Ksenija Sobčaka, kādreizējā Sanktpēterburgas mēra meita, kas Krievijā ir pazīstama kā televīzijas raidījumu vadītāja, 18. oktobrī paziņoja, ka 2018. gadā piedalīsies Krievijas prezidenta vēlēšanās. "Ar šo paziņojumu 35 gadus vecā Sobčakas kundze pabeigusi brīnumaino pārvēršanos no "Krievijas Parisas Hiltones" par Čelsiju Klintoni," trāpīgi situāciju raksturojusi Īrijas avīze "Irish Independent".
Nekavējoties izskanējis jautājums: vai "blondīne šokolādē" (tā sauc vienu no viņas pārraidēm tālrādē) ir Kremļa projekts vai alternatīva elites korupcijas atmaskotājam Aleksejam Navaļnijam? Informācijas noplūde, ka par Kremļa ieceltu demokrātiskā mazākuma kandidātu kļūs kādreiz populārā demokrāta Sobčaka meita, parādījās pirms turpat diviem mēnešiem. Intervijā britu avīzei "The Guardian" Sobčaka runas par to, ka viņa ir Kremļa projekts, nosauca par sazvērestību, kuras mērķis ir viņas diskreditācija: "Varas iestādes izlēmušas nosmacēt mani, asociējot ar sevi, – tā ir ļoti gudra taktika."
Putins visu zina iepriekš
Jā, Vladimirs Putins jau iepriekš ir zinājis, ka nākamā gada vēlēšanās startēs arī daiļā dzimuma pārstāves. Tas nav nekāds Kremļa politisko tehnoloģiju jauninājums. Līdzīgs plāns bija jau 2012. gada vēlēšanu priekšvakarā, kad kuluāros tika nosaukti partijas "Taisnīgā Krievija" sieviešu uzvārdi, kas mūsu lasītājam ir sveši. Toties Ksenija Sobčaka ir pazīstama, viņa ar ģimeni ik gadu daļu laika pavada Jūrmalā, bet Krievijā, kā rāda aptaujas, viņu atpazīst 95 procenti aptaujāto. Tiesa, pirms pāris gadiem viņa šķita simpātiska tikai 20 procentiem Krievzemes respondentu. Toties kāda atpazīstamība!
Televīzijas projekts "Māja–2", realitātes šovi "Kurš nevēlas kļūt par miljonāru", "Pēdējais varonis–6", tad vēl "Divas zvaigznes", "Zelta gramofons", MUZ-TV prēmiju ceremonijas un citi projekti, viņu pieredzējis arī "Jaunais vilnis". Arī lietišķās biznesa sievietes tēls ir izmēģināts: bijusī kompānijas "Evrosetj" akcionāre pārdevusi savu kompānijas daļu par 2,3 miljoniem dolāru, ir restorānu firmas līdzīpašniece, noslēgusi vairākus reklāmas līgumus. Pēc tā visa radusies vēlēšanās pamēģināt kaut ko radikāli svaigu – politiķes veidolā pacīkstēties ar pašu prezidentu, kaut vai virtuāli un ar iepriekš zināmu gala iznākumu, bet gluži oficiāli un visas valsts acu priekšā. Kāpēc gan ne?
Televīzijas kanāla "Doždj" pārraidē Sobčaka atzinās, ka "pirms kāda laika" ir tikusies ar prezidentu, nebūt ne par vēlēšanām, bet gan saistībā ar filmu par savu tēvu, kura vadībā Putins savulaik strādāja Sanktpēterburgas mērijā. Sobčakai ir savi personīgie iemesli, kādēļ viņa ir izšķīrusies par dalību prezidenta vēlēšanās. Nešķetinot tādu motīvu kā zināms "privātās drošības kokons" sev un māmiņai deputātei, kā viens no būtiskākajiem jānosauc iespēja ienākt citā politikas līmenī. Viņai tās ir arī pilntiesīgas, likumīgas un neapšaubāmas tiesības atgriezties tālrādes ekrānos visas Krievija mērogā – vairs nevis kā "blondīnei šokolādē", kuru varēja apvainot un apņirgāt, bet gan kā pilnvērtīgai Krievijas Federācijas prezidenta amata kandidātei.
Vai Sobčaka lēmumu pieņēmusi patstāvīgi, vai arī tas noticis prezidenta administrācijas piespēles rezultātā, šobrīd nav svarīgi, jo viņas lēmums ir noticis fakts. Kremlim tas ir taktiski izdevīgs jebkurā gadījumā, lai gan stratēģiski piešķir vēl lielāku ticamību vēlēšanu samākslotības versijai. Kā raksta avīze "Vedomosti", Kremlim "ir nepieciešams īstens demokrāts, kurš uzskatāmi parādīs Krievijas un ārvalstu sabiedrībai, cik ļoti nepopulāri pie mums Krievijā ir liberālisms un demokrātija".
Pieredzējusī šovu, konkursu un koncertu vadītāja kampaņai piešķirs krāsainību un dzīvīgumu, raisīs interesi. No Putina "mūžīgo" sāncenšu komunista Genādija Zjuganova, pašpasludinātā liberāldemokrāta Vladimira Žirinovska un vienkārši demokrāta Grigorija Javļinska sejām krievzemnieki jau noguruši. Veterānu potenciāls aizvien sarūk. Apskatnieki lēš, ka Sobčaka vēlēšanās var saņemt ne mazāk balsu, cik 2012. gada balsošanā ieguva uzņēmējs Mihails Prohorovs.
