Eiropas demokrātiskā sabiedrība, Krievijas ideologu un viņu sekotāju peltie "liberasti un globālisti". Mūsdienu Eiropā iedibināta apziņas brīvība, un tas ir milzīgs solis pretim gaismai, salīdzinot ar viduslaikiem. Ir mainījusies arī sabiedrības attieksme pret reliģiju. Lielākajai daļai eiropiešu kristietība ir tikai interesanta tradīcija, nekaitīgs rituāls un nekas vairāk, Bībele – savdabīgu leģendu apkopojums, līdzīgi kā, piemēram, "Iliāda". Šāda baznīca neraisa iebildumus, tā ir atbalstāma, jo dzīvi dara krāsaināku, sekmē cilvēku biedrošanos, palīdz grūtībās nonākušiem cilvēkiem. Diemžēl minētās pārmaiņas dažam labam nepatīk, un skan aicinājumi atgriezties "pie Dieva".
Varbūt atgriešanās "pie Dieva", kristietības stiprināšana vajadzīga, lai sekmīgāk turētos pret islāma invāziju? Noteikti nē. Radikālajam islāmam pretim var likt vienīgi izglītību, zinātniskumu, prāta kultu, nevis tādu pašu reliģisko apmātību, tikai eiropeiskāku, kristīgāku. Allāhs pret Jēzu Kristu, kristietis pret musulmani – tas būtu jaunu reliģisko karu sākums. Vai nav labāk, ka gan vieni, gan otri vēršas pret jebkādu ekstrēmismu, aizstāv gara gaismu, turas pie apziņas brīvības un tolerances?
Reliģijas stiprināšana nevar glābt arī no morālā relatīvisma, mantu kulta, naudas varas. Mūsdienu sabiedrība ir pārāk zinoša, lai ļaudis noturētu pie kārtības ar Bībeles stāstiņiem par paradīzi un elli vai aicinājumiem visu dzīvi domāt vienīgi par nāvi. Jādomā par dzīvi, tā ir vienīgā katram cilvēkam, un tā jānodzīvo pilnvērtīgi, nevis ciešanās, gatavojot sevi kaut kādai otrai, it kā īstai, aizkapa dzīvei, kā iesaka reliģiskie tumsoņas. Sabiedrība jāmudina izglītoties, mācīties, stiprināt saprāta varu, cilvēka brīvību un atbildību, nevis slīgt misticismā. Cita ceļa uz garīgumu, tikumību nav. Tieši ar šīm idejām senā Hellāda saglabājusies cilvēces piemiņā, vēlāk šīs vērtības stiprināja renesanses dižgari. Arī tagad tās turamas visaugstākā cieņā. Es nešaubos, ka arī turpmāk Eiropa paliks pie šīm idejām, ies apgaismības, nevis reliģiska misticisma virzienā un pareģojumi par tās drīzu galu nekad nepiepildīsies. Velti pūlas Krievijas neostaļinisti, impēristi, šovinisti un viņu atbalstītāji Latvijā.
Ja patiešām Eiropa sāktu virzīties atpakaļ pagātnē, lai atkal pār visu valdītu Bībele un pāvesti, tad gan būtu jāsatraucas, ka tā tuvojas savam norietam.