Mūsu iestādes centrālais svešvārds ir "fiskāls". Talkā nāk latīņu valoda, un vārda skaidrojums ir vienkāršs – valsts nauda. Tātad esam "valsts naudas disciplīnas padome". Mūsu uzdevums ir disciplinēt valdību un uzraudzīt, ka tiek ievēroti visi nosacījumi, lai valsts nauda tiktu izlietota apdomīgi un atbildīgi. Kā pamats mūsu brīdinājumiem un ieteikumiem kalpo likums, jo tas liek valdībai ievērot mūsu teikto.
Mūsu Fiskālās disciplīnas likumā ir minēti vairāki nosacījumi. Vēlos uzsvērt, ka nosacījumu ievērošana nav pašmērķis. Te nav runa par formālām prasībām. Nosacījumu galvenais nolūks ir mazināt riskus valsts finansēm, kuri rodas no nepieciešamības finansēt deficīta budžetu, kā arī palīdz novērst pārāk strauju valdības izdevumu kāpināšanu.
Fiskālās disciplīnas likums aptver četrus skaitliskus nosacījumus.
Pirmais ir bilances nosacījums. Jau nosaukums aicina uz to, ka ieņēmumiem un izdevumiem jābūt kādā konkrētā līdzsvarā. Igauņiem bilances nosacījums ir 0% jeb bezdeficīta budžets. Savukārt mūsu likums pieļauj –0,5% no IKP jeb salīdzinoši nelielu budžeta deficītu. Piemēram, 2017. gadam tas būtu apmēram –253 miljoni eiro.
Valdībai ar šī nosacījuma ievērošanu parasti sokas diezgan slikti. Ikreiz ir kādas ar likumu atļautas atkāpes, un tās visas palielina budžeta deficītu, savukārt caur to – arī valsts parādu, jo deficīta finansēšana gulstas uz valsts parāda pleciem.
Otrais ir izdevumu pieauguma nosacījums. Šis nosacījums nosaka, ka valsts budžeta izdevumi nedrīkst pieaugt straujāk par mūsu ekonomikas ierasto potenciālo izaugsmes tempu. Arī šajā gadījumā nosacījumu ievērot ir bijis grūti. Periodā no 2013. gada līdz 2015. gadam valdība ir palielinājusi izdevumus straujāk, nekā to pieļauj ekonomiskās attīstības temps. Jāsaka, ka 2016. gads ir pozitīvs izņēmums, kur izdevumu un izaugsmes līknēm izdodas krustoties.
Trešais ir pārmantojamības nosacījums. Šī nosacījuma būtība ir tāda, ka, veidojot budžetu, jāpiemēro tie paši izdevumi, kas iepriekš noteikti attiecīgajam gadam, jo valsts budžets tiek veidots trim gadiem. Protams, ir atļautas dažas atkāpes no agrāk lemtā. Piemēram, katru reizi jāatrēķina vai jāpierēķina rādītāji, ko ietekmējušas dabīgās izmaiņas mūsu sabiedrībā, piemēram, bezdarbnieku skaits, pensionāru skaits u. c. Vēsturiski dabisko izmaiņu rezultātā izdevumi būtu jākoriģē gandrīz par 1/5 daļu ikgadēji, tomēr citi nosacījumi neļauj šādi kāpināt izdevumus, ja svārstība ir pārāk liela.
Vispārējās valdības parāds: līmenis (milj. eiro) un % pret IKP. Avots: Eurostat.
Pēdējais nosacījums – valsts parāds. Valsts parāda līmenis ir vienkāršs rādītājs, kuru likums prasa pieskatīt, lai proporcija starp parāda līmeni un IKP nesasniedz 60%. No vienas puses, līdz šim slieksnim vēl ir tālu, bet ir salīdzinoši biedējoši skatīties uz parāda straujo pieaugumu absolūtajā izteiksmē, kas pēdējo desmit gadu laikā sasniedzis 10 miljardus eiro (1. attēls).
Ir par maz skatīties tikai uz likuma burtu. Ir svarīgi saprast, ka, radot un pieļaujot papildu atkāpes, turpināsies deficīta budžeta prakse un saglabāsies spiediens uz valsts parādu, ko noteikti nevēlamies ne mēs, ne arī mūsu nākamās paaudzes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
