Cita pēc citas valstis ir sākušas pētīt, kādā veidā stiprināt savas uzbrukuma spējas kibertelpā, un daudzas jau to ir izdarījušas. Tas ir bīstams situācijas saasinājums. Faktiski tas ir viens no lielākajiem draudiem globālajai stabilitātei.
Gandrīz visas valstis un sabiedrības ir kļuvušas ārkārtīgi atkarīgas no interneta, pasaules vissvarīgākā infrastruktūras elementa, un arī infrastruktūras, uz kuru paļaujas visa cita veida infrastruktūra. Tā sauktais lietu internets ir nepareizs apzīmējums – jau pavisam drīz tas kļūs par "visa internetu". Un mūsu pašreizējais laikmets nav ceturtā industriālā revolūcija, tas ir vienlaikus digitālā laikmeta sākums un industriālā laikmeta beigas.
Digitālais laikmets ir radījis jaunas vājās vietas, ko jau ik dienu izmanto hakeri, kibernoziedznieki un citi negodīgi spēlētāji. Taču vēl satraucošāka ir nacionālo valdību dedzība, citai pret citu īstenojot kiberkara operācijas.
Mēs jau esam nonākuši līdz tam, ka ikvienam konfliktam ir kiberdimensija. ASV un Izraēla Rubikonu pārgāja 2010. gadā, veicot uzbrukumu "Suxnet" Irānas kodolprojektam. Kurš to lai zina, kur šobrīd nemitīgi notiekošie slepenie kiberkonflikti sākas un beidzas!
Vecajā kodolieroču pasaulē viss notika citādi: tās ir sarežģītas un dārgas iekārtas, kas balstītas uz tehnoloģiju, ko ir apguvuši tikai daži ārkārtīgi izglītoti speciālisti. Savukārt kiberieroči vispār ir lēti izstrādājami vai iegūstami un maldinoši vienkārši izmantojami. Līdz ar to pat vājas un trauslas valstis var kļūt par nozīmīgām kiberspēlētājām.
Kas vēl sliktāk, kiberkara tehnoloģijas ir izplatījušās satraucošā tempā. Pastāv visdažādākās aizsargierīces, lai kontrolētu pieeju sensitīvām kodoltehnoloģijām un materiāliem, taču nav gandrīz nekā, kas spētu aizkavēt ļaunatūras koda izplatīšanos.
Lai izprastu to, cik liela mēroga apdraudējums ir mūsu priekšā, nav jāmeklē tālāk par "WannaCry" vīrusu, kas cita starpā šā gada maijā gandrīz paralizēja Lielbritānijas Nacionālo veselības dienestu. Vīruss izmantoja caurumu "Microsoft Windows" operētājsistēmā, ko ASV Nacionālās drošības aģentūra (NSA) jau bija atklājusi, bet vēl nepaziņojusi "Microsoft". Pēc šīs informācijas noplūdes vai nozagšanas no NSA ļaunatūru – nebūt ne pārsteidzošā kārtā – lietā lika Ziemeļkoreja. Pēdējos gados Ziemeļkoreja ir veikusi neskaitāmus kiberuzbrukumus visā pasaulē, visredzamākais no kuriem bija uzbrukums "Sony Pictures", un arī pret daudzām finanšu institūcijām.
Un, protams, Ziemeļkoreja nebūt nav izņēmums. Arī Krievija, Ķīna un Izraēla ir attīstījušas kiberieročus, ko aktīvi cenšas iestrādāt sistēmās visā pasaulē. Tieši šie pieaugošie draudi ir tas iemesls, kāpēc arī citas valstis ir sākušas runāt par savu kiberuzbrukuma spēku veidošanu: tās vēlas nodrošināties ar kādu iebiedēšanas līdzekli, lai atvairītu citu kiberlielvalstu uzbrukumus. Kiberdrošība tiek uzskatīta par sarežģītu un dārgu, taču kiberuzbrukumi šķiet lēti un seksīgi.
