Tas pats vērojams transporta jomā. Ģeogrāfija, kuru bieži esam uzsvēruši kā savu priekšrocību, vēl arvien tāda ir, bet ir izrādījies, ka ar to vien nepietiek. Nemaz ne tik sen mēs jutāmies kā monopolisti, kaimiņvalstu ostas mums nešķita vērā ņemami konkurenti. Kravu plūsmas veda caur Latviju, neaizsalstošās ostas strādāja nepagurdamas, brīdinājumus par iespējamām izmaiņām nozare uzklausīja, bet īpaši vērā neņēma, un te nu esam – nepieņemot svarīgus lēmumus par savlaicīgu darbības virzienu dažādošanu, mēs īsā laikā esam daudz zaudējuši.
Šodien līdzīgu kļūdu varam pieļaut atkal – neinvestējot salīdzinoši nelielus līdzekļus savas valsts un transporta nozares konkurētspējā, Latvijas tranzīta artēriju elektrificēšanā, riskējam, ka pēc 20-30 gadiem būsim vēl lielākā bedrē, nekā šobrīd spējam iedomāties.
Skaidrs, ka valstī naudas nekad nebūs par daudz. Tomēr ir lēmumi, kas nosaka stratēģisku izdzīvošanu, un šis ir viens no tādiem. Es uzskatu – ja mēs šo lēmumu nespējam valstiski pieņemt, īstenot un tādējādi izglābt nozari, - tas ir noziegums pret nākotni.
Turklāt jāņem vērā, ka elektrifikācijai ir loma ne tikai nozares kontekstā. Tā nozīmē papildu darbu pētniecības institūtiem, izglītības iestādēm, vietējiem ražotājiem, darbaspēkam, galu galā tas ir ieguldījums Latgales reģionā, kas ir ļoti būtiski plašākā tautsaimniecības kontekstā.
No projekta kritiķiem dzirdētas šaubas, vai pašreizējā brīdī, kad situācija nozarē pasliktinājusies, esot īstais mirklis īstenot šādu projektu. Taču, klausoties viņos, neviļus rodas jautājums – kā interesēs viņi runā, kā interesēs ir tas, lai Latvija un tās tranzīta nozare būtu nekonkurētspējīga? Jo elektrifikācijas neīstenošanas cena ir tieši Latvijas konkurētspējas zudums.
Kamēr mēs nevaram pieņemt un akceptēt skaidru scenāriju, tikmēr mūsu tuvākie dienvidu kaimiņi lietuvieši, kuriem nav Eiropas naudas, taču ir vēsturiskā lielvalsts apziņa un gatavība visiem kopīgi, vienoti rīkoties, jau iet uz priekšu ar tranzīta ceļa elektrifikāciju, saprotot, ka šis ir jautājums par abu Baltijas kaimiņu konkurences priekšrocību – kurš pirmais radīs šādu koridoru, tas būs uzvarētājs.
Tāpēc, domājot par skeptiķiem, gribas uzsvērt, - šī projekta īstenošana ir visas Latvijas interesēs, kas stāv pāri – kurām būtu jāstāv pāri! – politisko partiju un kādu konkrētu grupu interesēm. Britu politiķis Vinstons Čērčils teica – angļiem nav mūžīgo draugu vai mūžīgo ienaidnieku, angļiem ir tikai mūžīgās intereses. Šādas pieejas mums trūkst, taču tas var maksāt dārgi. Ir jāspēj pāriet no taktiskās domāšanas uz stratēģisko domāšanu un rīcību. Jādomā rītdienas kategorijās un daudz plašākā – ne tikai Latvijas – mērogā.
Lēmumu pieņemšanas teorija paredz – pat nepareiza lēmuma pieņemšana ir labāka par tā nepieņemšanu vispār! Jo, pieņemot jebkādu lēmumu, tiek saglabāta kustība, virzība, bet lēmuma nepilnības ir iespējams procesa gaitā koriģēt. Taču lēmumu nepieņemšana vispār liedz jebkuru no šīm iespējām.
Ieejot valsts otrajā simtgadē, mums ir jābūt gudrākiem, nekā esam savu reizi bijuši līdz šim. Kociņš ir jāiestāda, pirms tas izaug un spēj dot augļus. Tāpat vispirms jāinvestē savas valsts konkurētspējā, pirms baudīt tās rezultātus, - un neviens dabas likums nepieļauj to, ka varētu notikt otrādi.