Foto: Publicitātes foto
Šķiet, telekomunikāciju reģionālmilzis pārāk vēlu sāka īstenot vēlmi pilnībā pārņemt "Latvijas Mobilo telefonu" un "Lattelecom". Īstā izdevība jau sen tika palaista garām.

Protams, Valdis Dombrovskis prata neuzkrītoši "noairēt" galveno priekšnoteikumu "Telia" ieceres veiksmīgai īstenošanai – abu uzņēmumu apvienošanas ideju. Taču pieļauju, ka ar eiroprezidentūru pārņemtās Laimdotas Straujumas rātnajā valdībā ziemeļnieki savu panāktu – pareizi uzspiežot uz pareizajiem taustiņiem "Vienotībā".

Izrādās – man par lielu, bet patīkamu pārsteigumu –, ka Māra Kučinska kabinetam interesē ne tikai budžeta skaitļi vai dividenžu peļņa, bet arī grāmatvedībā netverama lieta – nācijas pašcieņa. IKT ērā viens no tautas gara spēka pamatakmeņiem ir mūsu varēšana īstenot suverēnu telekomunikāciju politiku. Par to premjers un valdības vairākums, šķiet, gatavi maksāt augstu cenu un skaidri zina, kāpēc tā vajag rīkoties.

Protams, latvju pašapziņas "augstā cena" ir tīrs poētisms: runa galvenokārt ir par valdības izšķiršanās politiskajām un diplomātiskajām konsekvencēm, nevis par finansēm, investīcijām un tālākajām uzņēmumu attīstības iespējām. Vienmēr var sabiedēt publiku ar šaušalām, ka ir kritusies abu uzņēmumu vērtība – salīdzinot ar spekulatīvas ažiotāžas brīdī noteikto. Kādu tas tiešām sabiedēja. Taču vai šī maģiskā skaitļa sarukums ir proporcionāli samazinājis apkalpoto klientu skaitu, viņu lojalitāti, LMT vai "Lattelecom" zīmola reputāciju?

Šobrīd patiesībā ir vienalga, ja valdības apņēmība būtu tikai tuvojošos Saeimas vēlēšanu iespaids (kā to attiecīgi novērtēja "Telia" vadība). Pat ja bailes no vēlētāju dusmām par nacionālo pazemojumu būtu valdības vienīgā motivācija, tik un tā latvieša sirdī paliek siltāk: skat, vella kalpu gars mūsos vēl dzīvs!

Pirms pāris mēnešiem es izteicu naivu cerību, ka valdībai izdosies atrast delikātu veidu, lai pierunātu "Telia" samierināties, ka ziemeļnieki nevarēs neko mainīt LMT un "Lattelecom" statusā un īpašumtiesībās. Pazemīgi mudināju visus patriotiskos diskutantus būt savaldīgiem, nesaķēzīt Latvijas pozīcijas ar trafaretu lamāšanos par "ļaunajiem zviedriem". Kāpēc mums pašiem ar negantu valodu jāgandē kaimiņattiecības? Kāpēc sākt diplomātisku "karu" ar Zviedriju un Somiju, kam nāktos atbalstīt "Telia"? (Abas tajā ir līdzīpašnieces: pirmā ar 37,3 procentiem, otrā ar 3,2.) Akli un izmisīgi ceru uz izlīgumu vēl joprojām.

Diemžēl LMT un "Lattelecom" akcionāru – Latvijas valsts un "Telia Company" – savstarpējās attiecības aizvirzījās tālu projām no diskusijas, kurā argumentē ar nacionālo interešu vai biznesa apsvērumiem. Jā, tās ir pārpolitizētas, valdības koalīcijas reputācijai kritiskas – tādēļ arī apaugušas ar melodramatiskām, pat kinematogrāfiskām kaislībām.

Tāpēc valdības un "Telia" turpmākajam dialogam draud eksplozīvs atrisinājums. Varbūt kaut kas līdzīgs Benokbērnas kaujas holivudiskajai versijai no filmas "Braveheart" (tā vietā, lai padevīgi maksātu angļu karaļa prasītos meslus, skoti pēkšņi uzbruka un sakāva viņa lielo, bet apjukušo armiju). Vai drīzāk piedzīvosim "Vella kalpus-3", jo abi sakaru uzņēmumi mums ir kļuvuši par trešā gadu tūkstoša Rīgas atslēgām.