Problēmas rada tas, ka, lai gan kodolpasaulē iebiedēšanas pasākumi darbojas, kiberpasaulē tie nav neko īpaši efektīvi. Negodīgie spēlētāji – un Ziemeļkoreja nebūt nav vienīgais piemērs – kiberuzbrukumos ir stipri mazāk ievainojami nekā attīstītās valstis. Viņi var uzbrukt atkal un atkal, neriskējot ar nopietnām sekām.
Kiberuzbrukumu veicēju izcelsme bieži vien ir neskaidra, tāpēc kiberpasaulē ir pat vēl grūtāk izmantot kādu racionālu iebiedēšanas teoriju. Vaininieku identificēšana, ja vispār iespējama, prasa laiku, un vienmēr pastāv nepareizas identifikācijas risks. Šaubos, vai mēs kādreiz redzēsim neapstrīdamus pierādījumus, ka kiberuzbrukumus veic Izraēla, taču tas, neapšaubāmi, nenozīmē, ka šī valsts to nedara.
Kiberkosmosa tumsā rafinēti spēlētāji var slēpties aiz kādas nezinīgas trešās puses, kas pēc tam saņem atbildes triecienu no tās puses, kurai tiek uzbrukts. Un var gadīties, ka nepārtrauktajā Līča valstu konfliktā vismaz viena valdība, lai veiktu visdažādākās operācijas pret saviem pretiniekiem, ir noalgojusi hakerus, kas bāzēti pārējās valstīs. Mēģinājumi izvairīties no pieķeršanas gandrīz noteikti kļūs par normu.
Pasaulē, kuru plosa gan liela, gan maza mēroga ģeopolitiskās sāncensības, šādai nenoteiktībai un savu spēku izrādīšanai kibertelpā varētu būt katastrofāli rezultāti. Kodolieroči ir pakļauti skaidrām, stingrām un sīki izstrādātām vadības un kontroles sistēmām. Taču kurš spēj kontrolēt kiberkareivju leģionus tumšajā tīmeklī?
Ņemot vērā, ka vēl aizvien atrodamies digitālā laikmeta sākumposmā, varam tikai prātot, kas gan būs nākamais. Iespējams, valdības lems par labu autonomu prettrieciena sistēmu attīstībai, kas, pat ja nestāvēs ne tuvu Dr. Streindžlova pastardienas iekārtai, tiks radītas pasaulē, uz kuru lielu iespaidu var atstāt virkne neparedzētu seku.
Ir acīmredzams, ka kiberieroči kļūs par ikdienišķu instrumentu arī tiešā karadarbībā. Apvienoto Nāciju Organizācijas harta apliecina visu dalībvalstu tiesības uz pašaizsardzību – tiesības, kas kinētiskā, digitalizētā pasaulē, pēc vispārēja atzinuma, ir arvien vairāk atvērtas interpretēšanai. Tāpat hartā tiek runāts par jautājumiem saistībā ar starptautiskajiem likumiem, īpaši attiecībā uz civiliedzīvotājiem un civilo infrastruktūru konfliktu zonās.
Taču kā ir ar neskaitāmajiem konfliktiem, kas neizvēršas par tiešu karu? Līdz šim centieni iedibināt universālus likumus un normas, kas noteiktu valstu uzvedību kibertelpā, ir cietuši neveiksmi. Ir skaidrs, ka dažas valstis vēlas šajā jomā saglabāt savu absolūto rīcības brīvību.
Taču tas rada acīmredzamas briesmas. Kā ir pierādījusi informācijas noplūde NSA, pieeju destruktīviem kiberieročiem nav iespējams ierobežot, un nav nekādu iemeslu cerēt, ka ierobežojošie likumi, kas valdījuši kodollaikmetā, darbosies arī kiberlaikmetā.
Diemžēl saistoša starptautiska vienošanās, kas ierobežotu kiberuzbrukuma ieroču attīstību un izmantošanu situācijās, kad nenotiek karadarbība, droši vien būs vēl ilgi jāgaida. Tikmēr mums ir nepieciešams pievērst lielāku uzmanību kiberieroču pavairošanas briesmām un mudināt valdības attīstīt aizsardzības, nevis uzbrukuma spēkus. Bruņošanās sacensībā kibertelpā neuzvarēs neviens.
* Karls Bilts ir kādreizējais Zviedrijas premjerministrs un ārlietu ministrs.
