Kristaps Klauss: Ekonomikas saknes ir mežā  (84)

Vienlaikus daļai sabiedrības ir pretrunīgas jūtas pret meža nozari, kas veido gandrīz ¼ no Latvijas apstrādes rūpniecībā radītās pievienotās vērtības un tiešā veidā dod darbu 45 000 valsts iedzīvotāju. No vienas puses, meža nozare atbilst tipiskiem priekšstatiem par to, kādai jābūt "īstai" Latvijas rūpniecībai — tā ir uz vietējiem resursiem balstīta, galvenokārt vietējiem iedzīvotājiem piederoša, bieži arī neliela mēroga, turklāt 95% saražotās produkcijas eksportē. No otras puses, daži ekonomikas eksperti un politiķi uz kokapstrādi un mežsaimniecību raugās nedaudz augstprātīgi, pieskaitot tās tā sauktajām zemas pievienotās vērtības nozarēm, kam augsto tehnoloģiju laikmetā īstā vieta būtu trešās pasaules valstīs, nevis Eiropas Savienībā.

Tā vietā kā Latvijas attīstības piemērs bieži tiek piesauktas Ziemeļvalstis, norādot, ka to ekonomika ir balstīta uz zināšanām un inovācijām. Protams, arī tas atbilst patiesībai, tomēr šo valstu ekonomikas saites ar zemes resursiem nebūt nav sarautas. Gluži otrādi, tajās liela loma ir dabas resursu, tostarp koksnes, ieguvei un pārstrādei, turklāt bagātie kaimiņi nebūt negrasās no šīm nozarēm atteikties.

Meža nozare tautsaimniecībāķ

Latvijas meža nozare 2016. gadā eksportēja produktus vairāk nekā divu miljardu eiro vērtībā, veidojot 20% no Latvijas kopējā preču eksporta apjoma. Turklāt, ja ar Latvijas Bankas izstrādāto metodiku no statistikas izslēdz reeksportu, kas meža nozarē ir viens no mazākajiem tautsaimniecībā, tad koksnes produkti veido gandrīz vienu trešo daļu no tieši Latvijā saražoto preču eksporta. Absolūtos skaitļos koksnes produktu eksporta vērtība pēdējos septiņos gados ir strauji augusi un šobrīd jau par pusmiljardu eiro pārsniedz 2007. gada pirmskrīzes maksimumu. Ņemot vērā, ka Latvijā vidējais gadā iegūto koksnes resursu apjoms šajā periodā nav īpaši mainījies, bet koksnes apstrādes uzņēmumu skaits samazinājies, tas galvenokārt panākts, pateicoties tālākas apstrādes produktu īpatsvara pieaugumam vēsturiski stabilo, spēcīgo uzņēmumu preču grozā. Kopumā kopš 2000. gadu sākuma meža nozares pievienotā vērtība ir vairāk nekā dubultojusies.

Protams, minētie fakti ir vispārzināmi, un meža nozares pārstāvji, tostarp raksta autori, tos uzsver regulāri. Taču joprojām ir dzirdamas bažas: vai tikai šādas, uz tradicionāliem, agrāriem resursiem balstītas, nozares salīdzinoši lielais īpatsvars IKP (5,2% 2016. gadā) neliecina par Latvijas atpalicību? Varam nomierināt – atliek paskatīties uz vairāku citu attīstībā, neapšaubāmi, tālāk nonākušu, bet ģeogrāfiskajā un klimatiskajā zonā līdzīgi novietotu valstu ekonomikām, lai saprastu, ka būtisks meža nozares īpatsvars tajās drīzāk ir pašsaprotamas stabilitātes un loģiska zemes resursu izlietojuma, nevis atpalicības vēstnesis. Pat Vācijā, kas pārsvarā asociējas ar ļoti augsti attīstītu rūpniecību, meža nozares klasteris ir lielāks par auto ražošanas industriju.

Tomēr par vislabāko piemēru var uzskatīt Somiju – valsti, kuras vārdu vēl ne tik sen daudzi Latvijā piesauca, gluži kā laimes lāci gaidot mūsu vietējo "Nokia". Patiesībā viens no spēcīgākajiem šīs Ziemeļvalsts ekonomikas balstiem ir zemei daudz tuvākā meža nozare, kas 2016. gadā veidoja vairāk nekā 4% no Somijas IKP un 22% no kopējās eksportēto preču vērtības. Citējot Somijas Meža nozares asociācijas mājaslapā rakstīto: "Meža nozare un pārtikas rūpniecība ir vienīgie industriālie sektori, kas apvieno vietējo resursu ieguvi ar pašmāju rūpniecību. Atšķirība to starpā ir tikai tāda, ka meža nozarei nav nepieciešamas būtiskas subsīdijas. Meža nozare ir vienīgais apstrādes rūpniecības sektors, kas ir dzīvotspējīgs, pašpietiekams un veiksmīgi konkurē pasaules tirgos visos Somijas reģionos."