Taču pie šāda kļūmīga – nacionālromantiska, ne racionāla – iznākuma nav vainīgs Māris Kučinskis, ne arī Kaspars Gerhards un Nacionālā apvienība, citi Latvijas politiķi vai nozares eksperti. Tikai paši Ziemeļvalstu koncerna funkcionāri. Viņi nepamatotā pašpārliecinātībā izvērsa pret mažoritāro partneri – suverēnu OEDC dalībvalsti! – savus vīzdegunīgos "roku izgriešanas" centienus. Pati "Telia", ne mēs, no sevis uzpūta "ļaunā troļļa" baidēkli.

Vispirms – neslavas celšana LMT vadībai, draudi liegt investīcijas (tas gan izrādījās blefs, jo līdzekļus ieguldījumiem piesaista paši uzņēmumi). Pēc tam – šantāža, ka "Telia" var pārdot savas akcijas (iespējams, Latvijai "ģeopolitiski neērtam") uzņēmumam. Pēc šāda darījuma koncerns, iespējams, varētu lauzties Latvijas tirgū jau kā LMT un/vai "Lattelecom" konkurents.

Zīmīgi, ka "Telia" piekāpšanās mēģinājums iznāca vēl kļūmīgāks par tās "spēka spēli". Tādējādi tika atzīts agrāk cītīgi noliegtais (liedzās ne tikai ziemeļnieki, bet arī dažs pašmāju eksperts!): pat tikai abu uzņēmumu sapludināšana ļautu "Telia" kļūt par vairākuma akcionāru un biznesa stratēģijas noteicēju. Ziemeļnieki tādējādi apliecināja, ka līdz šim ir mūs mānījuši, un uzticības viņiem vairs nav.

Domāju, ka "Telia" menedžeriem ir radies jauns stimuls turpināt spiest mūsu valdību abu uzņēmumus apvienot, pat ja tas nedotu (tūlītēju) akciju pārsvaru. Mana samaitātā fantāzija saredz LMT un "Lattelecom" reorganizācijā ideālu iespēju, kā ziemeļniekiem izstumt ārā no amatiem Jura Bindes komandu un pārējos "bauru buntavniekus", lai "Telia" lojāli cilvēki izdevīgā brīdī veiktu galīgo "aprīšanu".

Koncernu noteikti motivē cerība, ka Kučinska valdība, tik apsēsta ar telekomunikāciju patriotismu, nebūs mūžīga. Kāpēc pēc gada šos ministrus nevarētu aizstāt "elastīgāki", "eirocentrētāki" vai klaji "kompradoriskāki" politiķi? Reiz taču jaunlaiku vezumā, ko 2002. gadā Saeimā ievilka Einars Repše, sasēdās arī apsviedīgi ļaudis, kuri vēlējās padarīt "Latvijas valsts mežus" par ārzemju kokapstrādes uzņēmumu bezierunu apkalpotāju.

Protams, var (un pat vajag) saprast, ka "Telia" – reģionāla telekomunikāciju koncerna – izaugsmes un ekspansijas iespējas ir visai ierobežotas. Pat ar tā klātbūtni Spānijas tirgū. Ja uzņēmuma akcijas tiek kotētas biržā, tam vienmēr investoru piesaistei ir vajadzīgas dzīvi apliecinošas ziņas par to, kā tam "kvieši aug debesīs".

Latvijas uzņēmumu konsolidācija un aprīšana varētu kompensēt sliktās ziņas par gandrīz miljardu USD lielo soda naudu, kas "Telia" jāsamaksā par neveiksmīgiem centieniem attīstīties Vidusāzijā, pakļaujoties vietējai "lietu kārtībai". (Vai lielmanīgā attieksme, ko "Telia" izrāda Latvijai, būtu freidiska kompensēšanās par Uzbekijas nelāgajiem iespaidiem?) Vēl vairāk, varbūt ļautu ar uzviju segt šīs zudības!

