Ne vienam vien tas licis iesaistīties kādā humānā akcijā ukraiņu atbalstam, un arī valsts līmenī Latvija sniegusi dažādu palīdzību. Tā bijusi vienīgā pareizā reakcija, apliecinot spēju tieši paskatīties notikumos, tos izvērtēt un kaut kā rīkoties. Spēja saskatīt realitāti ir augstu vērtējama, lai gan pa īstam izprast, kā jūtas Krievijas agresijai pakļautās valsts iedzīvotāji, ir gandrīz vai neiespējami. Saprast, kā ir tad, ja katru rītu pamostoties, domās un lūgšanās cenšoties izlūgties kara beigas.
Nav pārsteidzoši, ja Latvijā, saņemot ziņas par ievainotiem ukraiņu karavīriem vai civiliedzīvotājiem, tās aizslīd garām apziņai līdzīgi pārējai informācijai, bet gluži citādi ir brīdī, kad nonāc Kijevas galvenajā kara hospitālī un satiecies ar puišiem (20–35 gadus veciem), kuri palikuši bez rokām un kājām. Tad nav iespējams nesameklēt atbildi uz jautājumu par šī posta izcelsmi, par to, kuras valsts prezidentam nāktos atrasties starptautiskās tiesas priekšā. Taču ne jau visiem tādēļ vien jābrauc uz Ukrainu, pietiek izlasīt, ko tur redzējuši citi. Tas palīdz saprast, kā šo karu uztvēruši paši Ukrainas iedzīvotāji.
Kara tuvošanos var sajust. It īpaši tajās teritorijās, kur to paredzēts aizsākt. Tas bija labi redzams Ukrainā agrā 2014. gada pavasarī. Iespējams, nedaudz dīvaini ir tas, ka "kompetentie" eksperti, kas regulāri visbiežāk komentē notiekošo, neko tādu toreiz neprognozēja. Arī Latvijā. Pavisam citādi bija Ukrainā, tur kara tuvums bija sajūtams. 2014. gada martā zināmā mērā jutos pārsteigts, ka man par to stāstīja cilvēki gan valsts austrumos, gan rietumos. Tagad saprotu, viņiem to bija apliecinājušas izlietās asinis un apstāšanās vairs nebija iespējama.
Tā bija tikai neliela atelpa starp Maidana varoņu apšaušanu un Krimas sagrābšanu, kur Ukrainas vadība neriskēja dot pavēli saviem karavīriem atklāt uguni pret okupantiem. Tad sekoja nākamais klusuma brīdis līdz militāra konflikta izraisīšanai Donbasā, un tad tika veidoti brīvprātīgo bataljoni, kam ir liela nozīme valsts turpmākā nosargāšanā. Šogad vaicāju kādam Ukrainas armijas majoram, kad viņš sapratis, ka karš ir neizbēgams. Tas bijis 2014. gada aprīlī, kad virsnieks piedalījies separātisma aizmetņu likvidēšanā Mariuoplē. Kad redzējis, kādām fiziskām ciešanām tā saucamie separātisti bija pakļāvuši viņa biedru, skaidri zinājis – tas nozīmē karu.
Tagad jau vairāk nekā trīs gadu laikā kļuvis acīmredzams, ka šajā karā nav divu līdzīgu pušu. Par to, ka tas tā, varēja rasties viedoklis jau visai drīz, jo tika iegūts aizvien vairāk liecību par krievu atbalstīto separātistu nežēlību. Spriežot pēc bijušā bandītu tvarstītāja jeb pieredzējušā Luhanskas opera Nikolaja man stāstītā, gūstekņa fiziska ietekmēšana, piemēram, pienaglojot viņa roku pie grīdas, bijusi parasta aina Luhanskas pagrabā.
Daudziem bijušajiem Luhanskas iedzīvotājiem arī laimējās no šādām ciešanām izvairīties. Pazinu vairākus šādus cilvēkus, divi no tiem bija sekmīgi un turīgi Luhanskas uzņēmēji, divi citi valsts institūciju darbinieki. Viņi paspēja izmukt uz ukraiņu spēku kontrolēto teritoriju. Šos cilvēkus satiku Ukrainas austrumos 2014. gada decembrī un aizvien vairāk pārliecinājos, ka no Krievijas agresijas, atstājot okupēto zonu, centusies izglābties tieši izglītotākā sabiedrības daļa.
