Mēs dzīvojam dīvainos – Donalda Trampa, "Brexit", "Katalonexit" – laikos, kad veselais saprāts arvien biežāk paliek zaudētājos. Grūti nesaskatīt saikni starp šīs etniski uzlādētās tēmas pieteikumu, Saeimas vēlēšanām, kas tuvojas, un "Vienotības" pašreizējo reitingu.
Man nav ilūziju – domāju, ka pāreja uz izglītību latviešu valodā notiks. Latviskās partijas jau sen nepievērš nekādu uzmanību "krievvalodīgo partiju" protestiem, argumentiem un pozīcijai. Un Tatjanas Ždanokas organizētie krievvalodīgo pensionāru protesti tikai nostiprina latvisko partiju pārliecību, ka tās ir uz pareizā ceļa.
Liegums iegūt izglītību dzimtajā valodā ievērojamai daļai Latvijas iedzīvotāju nebūs vienīgais šīs reformas iznākums. Būs arī citas sekas.
Pasaules mērogā izglītība svešvalodā nav nekas unikāls – pēc ANO aplēsēm, ap 40% pasaules iedzīvotāju nav pieejas izglītībai valodā, kurā viņi runā vai kuru saprot. Šāda situācija galvenokārt ir raksturīga Āfrikai un Āzijai. Un tas, kādas tam ir sekas, ir labi izpētīts. Piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ekspertu galvenās atziņas ir šādas:
1) mācības valodā, kura nav dzimtā, var negatīvi ietekmēt bērnu spējas apgūt zināšanas;
2) bērniem vismaz sešus gadus ir jāmācās savā dzimtajā valodā;
3) daudznacionālās valstīs ir svarīgi strādāt pie labu, multilingvālu skolotāju piesaistīšanas;
4) izglītība nedzimtajā valodā rada visaugstākos riskus tieši tiem bērniem, kas dzīvo nabadzībā.
ANO secina, ka daudznacionālās sabiedrībās vienas valodas uzspiešana skolu sistēmā bieži noved pie sociālas nevienlīdzības (http://unesdoc.unesco.org/images/0024/002437/243713E.pdf).
Protams, daudzi krievvalodīgie tiks galā ar šo izaicinājumu un rezultātā kļūs arvien spēcīgāki, rūdītāki, konkurētspējīgāki. Bet būs arī daudzi, kas netiks galā. Visticamāk, Rīgas geto vēl ilgi runās krievu valodā.
Pāreja uz izglītību valsts valodā šoreiz tiek pasniegta kā sabiedrības saliedēšanas instruments. Tiek apgalvots, ka mērķis ir izbeigt sabiedrības segregāciju, kad krievvalodīgie pārsvarā mācās "krievu skolās", bet latvieši – "latviešu skolās".
Vai mūsu sabiedrība ar šo reformu tiks saliedēta? Pārskatāmā nākotnē – protams, ka ne. Vai saliedētāji tiešām uzskata, ka Latvijā pašreiz dzīvojošie krievvalodīgie ir tik aprobežoti, ka nesaprot, kas rakstīts šai reformai starp rindām – ka viņi tiek pavisam norakstīti? Jo runa jau ir tikai par šo cilvēku bērniem. Šāds uzskats ir kārtējais pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu sabiedrības integrācijas politikas iemiesojums. Šis process tiek balstīts uz trim vaļiem: uzskatīt Latvijas krievvalodīgos par "piekto kolonnu"; domāt, ka paši krievvalodīgie to nesaprot un šo attieksmi nepamana; brīnīties par viņu "lojalitātes" trūkumu. Protams, var turpināt darīt to pašu un cerēt uz citu rezultātu.
Ko var darīt citādi?
Ir pašsaprotami, ka krievvalodīgo bērniem pēc skolas pabeigšanas brīvi jārunā latviešu valodā. Bet tikpat svarīgi ir nodrošināt, lai latviešu valodu viņi apgūst tādā veidā, kas nemazina viņu iespējas apgūt mācību materiālu.
Kā panākt, ka visi bērni mācās vienās skolās ar vienādām iespējām un nav sadalīti? Ir viena ideja – visiem pārejot uz vidējo izglītību angļu valodā.
Pirms sašust, apdomājiet. Tas ir ļoti saliedējošs ceļš uz segregācijas izbeigšanu. Kas varētu vēl vairāk saliedēt, nekā kopā – latviešu un krievvalodīgo jauniešiem un viņu vecākiem – tikt galā ar visiem vienādiem izaicinājumiem? Šie izaicinājumi – sākot ar mācību materiālu un metodikas izstrādi un beidzot ar skolotāju pieejamību – būs visiem kopīgi.
Šāds modelis ļoti veiksmīgi darbojas Singapūrā – daudznacionālā valstī, kura savā attīstībā ir ļoti daudz sasniegusi. Turklāt šāds modelis jau darbojas arī pie mums, Latvijā. Cik daudzi zina, ka Latvijas elitārākās skolas – Valsts 1. ģimnāzijas – vidusskolas posmā jau vairāk nekā desmit gadus tiek īstenota tā saucamā starptautiskā bakalaurāta mācību programma, kur mācības notiek angļu valodā? Vai mērķis – nodrošināt šobrīd elitāro izglītību visiem Latvijas bērniem – joprojām šķiet traks?