Foto: Privātais arhīvs
Nekļūdīšos, ja teikšu, ka kriptovalūta jeb virtuālā valūta šobrīd kļuvusi nu jau par noturīgu modi. Ziņas par arvien jauniem risinājumiem ir teju ikdienas ziņu plūsmas sastāvdaļa, tiek organizēti semināri, konferences, stāstīti stāsti par cilvēkiem, kuri kriptovalūtas tirgos nopelnījuši miljonus. Tā vien šķiet, ka simtiem dažādu virtuālo valūtu risinājumu, no kuriem vairums cilvēku droši vien zinās tikai "Bitcoin", tūlīt pārņems ikdienas ekonomiku.

Taču, kad ekonomikā redzam tik sākāpinātu interesi par kādu aktīvu, vienmēr ir vērts pakāpties soli atpakaļ un aizdomāties, kas ir šo aktīvu pamatā, cik fundamentāli pamatots ir tas, ko šie aktīvi piedāvā. Vai runa ir par jaunu tehnoloģiju, kas izmainīs pasauli, vai varbūt tikai par spekulatīvu aktīvu, varbūt pat spekulatīvu tirgus burbuli?

Lai noskaidrotu šī aktīva tirgus pamatotību, jājautā – kādas priekšrocības cilvēkiem varētu sniegt kriptovalūta? Teorētiski jebkuras veiksmīgas valūtas pamatfunkcijas ir maksājumu nodrošināšana, kalpošana par uzskaites un uzkrāšanas vienību. Šī ir fundamentāla naudas pastāvēšanas teorija.

Jāsaka, ka es īsti neredzu, kā šobrīd kriptovalūta kalpo labāk nekā standarta valūtas maksājumi, kas ir jebkuras valūtas pastāvēšanas asinsrite. Esmu dzirdējis, ka, piemēram, "airBaltic" biļetes varot iegādāties "Bitcoin" valūtā. Taču man nekas neliedz tās iegādāties eiro valūtā, un varu apgalvot, ka parastam iedzīvotājam operēt ar eiro savā internetbankas kontā būs daudz vieglāk, nekā izveidot un uzturēt savu digitālo kriptovalūtas maku.

Tāpat neesmu dzirdējis par daudziem uzņēmumiem, kas savu grāmatvedības uzskaiti vai jebkuru citu iekšējo uzskaiti veiktu kriptovalūtā. Tas vienkārši ir sarežģīti, jo virtuālajām valūtām ļoti mainās vērtība un ar tām nevar nomaksāt, piemēram, nodokļus. Tāpat virtuālajās valūtās nevar izteikt, piemēram, gada pārskatus. Skaidrs, ka uzskaitē virtuālo valūtu nav. Tad paliek kriptovalūtas kā uzkrāšanas līdzekļa funkcija. Tas jau varētu būt interesanti, jo daudzām kriptovalūtām ir būtiski augusi cena. Taču te jāņem vērā, ka ilgtermiņā uzkrāšanas funkcijai īsti neder aktīvi ar ļoti mainīgu, nestabilu vērtību, kas ir kriptovalūtu īpašība. Tāpat sevišķi strauja cenas izaugsme var liecināt par tirgus māniju vai, citiem vārdiem sakot, spekulatīvu burbuli. Katrā ziņā, ja rodas šādi jautājumi, tad konkrētais aktīvs, visdrīzāk, nav labākais uzkrāšanas funkcijai.

Ja kriptovalūta nenodrošina šīs pamata valūtas funkcijas, jājautā, vai ir vēl kaut kas īpašs, kas ir kriptovalūtai, bet nav parastajai naudai? Tātad nonākam pie it kā galvenās kriptovalūtas priekšrocības – anonomitātes iespējamības. Te jāuzsver vārds "iespējamības", jo daudzi kriptovalūtas tirdzniecības pakalpojumi anonimitāti faktiski neparedz. Piemēram, cilvēki var pirkt un pārdot kriptovalūtu ar noteiktu aplikāciju palīdzību. Un, ielādējot šīs aplikācijas, lietotājiem jāsniedz personu identificējoši dati, kas tad arī ir anonomitātes faktiskās beigas. Kriptovalūtu var tirgot ar banku starpniecību, taču jebkurā mūsdienu bankā klienti un to darījumi ir skaidri identificējami. Bankas pilnīgi noteikti vairs neveic anonīmus darījumus nezināmiem cilvēkiem.

Tomēr teorētiski ir iespējams izveidot un uzturēt digitālos makus pilnīgi anonīmai kriptovalūtas tirdzniecībai. Tātad pieņemsim, ka anonimitāti var panākt. Taču tas ir arī galvenais jautājums: kādam nolūkam tas ir vajadzīgs? Cik cilvēku patiesi meklē pilnīgu anonimitāti darījumos, piemēram, "darkweb" vidē? Un tieši kas cilvēkiem ir pērkams šajā vidē? Anonimitāte droši vien ir vajadzīga nelegāliem darījumiem, taču ir pilnīgi skaidrs, ka nevienam aktīvam nav leģitīmas nākotnes, ja tā vienīgā priekšrocība ir neleģitīmu darījumu nodrošināšana. Šādu darījumu kontrole, atklāšana un ierobežošana no valsts uzraugošo institūciju puses ir tikai laika jautājums.