Pret Navaļniju, kurš nepiedalās
Kandidāts "pret visiem", protams, ir kandidāts arī pret Alekseju Navaļniju. Skaļākais opozicionārs vienkārši netiek pielaists pie kandidēšanas vēlēšanās, viņu vienkārši nereģistrēs šajā skrējienā, un šīs kampaņas ietvaros viņš fiziski nevar piedāvāt alternatīvu, spēcīgu stratēģiju. Pat tādā gadījumā, ja pirms vēlēšanām viņš spētu sarīkot plašus masu protestus, sauktu uz pilsoniskās nepakļaušanās akciju, bez iekļūšanas prezidenta amata kandidātu sarakstā viņa darbības neievērotu federālie televīzijas kanāli, drukātie mediji un absolūtais krievzemnieku vairākums. Navaļnijs nav apmierināts ar to, ka Sobčaka viņam "atņem punktus", un to neslēpj, gluži tāpat kā Žirinovskis.
Navaļnijs aicinājis Sobčaku nepiedalīties "diezgan pretīgā Kremļa spēlē ar nosaukumu "Atvilksim uz vēlēšanām liberālu apsmiekla objektu, lai novirzītu uzmanību"". Viņš nodēvējis Kseniju par "kariķētu liberālo kandidātu", bet Sobčaka atbildes reakcijā apsūdzējusi Navaļniju opozīcijas šķelšanā un aicinājusi "apvienot pūliņus".
Bet vai Navaļnijam klātos publiski bārstīt Sobčakai uz galvas pelnus, stāstīt tautai, cik viņa ir nepiemērota valsts augstākajam amatam? Tas izskatās tikai pēc atzīšanās, ka viņš ir sarūgtināts, psiholoģiski aizvainots, ka baidās no viņas kā politiskā sāncenša.
Kas attiecas uz pārmetumiem par Sobčakas labprātīgu iekļaušanos Kremļa scenārijā, publicists Oļegs Kašins atgādina – tas pats Navaļnijs, kurš pārmet to Sobčakai, 2013. gadā kandidēja Maskavas mēra vēlēšanās, kas risinājās pēc Kremļa scenārija. "Putinam acīmredzot ir par maz pārspēt Zjuganovu un Žirinovski, viņš grib uzvarēt vēlēšanās, par kurām nav jautājumu pat varas kritiķiem."
Zina, ka neuzvarēs
Sobčaka labi apzinās, ka prezidenta vēlēšanās neuzvarēs, to apzinās arī absolūtais to krievu vairākums, kas par viņu balsos. Tomēr nav maz krievu, kuri vēlas paust savu kritisko attieksmi pret sistēmu un tās nesatricināmo galvgali. Daļa no viņiem līdz šim balsojusi par Žirinovski vai Javļinski, bijusi gatava balsot par Navaļniju. Sobčaka var šķist viņiem pieņemama kandidatūra balsošanai "pret visiem". Neapmierinātie piepildītu savu vēlmi vienlaikus protestēt un piedalīties politikā. Bet var paraudzīties arī šādi: Sobčaka mobilizēs potenciālos Navaļnija vēlētājus, pēcāk atzīs zaudējumu "godīgās" prezidenta vēlēšanās un līdz ar to atrunās "Navaļnija elektorātu" no masveida protestiem pret negodīgām vēlēšanām. Īpatnēji, ka Sobčakai savā kampaņā īsti nav politiska spēka, uz ko balstīties: 2011.–2012. gada opozīcijas koalīcijas vairs faktiski nav. Politologs Aleksandrs Morozovs saka, ka tā izjukusi pēc Krimas aneksijas un kara sākuma Donbasā.
Tie, kuri uz kādreizējā Sanktpēterburgas mēra meitu vīzdegunīgi raugās "no augšas", kļūdās, ja uzskata viņu tikai par "salonu lauveni". Sobčaka ir komunikācijas lietpratēja ar pieredzi, studējusi Starptautisko attiecību institūtā. Bija laiks, kad viņa diezgan enerģiski piedalījās opozīcijas kustībā, darbojās opozīcijas koordinācijas padomē, uzstājās mītiņos. Kā izteicies kāds avots Krievijas prezidenta administrācijā, Sobčaka ir ideāls variants, jo viņa demonstrē tādas mūsdienīgas jaunas sievietes veidolu, kura vēlētos iesaistīties politikā: gudra, spilgta, interesanta, bet nebūt ne visā atbilstoša tipiskas krievu sievietes tēlam.
Viņas pašas vai Kremļa izvēle? Jau pavisam drīz saņemsim diezgan ticamu atbildi. Ja tas bijis pašas Ksenijas Sobčakas lēmums, viņas ceļā piepeši var rasties grāvji un barjeras. Viņa var nesavākt reģistrēšanai nepieciešamo parakstu skaitu, vai arī paraksti var izrādīties viltoti. Beigu beigās – viņu var nepiereģistrēt kandidātos. Tomēr, ja vēlēšanu kampaņā parādās šova elementi, tā objektīvi ir kaut nedaudz interesantāka.