Paralēles ar Latviju ir acīmredzamas. Par apstrādes rūpniecības lielo nozīmi mūsu valsts reģionos mēs jau esam rakstījuši. Varam tikai uzsvērt, cik svarīga pievienotās vērtības radīšanā un reģionu nodarbinātībā ir tieši meža nozare. Piemēram, Vidzemē tā veido 16,3% no reģiona IKP un nodrošina 20% no visām privātā sektora darbvietām. Arī par Latvijas maizes klēti dēvētajā Zemgalē meža nozares īpatsvars IKP un privātā sektora nodarbinātībā ir vērā ņemami 12%. Nedaudz mazāka, bet tik un tā būtiska nozares loma ir arī Kurzemē, Latgalē un Pierīgā.

Uz statistiku skatoties, šķiet, ka bez meža nozares varētu iztikt vienīgi galvaspilsēta, kuras IKP tā veido vien 2%. Vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka arī Rīgā meža nozare kopumā dod darbu apmēram 10 tūkstošiem cilvēku, bet Bolderājā atrodas OSB ražotāja "Kronospan Riga" un saplākšņa ražotāja "Latvijas Finieris" rūpnīcas, kas kopā gadā apstrādā tuvu pie diviem miljoniem mᶾ apaļkoku jeb vienu sesto daļu no Latvijas mežizstrādes apjoma. Ja Rīgā redzat kokvedējus ar baļķiem, visticamāk, tie nebrauc uz ostu, bet piegādā izejmateriālus šiem uzņēmumiem.

Baltijas reģions Eiropas kontekstā

Meža nozare ir būtiska tautsaimniecības daļa arī Latvijai dažādās nozīmēs tuvākajās kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā. Turklāt, gluži kā trīs musketierus, ko pasaule galvenokārt pazīst kā spēcīgu komandu, starptautiskie partneri arī Baltijas valstis bieži jauc un pārsvarā uztver kā vienotu reģionu. Līdz ar to arī mēs paši meža nozarē jau kādu laiku esam sākuši sevi pozicionēt reģionāli, īpaši tāpēc, ka Baltijas valstu starpā valda ciešas ekonomiskās saites ne tikai koksnes resursu un produktu savstarpējā tirdzniecībā, bet arī uzņēmējdarbības eksportā. Koncerns "Latvijas Finieris" un "Graanul Invest" ir uzskatāmākie piemēri uzņēmumiem, kas savu attīstību redz tālāk par vienas valsts robežām.

Par spīti tam, ka Baltijas valstis aizņem 4,1% no Eiropas kopējās teritorijas, tajās dzīvo tikai 1,2% no Eiropas Savienības iedzīvotājiem, bet Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kopējais IKP faktiskajās cenās veido vien 0,6% no ES IKP, uz Eiropas meža nozares skatuves kā vienots reģions mēs esam visai pamanāms spēlētājs. Baltijas valstu saimnieciski izmantojamajos mežos uzkrāti 6,2% no Eiropas kopējā koksnes apjoma, reģionā strādā 6,2% no ES kokrūpniecībā nodarbinātajiem un 7,2% no ES mežsaimniecībā un mežistrādē strādājošajiem, savukārt no kopējās kokrūpniecībā radītās pievienotās vērtības Baltijas valstis veido 3,4%.

Latvijas vieta pasaules mērogā

Protams, mēs labi apzināmies, ka pēdējo divu pozīciju salīdzināšana ļauj apjaust Baltijas un līdz ar to arī Latvijas ekonomikas šī brīža lielāko kopīgo izaicinājumu, kas vienlaicīgi ir arī lielākais attīstības potenciāls – nepieciešamību kāpināt ražību. Vienlaikus Latvijas modernākie meža nozares uzņēmumi, kas saražo apmēram 70–80% no kopējās produkcijas, ir ļoti līdzīgi to konkurentiem otrpus Baltijas jūras. Varbūt pat nedaudz modernāki, jo tehniskā bāze izveidota salīdzinoši nesen. Ne velti atsevišķās jomās Latvija izceļas ne tikai Baltijas vai Eiropas, bet visas pasaules mērogā. Piemēram, Latvija ir pasaulē sestā lielākā OSB plātņu ražotāja un trešā lielākā eksportētāja. Arī saplākšņa eksportā, īpaši ņemot vērā, ka Latvijā to dara vien pāris uzņēmumu, mūsu valsts pēc apjoma ieņem visnotaļ ievērojamo 14. vietu.