Tāpat jāņem vērā, ka Latvijas likumdošana paredz nodokli ienākumiem no kapitāla pieauguma. Vienkārši izsakoties, tas ir nodoklis, kas tiek aprēķināts no kapitāla aktīva iegādes un pārdošanas vērtības starpības. Cik man zināms, likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli", kas nosaka kapitāla pieauguma nodokļa samaksas pienākumu un aprēķināšas kārtību, šobrīd netiek precīzi pateikts, ka kriptovalūta ir kapitāla aktīvs, kura vērtības pieaugums būtu apliekams ar nodokli.

Taču cilvēkiem nevajadzētu paļauties uz šādu burtisku likuma interpretāciju – kriptovalūtai ir visas pazīmes, lai tās darījumus apliktu ar kapitāla pieauguma nodokli, tāpat kā tiek aplikta tirdzniecība ar fondu apliecībām, naudas tirgus instrumentiem, citiem vērtspapīriem, klasiskām valūtām, iespēju līgumiem u. tml. Likumā ir skaidri pateikts, ka ar nodokli tiek aplikti, piemēram, "darījumu objekti valūtas tirdzniecības biržā". Var jau argumentēt, ka kriptovalūta netiek tirgota "valūtas tirdzniecības biržā", taču uzskatu, ka šāda pieeja ir vienkārši bērnišķīga, būtībā kriptovalūta no nodokļu viedokļa ir apliekams aktīvs. Es neesmu nodokļu konsultants, un šis nav profesionāls nodokļu ieteikums vai atzinums, bet īsumā gribu skaidri ieteikt uztvert tirdzniecību ar kriptovalūtu kā ar nodokli apliekamu darbību. Kas no tā izriet?

Nodokļu nomaksa paredz deklarāciju iesniegšanu par ienākumiem no kapitāla pieauguma. Un no tā attiecīgi izriet, ka jebkāda kriptovalūtas anonimitāte ir bezjēdzīga, ja jau tās darījumi ir pašam jādeklarē nodokļu administrācijā. Bet ienākumu nedeklarēt un nemaksāt nodokli nozīmētu izvairīties no nodokļu nomaksas, kas var būt krimināls noziegums. Ja cilvēki domā tirgot kriptovalūtu, lai nemaksātu nodokļus no ienākumiem, tad tā ir ļoti muļķīga ideja.

Cits arguments pret kriptovalūtas izplatību ir tīri makroekonomisks un savā ziņā ģeopolitisks. Proti, naudas apjoms ekonomikā ir makroekonomisks rīks, uz kuru paļaujas un kuru ekonomikas attīstības tempu vadībai izmanto teju katras valsts vadība, bet lielajām ekonomikām naudas apjoma menedžments ir viens no centrālajiem makroekonomikas politikas rīkiem, kas ietekmē pieprasījuma un piedāvājuma pusi un palīdz vadīt ekonomikas cikliskumu. Ja mēs pieņemam, ka kriptovalūta tiešām ikdienā sāktu aizvietot parasto valūtu kā maksāšanas līdzekli, tas būtiski grautu valstu valdību un centrālo banku iespējas kontrolēt naudas masu ekonomikā.

Tātad kriptovalūta atņem valdībām kritiski svarīgu ekonomikas vadības sviru. Es pieņemu, ka šis, tāpat kā ēnu ekonomikas ierobežošana, patiesībā būs viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc kriptovalūtas izplatība reālajā ekonomikā agri vai vēlu tiks ierobežota. Domāju, ka šobrīd valstu valdības un centrālās bankas pieļauj un ir tolerantas pret kriptovalūtas attīstību tikai tāpēc, ka tā pagaidām neapdraud valstu spējas vadīt ekonomiku. Kriptovalūtas izplatība ikdienas ekonomikā šobrīd vienkārši vēl ir pārāk maza.

Rezumējot, ja kriptovalūta vismaz šobrīd nenodrošina parastās valūtas galvenās funkcijas, proti, tā nav ērts maksāšanas līdzeklis, nekalpo par uzskaites vienību un īsti labi neder ilgtermiņa uzkrāšanai, kā arī tās citas priekšrocības ir samērā apšaubāmas, nākas secināt, ka kriptovalūtas jēga ir iespēja pelnīt spekulatīvā tirzdniecībā.

Un ar šāda veida tirdzniecību var ne tikai pelnīt, bet arī ļoti daudz zaudēt. Kā jau jebkurā spekulatīvā tirgū. Attiecīgi, ja vēlaties mesties kriptovalūtas tirgos, tad apzinieties riskus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!