Foto: Privātais arhīvs
Vienā un tajā pašā laikā, kad vienā pasaules nostūrī ļaudis manifestē, alkdami atsvabināties no sava ilggadējā prezidenta režīma, citā zemē iedzīvotāji pievērš skatienus savam prezidentam, sagaidot viņa skaidru viedokli par samilzušajām iekšpolitiskajam problēmām.

Tālrādes kadri no Āfrikas valsts Zimbabves mums ļauj vērot tai retus skatus, kad uz ielām apskaujas baltie un tumšādainie iedzīvotāji, demonstrējot vienprātību prasībā nepieļaut prezidenta pilnvaru nonākšanu 93 gadus vecā valsts galvas sievas rokās.

Pretēji iepriekšējai pieredzei, kad armijas klātbūtne ielās pūlim nozīmēja dzīvības briesmas, šoreiz kareivjus uzņem kā potenciālos atbrīvotājus no 37 gadus valdošā Roberta Mugabes dinastijas ķetnām. Sākumā Robertam Mugabem piemita baltos apspiedējus pieveikuša brīvības cīnītāja oreols, kas gadu desmitos transformējās par savus oponentus brutāli iznīcinoša autoritāra valdnieka tēlu. Tiesa gan, no otras puses, neraugoties uz Mugabes ārkārtīgo nepopularitāti, armijas iejaukšanās, ģenerāļiem pārņemot valsts kontroli, gan valsts iekšienē, gan ārpasaulē nevar neizsaukt raizes par politiskas attīstības nekonstitucionālu risinājumu.

Zimbabvē nav grūti saskatīt gludāko krīzes risinājuma ceļu – senilais prezidents varētu atjaunot postenī nesen paša atcelto viceprezidentu, un tad atkāpties no amata, automātiski – un saskaņā ar konstitūciju - ļaujot viceprezidentam (nevis savai sievai, kā tika iecerējis) nākt viņa vietā. Jaunajam prezidentam, protams, būtu jāvada valsts uz godīgām un brīvām vēlēšanām. Ja armija spētu panākt šādu attīstību, zimbabvieši sastaptos ar nākamo izaicinājumu – viņiem būtu jāvienojas par atbalstu pērejas procesam un atturēšanos no iespējams asiņainas partiju attiecību skaidrošanas.

Āfrikas valsti, kur armija tik vienkārši neatteiksies no iegūtās kontroles un negribēs "ziedot" daļu no savām pilnvarām, ja netiks pienācīgi gandarīta, nevar prognozēt ātru un vieglu pāreju uz neautoritāru varas formulu, ilgtspējīgu pārveides procesu un vēlētāju priekšā atbildīgu valdību.

Citos platuma grādos, Vācijā, pilsoņi ir sapīkuši par iestāžu nevērību pret skolām, pārpūlētu policiju un nepietiekamu sociālo aprūpētāju skaitu. Kas pašlaik nepieciešams Vācijai? Avīze "Berliner Zeitung" kā pirmās nozīmības secinājumu pauž: ir pienācis laiks, kad federālajam prezidentam Frankam Valteram Štainmeieram ir jāizbeidz klusuciešana par aktuālajiem iekšējās dzīves jautājumiem. Vācieši pastiprina spiedienu, prasot arī prezidenta konkrētu atbildību par stāvokli valstī.

Par izciliem Vācijas prezidentiem vēsturiski ir tapuši tie vācu valstsvīri, kas izšķirīgos brīžos ir iejaukušies īpašajā situācijā kā spēcīgas personības ar savu vīziju un gudrību. Tādi ir bijuši pirmais VFR prezidents Teodors Heiss pēc Otrā pasaules kara, Gustavs Heinemans pec 1968.gada studentu un radikāļu nemieriem, Rihards fon Vaiczekers Aukstā kara izskaņā. Pēc Horsta Kēlera un Kristiāna Vulfa atkāpšanās no augstā posteņa prezidenta amata prestižs bija ievērojami krities. Kā lēš vācieši, Joahims Gauks, kā nu prata, tiecās izmantot savu morālo autoritāti un ētikas normas, lai oficiālais valsts galva Vācijā būtu visu vāciešu prezidents.

Franks Valters Štainmeiers par federālo prezidentu kļuva pirms astoņiem mēnešiem, un vācieši uzskata, ka ir pienācis laiks izdzirdēt viņa prezidentūras definīciju. Bijušajam ārlietu ministram Štainmeieram ir piemitusi vēlme piešķirt prezidenta misijai starptautisku noderīgumu. Bet vācieši atgādina prezidentam viņa paša sacīto par "dziļu neuzticību, kas tiek uzkurināta pret demokrātiju un tas pārstāvjiem". Ļaudis sūkstās, ka Vācija ir sašķelta, atkal zeļ labējais populisms, bet tradicionālās partijas un masu mediji atgrūž cilvēkus.

Vai prezidenta spēkos ir kaut ko ietekmēt? Komentētāji teic, ka Štainmeiers ir izvirzījis pareizus jautājumus: No kurienes nāk dusmas? Kādas cilvēku vilšanās izpausmes izmanto populisti? Kādēļ pieaug ne tikai labklājība, bet arī nevienlīdzība? Cik daudz nevienlīdzības pacieš demokrātija?

Atbildes ir jāprasa tiem, kas rada apstākļus neapmierinātībai un uzticības zaudēšanai. "Demokrātija kā pašmērķis vairs nepārliecina daudzus, ja politika nevēršas pret nodokļu patvērumu un pieciem bagātākajiem vāciešiem, kuru makos ir tikpat daudz līdzekļu, cik 40 procentiem iedzīvotāju kopā," uzsver komentētājs Stīvens Gejers.

Sabiedrība vēlas, lai prezidents izdara spiedienu uz ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem, jo sevišķi, ja viņam būs saskaņa ar veidošanas stadijā esošo jauno daudzkrāsaino valdību. Vācieši cer, ka Štainmeiers kļūs par tādu federālo prezidentu, kāds valstij pašlaik ir nepieciešams.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!