Foto: Cehs.lv kolāža
Seksuālā vardarbība ir daudz izplatītāka, nekā šķita, un tā skar visus cilvēkus visos vecumos un visos apģērbos. Davaj, tiekam ar šo tēmu galā, jo te nav par ko jokoties, un tas ir stulbi.

Runa ir par #MeToo jeb #EsArī akciju, kas pirms dažām dienām sāka iekarot sociālos tīklus. Viss sākās, kad vairākas augsta ranga Holivudas aktrises publiski apvainoja Hārviju Vainstīnu par seksuālu uzmākšanos. Drīz pievienojās arī citas izklaides industrijas darbinieces – nolēma pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka ar seksuālu vardarbību saskaras ne tikai Holivudas daiļavas, bet ikviena sieviete pasaulē.

Arī Latvijas sociālie tīkli ātri uztvēra tēmu, tādējādi apliecinot, ka no seksuālās vardarbības cieš cilvēki visā pasaulē. Gribētos domāt, lielākā daļa apzinās, ka tā ir un vienmēr ir bijusi aktuāla problēma, jo būs ļoti grūti atrast tādu sievieti, kas nav apgrābstīta kādā publiskā vietā, piedzīvojusi seksuāli agresīvu uzmākšanos vai saņēmusi vismaz vienu mikropeņa attēlu. Ja kāds vīrietis iedomājas, ka tā nav problēma, lai paprasa savai draudzenei, sievai, māsai un tad mēģina kaut sekundi iztēloties, kā viņa mīļotajai sievietei uzmācas kaut kāds (piemēram) piedzēries vecis. Joprojām vienalga?

Tiklīdz Latvijas sievietes sāka dalīties ar savu #EsArī pieredzi, kā jau ierasts sociālajos tīklos, emocijas ņēma virsroku. Lūzušie šķēpi un ievainotie ego krita visur, izņemot problēmas dārziņu. No malas vērojot līdzpilsoņu dusmu viesuli, kas ievilkās vairāk nekā divu dienu garumā, varētu iezīmēt četras galvenās frontes puses (vārdi ir izdomāti): Alīna apgalvoja, ka sievietes visu laiku saskaras ar seksuālo vardarbību. Tomass pauda nepopulāru viedokli, ka sabiedrība satraucas tikai par seksuālo vardarbību pret sievietēm, kamēr no šādas vardarbības cietušie vīrieši netiek ņemti vērā. Reimonds uzskatīja, ka neredz problēmu, jo izvarošana jau ir aizliegta, bet uzšaut kādai smukai meičai pa dibenu ir drīzāk kompliments. Aivars pastrēba no bamšļa, uzkliedza mammai, lai viņa iet uz savu istabu, un pauda uzskatu, ka feministes ir neglītas cūkas, kuras izdomā neesošas problēmas, jo sen nav tikušas normāli izdrātētas.

Kā jau var nojaust, problēma ir sabiedrības domāšanas veidā, kas ir visnotaļ auglīga vide dzimumu nevienlīdzībai un seksuāla rakstura aizskārumiem. Neiztirzāsim, kur tam visam stiepjas saknes, taču sabiedrībā pastāv divi dominanti dzimuma arhetipi: sieviete ir pavarda sargātāja un brēkļu spiedēja pasaulē, vīrietis kačā musīšus un nekad neizrāda jūtas. Respektīvi, sievietes ir fiziski un emocionāli vājas, tāpēc viņas nevar par sevi pastāvēt, un vienīgais veids, kā viņas var rūpēties par savu drošību, ir samazināt riskus – nestaigāt tumsā, vispār nekur neiet vienai un galvenais – vilkt neglītu apģērbu, lai neizprovocētu kādu tēviņu. Ja ar sievieti tomēr kas notiek, tad viņa ir vainīga, jo nav ievērojusi visus drošības pasākumus. Vīrietis ņem, ko var paņemt, un cīnās par vietu vilku bara hierarhijā, neizrāda ne fiziskas, ne psiholoģiskas ciešanas, sak', labāk nomirt kā vecim, nevis dzīvot kā nīkulim.

Ja joprojām neredzi problēmas, tad vai nu tu esi vienā bariņā ar "Islāma valsti", vai Jūliju Stepaņenko un čaļiem no Nacionālās apvienības ierakumiem, kas spītīgi grib dzīvot arhaiskā utopijā.