Kāda jauna ukrainiete, kas bija aizbraukusi sagaidīt 2015. gada atnākšanu uz savu dzimto Doņecku, dalījās redzētajā. Viņa bija laimīga, jo devās uz Vāciju pie sava vīra, ar kuru pavisam nesen bija salaulājušies. Diezin vai viņa plānoja drīzumā atgriezties Doņeckā. Tur pēc Jaunā gada sagaidīšanas ar draudzeni iegriezušās kādā bārā un ātri vien šo vietu atstājušas, jo krietni iesilušie apbruņotie kaujinieki izskatījušies pārāk agresīvi un bīstami. Reiz viņai kāds ar Kalašņikova automātu apjozies kaujinieks uz ielas piedāvājis itāļu zābakus. Bijis viegli noprast, no kura veikala tie ņemti.
Pirms šī kara nebiju dzirdējis jēdzienu "vatņiks", kura nozīmi man paskaidroja tēvocis Serjoža. Viņa lielais augums un ārkārtīgi labvēlīgais smaids uzreiz radīja uzticēšanos. Aizvadītajos kara gados ar savu busiņu viņš bija nobraucis tūkstošiem kilometru, nesavtīgi palīdzot ukraiņu karavīriem frontē, vezdams turp pašu vajadzīgāko. Līdzīgi ne vienam vien ukraiņu brīvprātīgajam, arī viņš bija cietis un kādā no apšaudēm iedzīvojies kontūzijā. Uzzinājis, ka pirms kara dzīvojis Doņeckā, izvaicāju viņu par noskaņojumu šajā pilsētā. Vatņiki, viņa ieskatā, bija doņeckiešu vairākums viņa vecumā (sešdesmit un vairāk gadu), cilvēki, kam pilnīgi vienalga, kāda vara pastāv uz "ielas", kādā valodā jārunā, kas viņus vada. Sergejam, kas pats lēma, kā dzīvot un ko darīt, tas nebija pa prātam, un tādēļ viņš nepalika savā pilsētā, kur pameta divus dzīvokļus un privātmāju.
Kāds aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs Luhanskas uzņēmējs, kas bija gatavs palikt krievu kontrolētajā pilsētā, ilgā sarunā pa ceļam no Kijevas uz Donbasu pauda interesantu un "neapstrīdamu" viedokli. Viņš vienu pēc otras vilka ārā labi sagatavotās "aksiomas" par iepriekšējo laiku labumiem – tur bija norāde uz PSRS varenību kosmosā, uz Staļina lielo veikumu, uzvarot Otrajā pasaules karā. Bija skaidrs, ka šis cilvēks visādi sagatavots dzīvei okupētajā Donbasa daļā.
Cieņas revolūcijas gadadienu pieminot, gribas atcerēties ukraiņu karavīru, kuru satiku Kijevā 2015. gada vasarā. Ienākot pie viņa apdegumu centra plašajā palātā, uzreiz pārliecinājos par to, ka cilvēka izturības slieksnis var būt ārkārtīgi plašs. Man pretī, sēdot uz gultas malas, ar savu planšetnieku darbojās karavīrs, kas bija palicis bez abu roku plaukstām un abām pēdām. Vaicāju, kā viņu sauc. Viņš smaidot noteica: "Labs jautājums." Un mūsu saruna sākās. Viņš pastāstīja, kā iepriekšējā ziemā smagu kauju laikā divdesmit grādu salā viens pats izdzīvojis, bet citi viņa biedri bija nosaluši. Tikai pēc trim dienām viņu atraduši separātisti un, redzot gangrēnas pazīmes, brīnumainā kārtā izdzīvojušo atdevuši ukraiņiem.
Es vēroju viņu, un mani pārsteidza šī cilvēka optimisms. Varbūt tieši tas un ciešā draudzība ar jauno sievu, kas ilgu laiku katru dienu apciemoja viņu, bija Dmitrija spēka avots. Šogad bija liels prieks uzzināt, ka Dmitrijam ir divus gadus veca meitiņa un dārgas ASV uzliktas protēzes.