Latvijas bankas, kas specializējas ārvalstu klientu jeb tā dēvēto nerezidentu* apkalpošanā, tam ir uzskatāms piemērs. Mūsu sabiedrības un valsts varas līdz šim izrādītā vieglā netīksme pret šo biznesu – aizspriedumu cēloņus pūlējos izprast tepat agrāk – būtiski palīdz tam norūdīties, kļūt arvien efektīvākam un respektablākam.
(Protams, arī citas ekonomikas nozares nav apbērtas ar plašas publikas mīlestību. Šķiet, vīzdegunīga attieksme pret būtiskiem mūsu pārticības vairotājiem Latvijas sabiedriskajā domā tiek uzlūkota kā "smalkais stils". Brīžiem rodas iespaids, ka kokrūpniecība mums dod tikai kailcirtes un kravas mašīnu nodeldētus ceļus, tranzīts – skandālus, ogļu putekļus un, protams, arī nodeldētus ceļus, enerģētika – OIK un atkarību no "Gazprom". Šo baltrocīgo pozu, atsaucoties uz jau piemirstu sabiedriskās domas fetišu, sauc "Dodiet mums nokiju vai neko!")
Vasaras beigās "Sabiedrība par atklātību – Delna" sociālajos tīklos diskrēti paziņoja: Latvija ir izslēgta no to valstu saraksta, kam naudas atmazgāšana ir primāri nopietna problēma, novērtēts progress banku nozares sakopšanā. Šāds atzinums tika pausts Bāzeles Pārvaldības institūta (Basel Institute on Governance) publicētajā situācijas izvērtējumā 146 valstīs.
Vismazāk problēmu naudas atmazgāšanā ir Somijai, tai seko Igaunija un Lietuva, Bulgārija un Jaunzēlande. Latvija ir 14. mazāk problemātiskā valsts, reitingā ievietota starp Armēniju un Islandi. Manuprāt, šis ir izcils rezultāts valstij ar spēcīgām nerezidentu noguldījumu piesaistīšanas tradīcijām. Protams, arī ar pavisam citu profesionālā riska līmeni – atšķirībā kaut vai no baltiešu kaimiņiem. Turklāt būtisko lūzumu nerezidentu apkalpošanas bizness sevis sakārtošanā panāca 2016. gada laikā.
Šis varētu būt labs pamatojums "Delnai" nedaudz iepūst fanfarās, lepni uzsist sev uz pleca. Organizācija ieguldīja lielas pūles, lai Latvijā rastos politiski tiesiskais spiediens nerezidentu banku (paš)sakopšanas procesam FKTK tēvišķā virsvadībā. Taču šķiet, ka caurspīdīguma vairotājos viņu pūliņu rezultāts drīzāk izraisīja jūtu mulsumu.
Izrādās, netīksme pret šo biznesu kādam ir kaut kas vairāk par tukšu pozu. Mana samaitātā fantāzija to spēj izskaidrot divējādi: vai nu ar vilšanos, ka ilgākam laikam ieplānotā cīņa ar atmazgātājiem ir pārāk ātri aprāvusies, turklāt bez jūtama morālā kapitāla pašai "Delnai", vai ar vilšanos, ka nerezidentu apkalpošanas biznesu nevar policejiski nosmacēt un tā (vairāk gan hipotētiskā) ietekme uz Latvijas ekonomiku un politiku saglabāsies.
Šķiet, šāds jūtu mulsums patlaban moka arī citus "eirocentrētās" politikas ideologus, veidotājus un stutētājus. Tāpēc partejiskā attieksmē pret nerezidentu bankām drīz var sagaidīt ideoloģisku izšķiršanos starp "prātu un jūtām". Vai nu kredītiestādēm izvirzītās prasības FKTK turpinās bezkaislīgi un racionāli pilnveidot atbilstoši starptautiskajām prasībām, vai arī tām (un nozares uzraugam) kardināli piegriezīs skrūves, piesakot šī biznesa politisko nevēlamību Latvijā.
Netīksmei pret pilnīgi legālu, efektīvu un ar mūsdienu tehnoloģijām piesātinātu biznesu ir tīri iekšpolitiska izcelsme. Piemēram, transatlantiskais (tābrīža) "Lielas brālis" savu vērtējumu, turklāt Latvijas banku nozarei labvēlīgu, pēdējo reizi skaļi izteica jau vairāk nekā pirms gada – ASV viceprezidents Baidens, gan tiekoties ar mūsu valsts galvu, gan ar premjeru, pauda atzinību par paveikto naudas atmazgāšanas risku novēršanā.
Turklāt ASV iestādes būtiski palīdzēja nozarei sakopt sevi atbilstoši šodienas skarbajām prasībām. Pateicoties tam, ir atrisināta Rīgai kā reģionālam finanšu centram diezgan smacējoša problēma. Kādu laiku mūsu bankām nebija tiešu korespondējošo attiecību ar ASV bankām. Tagad, kad Vašingtonas uzdotie mājasdarbi ir cītīgi izpildīti, viena "ārvalstu segmentā strādājoša banka" (ko es te nereklamēšu) ir jau šādas attiecības atjaunojusi. Tas ir nepārvērtējams ieguvums nozares – un Latvijas! – reputācijai, mūsu finanšu biznesa stabilai attīstībai.