Šīs divas stigmas – "pati vainīga, ka kļuvi par upuri" un "ciet klusu, citādi nebūsi vecis" – ir iemesls tam, kāpēc seksuāla rakstura vardarbība ir tik izplatīta – neviens par to nerunā. Ja cilvēks ir cietis no seksuālas vardarbības, pastāv ļoti liela iespējamība, ka viņš par to klusēs tieši kauna dēļ. Bet šī nerunāšana rada iespaidu, ka tā nav problēma. Taču, kā parāda #EsArī akcija, tā ir problēma un daudz izplatītāka, nekā līdz šim šķita. Jābeidz stigmatizēt upurus un atklāti jārunā par pārdzīvoto, jo tikai tā var apjaust seksuālās vardarbības patiesos mērogus.

Neapšaubāmi, sievietes visbiežāk cieš no seksuālas vardarbības, taču nedrīkst aizmirst, ka arī vīrieši nav no tās pasargāti ne bērnībā, ne arī pieauguši. Pastāv uzskats, ka vīrieši tikai priecātos, ja viņu dibenos ieķertos sieviete, un, pat ja dažos gadījumos tā būtu, lielākā daļa uz to reaģēs negatīvi. Jāpatur prātā, ka vīrieši kļūst par upuriem citiem vīriešiem. Seksuāla vardarbība visbiežāk ir dominances izrādīšana, un no tā cieš ļoti daudz cilvēku ieslodzījuma un nepilngadīgo labošanas iestādēs. Baidos gan, ka sabiedrības acīs personas, kas atrodas ieslodzījumā, vispār nevar pieskaitīt cilvēkiem, jo ir pārkāpušas likumu un tagad tiek uzturētas no mūsu nodokļiem.

Ja izvarošanai un seksuālai vardarbībai ir konkrēti krimināllikuma panti, tad seksuāla uzmākšanās nav atrunāta nevienā likuma pantā. Seksuālu uzmākšanos ir pat ļoti grūti definēt, jo, ja mēs pieņemam, ka bez uzaicinājuma apčamdīt daiļavas krūtis ir seksuāla uzmākšanās, tad atrast robežu, kur beidzas flirts un sākas seksuāla uzmākšanās, būs problemātiski, jo tā ne vienmēr būs fiziska. Robeža noteikti nevar būt adresātā izraisītās emocijas, jo atsevišķām meitenēm varētu sagādāt nepatīkamas emocijas, ja uzsmaidītu un telefona numuru palūgtu ne pārāk glīts puisis.

Ja tomēr tiktu veiktas izmaiņas likumdošanā, seksuāla uzmākšanās kļūtu krimināli sodāma, veiksmīgai apsūdzībai būtu nepieciešams pietiekams pamats ar pierādījumiem, kas nozīmētu, ka trolejbusā apgrābstītai meitenei būtu jāvēršas policijā, jāuztur apsūdzība, jāatpazīst trolejbusa grābstītājs gan video, gan klātienē un jāveic citas apgrūtinošas lietas, kuras varētu demoralizēt citas sievietes no perveļu sodīšanas.

Kāds vispār varētu būt risinājums? Uzskatām, ka sabiedrība jau ir spērusi pirmo soli cīņā ar perveļiem – ir sākts par to atklāti runāt. Nākamais solis būtu, ja pamatskolās par šīm tēmām sāktu aktīvi runāt, lai mazi bērni, kas vēl nepazīst seksualitāti, zinātu, kad viņiem draud briesmas un kā tādos gadījumos rīkoties. Domājams, ka bērnu izglītošana varētu arī samazināt nākotnes perveļu skaitu. Baidos, ka šobrīd izglītošana skolās nav pavirzījusies tālāk par "neejiet nekur vieni un neģērbieties izaicinoši". Svarīgi ir arī mainīt veidu, kā mēs runājam par seksuālo vardarbību, jo šobrīd mūsu valoda ir centrēta uz upuri, kas prātos sasaista kauna sajūtu ar krišanu par upuri. Nevis "2015. gadā ir izvarotas x sievietes," bet "2015. gadā n vīrieši ir izvarojuši sievietes". Vēl mēs aicinātu ikvienu lasītāju padomāt, vai viņš/viņa nav iemesls kādam no #EsArī stāstiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!