Protams, bažas par Ziemeļkorejas režīma kodolieroču programmu nav nekas jauns. Amerikas Savienotās Valstis šo jautājumu pirmoreiz mēģināja risināt jau 1994. gadā, kad tika noslēgta ASV un Ziemeļkorejas vienošanās par saskaņotu rīcības plānu, taču šie centieni, gan pateicoties abu pušu darbībai, gan bezdarbībai, laika gaitā pajuka. 2006. gadā Kima Čenira režīms detonēja Ziemeļkorejas pirmo kodolierīci un tiešā trāpījumā ielika šo jautājumu atpakaļ Apvienoto Nāciju Drošības padomes dienaskārtībā.
Tam sekojošajā desmitgadē Ziemeļkoreja ir veikusi vēl piecus kodolizmēģinājumus – no kuriem pēdējais notika septembrī – un demonstrējusi tehnoloģisko meistarību, kas nepieciešama, lai radītu ļoti modernus kodoltermiskos ieročus. Kima Čenuna vadībā situācija saasinājusies vēl vairāk, režīmam panākot būtisku progresu starpkontinentālās ballistiskās raķetes (ICBM), kas spētu sasniegt ASV kontinentālo daļu, izveidē. Šie notikumi sakrita ar Donalda Trampa, kurš ir solījis jaunu pieeju globālajiem jautājumiem, stāšanos ASV prezidenta amatā.
Ziemeļkoreja ir skaidri paudusi savu apņemšanos attīstīt tālas darbības kodoltrieciena kapacitāti. Režīms uzskata, ka kodolieroči ir tā vienīgais nodrošinājums pret uzbrukumu. Bez tiem, pēc Kima domām, viņu piemeklēs tāds pats liktenis kā pārējos, kuri atteicās no savām kodolieroču programmām, piemēram, Sadamu Huseinu Irākā un Muamaru Kadafi Lībijā.
Šajā kontekstā ASV mērķis panākt Ziemeļkorejas kodolneitralizēšanu un atbruņošanu no ICBM diplomātiskiem līdzekļiem ir neiespējams. Un, jebkurā gadījumā, Tramps ir pasludinājis diplomātiju par "laika tērēšanu" un draudīgi brīdinājis, ka "līdzēs tikai viens", lai gan nav paskaidrojis, ko tas nozīmē.
Ņemot vērā, ka nedz ASV, nedz Ziemeļkoreja nav izrādījusi nekādu entuziasmu saistībā ar sarunām, varētu secināt, ka karš ir nenovēršams. Tomēr, pat neraugoties uz savu kareivīgumu, diezin vai Ziemeļkorejas režīms sāks pilnapmēra militāro konfliktu, jo tas, neapšaubāmi, izraisītu tā bojāeju. Vienlaikus ASV nav īpaši labās pozīcijās, lai dotu pirmo triecienu. Atsevišķi triecienuzbrukumi militāriem objektiem, iespējams, skan daudzsološi, taču tie reti kad notiek bez kļūmēm. ASV militāro spēku komandieri labi apzinās: ja ar šādiem uzbrukumiem neizdotos atbrīvoties no visiem Ziemeļkorejas kodolieročiem vienā reizē, tie var izraisīt reģionālu vai pat kodolkaru, kas maksās miljoniem dzīvību.
Tie, kuri ASV atbalsta militāru rīcību, bieži apgalvo, ka pret "iracionālu" režīmu iebiedēšanas taktika nestrādās. Taču nav nekāda iemesla pieņemt, ka Kims sliecas uz masu pašnāvību. Galu galā, kad 20. gadsimta 60. gados pie kodolieroču attīstīšanas ķērās Mao Ķīna, tās aprēķins maz atšķīrās no Ziemeļkorejas pašreizējās nostājas, taču neviens nešaubījās, ka iebiedēšana strādās.
Tomēr pat gadījumā, ja iebiedēšana – ko iemieso Trampa draudi, ka ASV "pilnībā iznīcinās" Ziemeļkoreju, – nostrādā, tā nepasargās no tā, ka ar kodolieročiem un ICBM bruņotā Ziemeļkoreja varētu būtiski mainīt savu stratēģisko plānu attiecībā uz ziemeļaustrumu Āziju. ASV kodoldraudi pirmkārt un galvenokārt pasargā tieši ASV. To mēs vēl redzēsim, vai ASV "paplašinātie draudi" nodrošinās aizsardzību arī tādiem Amerikas sabiedrotajiem kā Dienvidkoreja un Japāna. ASV kontinentālajai daļai kļūstot par potenciālu Ziemeļkorejas kodoluzbrukuma mērķi, draudu ticamība varētu būt atkarīga no tā, vai ASV ir gatavas ziedot Sanfrancisko, lai glābtu Seulu vai Tokiju.
Šaubas par ASV kodolaizsardzību reģionā varētu novest Dienvidkoreju un Japānu pie lēmuma attīstīt pašām savas kodoliespējas. Faktiski Dienvidkorejai kodolieroču programma bija jau krietni pirms Ziemeļkorejas. Dienvidkoreja no šīs programmas atteicās 1975. gadā, kad parakstīja Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, taču tās atjaunošana Seulā jau kādu brīdi tiek apspriesta. Nav vajadzības piebilst, ka tālāks kodolsituācijas saasinājums Korejas pussalā būtu ļoti bīstams, turklāt Kima režīms justos pat vēl vairāk apdraudēts nekā šobrīd.
Līdz šim ASV pieeja Ziemeļkorejai ir bijusi pastiprināt sankcijas un uzticēt šīs problēmas risināšanu Ķīnai. Taču, lai gan Ķīnai tiešām ir spēcīgas ekonomiskās saites ar Ziemeļkoreju, nav skaidrs, vai tai ir gana liela ietekme, lai mainītu Kima režīma uzvedību, pat ja tā to gribētu. Lai gūtu panākumus, droši vien būtu vajadzīgs kaut kas līdzīgs režīma maiņai.
Līdz ar to nav prātīgi pilnībā paļauties uz Ķīnu. Skaidrs, ka ir nepieciešama plašāka diplomātiskā pieeja, un iesākumā vajadzētu ķerties pie galvenā jautājuma, kas atrodas šīs problēmas sirdī, risināšanas: proti, tā arī nav parakstīts neviens miera līgums, kas izbeigtu 1950.–1953. gada Korejas karu.
Dialogs, lai 64 gadus seno pamieru nomainītu ar oficiālu miera līgumu, varētu bruģēt ceļu plašākām diskusijām par kodolprogrammu attīstību un citiem draudiem reģiona stabilitātei. Un, kā minimums, tas varētu atrisināt pašreizējo diplomātisko strupceļu un sniegt iesaistītajām pusēm vairāk iemeslu atturēties no tālākām provokācijām.
Skatoties tālāk, jaunam diplomātijas raundam vajadzētu mazināt Ziemeļkorejas bažas par drošību un sniegt tai iespēju politiski un ekonomiski attīstīties, kā tas pēdējās desmitgadēs ir noticis Ķīnā. Tas var šķist mazticami, taču, ja drošības situācija pussalā tiktu atrisināta, tas nebūtu neiespējami.
Alternatīva ir turpināt pašreizējo kursu un riskēt ar militāru konfliktu vai pilnapmēra karu. Pat ja šie vissliktākie scenāriji tiktu novērsti, nākamajos gados reģionu sagaidītu tikai un vienīgi nestabilitāte.
* Karls Bilts savulaik bijis gan Zviedrijas premjerministrs, gan ārlietu ministrs.
Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org