Taču, ja rēķina pēc vidējās eksporta cenas par saplākšņa kubikmetru, Latvija ir pārliecinošs līderis Top14 valstu starpā. Savukārt skujkoku un lapkoku zāģmateriālu eksportā Latvija globālajā konkurencē ieņem devīto vietu. Tiesa, nereti tieši šis fakts tiek uzskatīts par Latvijas atpalicības rādītāju, norādot, ka mēs mākam ražot dēļus, bet nemākam tos pārstrādāt "augstākas pievienotās vērtības" produktos. Pagaidām neiedziļinoties plašākā pievienotās vērtības termina skaidrojumā, varam tikai atzīmēt, ka zāģmateriālu eksportētāju topā daudz augstākas vietas ieņem tādas attīstītās valstis kā Zviedrija, Somija, Vācija un Austrija, kas par saražotajiem "dēļiem" nebūt nekaunas.

Atšķirībā, piemēram, no Nīderlandes un Dānijas, kuras labi pazīst kā lielisku koksnes produktu ražotājas, bet kurās tikpat kā nav saimniecisko mežu, Latvijā, līdzīgi kā Ziemeļvalstīs, kokapstrāde ir vēsturiski ļoti cieši saistīta ar senās tradīcijās balstītu mežsaimniecību. Tāpēc ir tikai loģiski, ka Latvijas meža nozarē būtiska loma ir koksnes pirmapstrādei. Turklāt tieši tur vērojama straujākā produktu attīstība, jo ar eksporta kodu "zāģmateriāls" tiek apzīmēts ļoti plašs izstrādājumu spektrs, sākot ar neapstrādātu dēli līdz žāvētiem, ēvelētiem, profilētiem un dažādi citādi apstrādātiem gala produktiem būvniecības nozarei.

Tilts uz nākotni

Tas, kas Latvijas meža nozari joprojām atšķir no Ziemeļvalstīm un Rietumeiropas, ir nevis nespēja šeit strādāt ar augstu darba ražīgumu, bet iespēja joprojām strādāt arī ar zemu. Mūsu valstī var atrast daudz tādu uzņēmumu, kādi Vācijā vai Zviedrijā nepastāvētu, – tie gluži vienkārši nevarētu atļauties samaksāt turienes darba tirgū prasītās algas. Kādreiz šādi uzņēmumi ir bijuši arī šajās valstīs, bet tagad, kāpinot darbības mērogus un tehnoloģiju ietilpību, vai nu sasnieguši citu attīstības līmeni, konsolidējušies lielāku uzņēmumu sastāvā, vai pārstājuši eksistēt.

Vienlaikus ir skaidrs, ka pagaidām šādu uzņēmumu darbību Latvijā nevar aplūkot atrauti no to sociāli ekonomiskā konteksta. Pat ja darbvietas mūsu valsts reģionos joprojām rada uzņēmumi, kuros pievienotā vērtība uz strādājošo ir ļoti zema, tie iedzīvotājiem nodrošina "tiltu uz nākotni" vietās ar ierobežotām darba iespējām. Protams, kokapstrāde Latvijā attīstās, un, ja tai ceļā netiks likti mākslīgi šķēršļi, ar laiku tā ne tikai atsevišķu uzņēmumu, bet arī kopējā mērogā noteikti sasniegs Ziemeļvalstu ražīguma līmeni. Taču tam ir vajadzīgs laiks. Ja tas notiktu vienā acumirklī, Latvijā padsmiti tūkstošu cilvēku automātiski zaudētu darbu. Turklāt liela daļa — bez iespējām tūlīt iegūt citu ienākumu avotu.

Ļoti iespējams, ka Latvijas ekonomika nākotnē virzīsies uz pilsētvalsts modeli, kurā īpaši liela loma ir dažādiem "bezsvara" pakalpojumiem. Taču, kamēr tas nav noticis, būtu muļķīgi noniecināt Latvijā vēsturiski izveidoto mežsaimniecības un kokapstrādes industriālo sistēmu, kas balstās uz mūsu nacionālo bagātību – auglīgo zemi.