ES un Krievijas "sankciju karš", kas sākās pēc Krimas okupācijas un aneksijas, Latvijas sabiedrībā četros gados ir izgaisinājis pēdējās vēl zemapziņā slēpušās bailes, ka, zaudējot "nabassaiti" ar austrumu tirgiem, mūsu ekonomika sabruks. Atsperoties no šī vispārnacionālā atvieglojuma, radikālie latvju "gaišie spēki", eirocentristi un/vai hibrīdkarotāji eiforiski metas otrā galējībā. Pārfrāzējot Alfrēdu Rubiku, "nafig" mums vispār krievus, "nafig" viņu naudu un tranzītkravas!
Man rodas iespaids, ka ziņas par apjomu kritumu ostās un dzelzceļa pārvadājumos (līdz ar nozares vaimanām un lūgumiem valdībai palīdzēt) spēj izraisīt gluži orgasmiskas izjūtas daļai politiķu no "Vienotības" lauskām, no Nacionālās apvienības un, protams, jaunajiem Saeimas vēlēšanu projektiem. Agrāk tik politiski ietekmīgā un bramanīgā tranzītbiznesa noriets, viņuprāt, nozīmēs arī A3 un Saeimas "tumsas spēku" – zaļzemieku (kuros, galu galā, ir iekļāvušies kādreizējie šleseristi), sudrabistu un/vai saskaņiešu – novājināšanos.
Manuprāt, ļoti zīmīgi ir tas, ka arī FKTK vadība pēdējā laikā kā pozitīvu procesu cenšas pasniegt nerezidentu Latvijas bankās noguldīto naudas summu un to procentuālo apjoma samazinājumu. (Iekšzemes klientu noguldījumi 2017. gada septembra beigās sasniedza 61 procentu – tāda proporcija nav bijusi sen.) Nozares regulators ir paveicis lielu darbu, lai nerezidentu bankas sakoptos un pilnveidotos, lai šis bizness būtu dzīvotspējīgs un plaukstošs. Tomēr šķiet, ka arī tas uzskata par nepieciešamu maksāt meslus "tiltu galīgas nodedzināšanas" tendencei latvju politikas šābrīža retorikā.
Atšķirībā no ostām vai citiem tranzīta nozares uzņēmumiem nerezidentu bankas līdz šim demonstrē izteiktu biklumu to interešu lobēšanā. (Jā, protams, reiz vienkārši nevarēja nemanīt "Rietumu Bankas" enerģisko interesi saistībā ar termiņuzturēšanās atļaujām...) Tomēr tajās – kā "pārāk pelnošās" un no partijām mazatkarīgās – acīmredzami tiek saskatīts hipotētisks drauds "gaišo patriotu" iecerētajai uzvarai.
Iespējams, tīša netīksmes un aizdomu uzturēšana pret "trešo valstu noguldītāju" apkalpotājiem ir tāds pats "politiskās vides sakārtošanas" elements kā liekulīgā cīņa pret aizklātu balsojumu Valsts prezidenta vēlēšanās. Baņķieri var tikt preventīvi spaidīti un demonizēti kā "piektā kolonna", lai viņi neuzdrošinātos sponsorēt "nepareizos" sarakstus.
Mums, latviešiem un baltiešiem, vienmēr būs postošās vēstures iepotēta alerģiska attieksme pret ģeogrāfisko iespēju (pa)kalpot Krievijai kā tās "logam uz Eiropu". Taču vai šādas izjūtas ir jāpadara par nacionālu apmātību? Ja Kremlis bramanīgi "aiznaglo logu", tad mums tas jāpārtrumpo, "aizmūrējot pavisam"? Pašiem tīšuprāt jāmīda zemē labības asni, kas drīzā nākotnē pārvērstos maizē?
Protams, atšķirībā no trijām lielajām ostām nerezidentu bankas spēj vienīgi pakalpot brīvdomīgākiem VVP pavalstniekiem par viņu "vēdlodziņu" uz globālo finanšu tirgu. Kā smejies, "fortočka v Jevropu". Taču šis ir tiesiski un tehnoloģiski spodrs lodziņš, kas tika apņēmīgi sakopts pat ar FIB un ASV Finanšu noziegumu apkarošanas tīkla ("FinCEN") palīdzību.
Nerezidentu bankas patlaban ir stratēģiski svarīgas Latvijas ārpolitikai. Tās mūsu attiecībās ar Krieviju darbojas kā ļoti svarīgs, šobrīd pat akūti nepieciešams "tautas diplomātijas" elements, neformālo sakaru kanāls – tieši tāpat kā teātra režisori un citi kultūras sakaru uzturētāji. Šeit atvērtie konti palīdz kaimiņvalsts/-u lietišķo cilvēku prātos Latvijai galīgi nepārvērsties "baltajā plankumā uz biznesa kartes", nepalikt viņiem vairs nezināmai un tāpēc arī neinteresantai.
Lai cik vingru torsu neuzrādītu V. Putins, viņa politiskā karjera un Krievijas lielummānija nebūs mūžīga. Vēsturiski drīz mēs atkal būsim Eiropas un Krievijas logs vienai uz otru. Nekur no šīs lomas neaizmuksim, lai kā daži hibrīdkara entuziasti censtos. Mums tai jābūt gataviem.
* Pavasarī FKTK labticīgi rosināja banku nozari un medijus atteikties no jēdziena "nerezidenti", aizvietojot to ar "ārzemju klienti/noguldītāji". Kā trāpīgi izteicās regulatora pārstāve – cik ilgi vēl runāsim par klientiem kā spiegu filmās? Diemžēl jēdziena iesakņošanās ir stiprāka par labiem nodomiem, turklāt daļai tā piesaucēju patlaban droši vien pat imponē negatīvisma pieskaņa, kas nevilši piemīt ar "ne" iesāktiem vārdiem.