Mums jāapzinās, ka joki mazi: koncerna uzstājību kurbulē kaut kas vairāk par grāmatvedisku izdevīgumu vai "impērisku" vēlmi Baltijas jūras reģiona kartē vēl vienu teritoriju nokrāsot korporatīvajā tonī. Ar valdības 7. novembra lēmumu nekas mūsu valsts un "Telia" konfliktā vēl nav beidzies. Šis nav īstais laiks urravām, uzvaras skurbulim un zobgalībām par kurvīti dabūjušajiem. Īstā cīņa – ķēpīga, nogurdinoša, nepateicīga – vēl tikai sāksies.

Tas, ka divu akcionāru attiecības tika "veiksmīgi" padarītas par mūsu nacionālās pašcieņas dilemmu, ir redzams ikvienam. Tāpēc, šķiet, entuziasmu apslāpēja vairāki agrākie LMT + "Lattelecom" konsolidācijas aizstāvji. Kam gribas "piektās kolonnas" birku?

Protams, Privatizācijas aģentūra joprojām svēti tic, ka visu spēj atrisināt Rīgas birža. Tāpat dažs pašmāju ekonomists turpinās tēlotās šausmās lauzīt rokas: vai tas nav ārprāts, ka Latvija ir pēdējā valsts Eiropā ar nekonsolidētiem mobilo un "drāts" sakaru uzņēmumiem?

(Domāju, šāda kaunināšana var vēl iedarboties: apelācija pie latviešu mazvērtības kompleksiem un biedēšana ar pārvēršanos Sūnu ciemā mēdz būt efektīva. Tieši tā iztapīgi aborigēni Anders'u Paalzow'u atbrīvoja no likumā noteiktās prasības viņam zināt "bauru mēli". Kad eiforija par izrādīto nepiekāpību pāries, sāksies nervozēšana un baiļošanās: ja nu "Telia" un tās stutētājiem būs taisnība?)

Koalīcijas politiķi skaudri apzinās: viņu vēlētāji negrib redzēt savu valdību – man turpinot ekspluatēt banālās alūzijas no latvju kinoklasikas – izejam ar sarkanu ķisenu rokās (ar mažoritārā akcionāra pilnvarām uz tā) pretim "ķēniņa Kārļa Gustava sūtņiem".

Tieši tāpēc citos apstākļos ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, kurš valdībā atbildēja par dialogu ar "Telia", kopā ar visu "Vienotību" skaļi dusmotos vai indīgi vīpsnātu par to, ka valdības kolēģis Gerhards un pat premjers uzdrošinās nelūgti iemaldīties viņa "lauciņā". Tagad partijai labāk šķiet vietām paklusēt un iekļauties kopējā ierindā, citādi vēl uzkarsētā sabiedriskā doma ieskaitīs mūsu galvenos eirocentristus "zviedru pakalpiņos".

Bijušajam Bonjēru koncerna menedžerim valdības stīvēšanās ar "Telia" droši vien šķiet fundamentāli bezjēdzīgs un paša karjerai nevajadzīgs pasākums. Protams, Ašeradenam bija krietni būtiskāki apsvērumi, kāpēc sagribējās tik steidzīgi evakuēties projām no valdības. Piemēram, obligātā iepirkuma komponente. Taču viņš nevēlas arī iestigt atklātā Latvijas konfliktā ar "zviedru" uzņēmumu. Tieši tāpēc tagad viņš – valdības disciplīnas iegrožots, ar sakostiem zobiem un gluži vai pret savu gribu – kļūst par ideālu tālāko valdības un "Telia" pārrunu risinātāju.

Man atliek cerēt, ka tomēr īstenosies Ministru kabineta vēlme sākt "konceptuālas" sarunas ar koncernu, abiem biznesa partneriem ļaujoties delikātai – un pietiekami ilgai! – izlīguma meklējumu procedūrai. Tā, gluži kā psihoterapeitisku seansu sērija, iespējams, ļautu ziemeļniekiem, "saglabājot seju", atbrīvoties no kundziskas agresijas un iemācītu rēķināties ar mūsu pašcieņu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!