Patiesībā lietavas tikai vēlreiz ir pievērsušas uzmanību tam, kas notiek, ja cilvēkus sāk uzskatīt par dabas harmoniju traucējošiem elementiem, bet zemniekus, mežsaimniekus, melioratorus, ceļu būvētājus u.c. – pat par potenciāli bīstamiem.

Mūsdienās visā pasaulē cilvēki un ražošana vairāk vai mazāk veiksmīgi sadzīvo ar dabas aizsardzības interesēm. Tiek meklēti kompromisi līdzāspastāvēšanai, jo ir skaidrs, ka nav iespējams gan ražot, gan visur saglabāt tādu pašu ainavu, kāda tā bija pirms daudziem gadu simtiem un vēl senāk. Tādā ainavā nebūtu vietas ne mūsdienu pilsētām, ne ražotnēm, ne modernajai lauksaimniecībai, ne asfalta šosejām un citai infrastruktūrai.

Turklāt diezin vai cilvēki vispār grib atteikties no koptām ainavām. Piemēram, Abavas ielejā, kur ir aizliegta saimnieciskā darbība, tagad atgriežas dabiskā vide – upes krasti aizaug ar krūmiem un alkšņiem. Tad nu atrodas "neapzinīgi" cilvēki, kuri uzskata, ka skaistāk un labāk bija tajos laikos, kad tur bija pļavas un cilvēki varēja normāli piekļūt upei.

Diemžēl tos cilvēkus, kuri vēlas saimniekot savos īpašumos, kas, par nelaimi, atrodas Abavas ielejā, Dabas aizsardzības pārvalde, šķiet, uzskata par kaitniekiem, kuru viedoklis vienkārši ir jāignorē.

Taču arī citur neviens nevar būt drošs, ka netiek uzlikti jauni ierobežojumi. Diemžēl arī biotopu jeb "dabas skaitīšanas" projekts, kas notiek visā Latvijā, rada bažas, ka steigā un nepārdomāti tiks iztērēta Eiropas Savienības nauda, bet "ieguvums" būs konflikti ar lauksaimniecības un meža zemes īpašniekiem.

Piemēram, kāds uzņēmums ir saņēmis vēstuli, ka zināmā laika posmā tā īpašumā var ierasties dabas skaitītāji. Kā ikviens, kura īpašumā var parādīties svešs cilvēks, uzņēmums vēlas zināt, kad tas notiks, lai skaitīšanā būtu klāt. Neviens taču neiedomāsies nākt jūsu dzīvoklī pārbaudīt gāzes skaitītāju, neinformējot par šādu vizīti īpašnieku! Taču īpašnieks vēlas būt klāt arī tāpēc, ka viņu mulsina - no kurienes pēkšņi radies tik daudz aizsargājamos biotopus pārzinošu un atpazīt spējīgu cilvēku, kas skaitīšanu spēs kārtīgi pabeigt līdz 2020. gadam? Kā tiek atlasīti šie speciālisti? Vai taisnība, ka viņu vidū ir arī augstskolu pirmo kursu studenti? Kā cilvēki, kam nav pieredzes, spēj pieņemt profesionālus lēmumus? Atsevišķiem īpašniekiem ir noslēgti arī medību līgumi ar mednieku kolektīviem, un tas nozīmē, ka var sagadīties, ka vienā laikā mežā ir gan mednieki, gan skaitītāji. Vai DAP to pārbauda? Diemžēl atbildes par ierašanās laiku, kā arī uz citiem jautājumiem nav.

Jautāti, kādas sekas lauksaimniecības un mežu zemju īpašniekiem radīsies skaitīšanas rezultātā, DAP darbinieki mierina, ka nekas jau nebūšot. Vai tas nozīmē, ka miljoni tiks izlietoti tikai ziņkāres apmierināšanai? Laikam taču nē. Arī īpašnieki, kas piedzīvojuši ne vienu vien reformu, šādiem solījumiem netic. Un tad sākas visnepatīkamākais, jo īpašnieki gatavojas visļaunākajam - sākas mežu pārdošana bieži vien zem tirgus cenas vai koku izciršana. To pirms gada varēja vērot Vecpiebalgā un Apē, kur gatavojās noteikt jaunus liegumus.

Starp citu – dabas vērtību skaitīšana netraucē uzlikt jaunus mikroliegumus arī vēl "nesaskaitītajās" teritorijās, kas arī liek uzdot jautājumus par skaitīšanas jēgu.

Ar šiem piemēriem es vēlos uzsvērt, ka ir jāatrod samērīgums starp vides prasībām un saimniekošanu, ka ir jāņem vērā dažādu iedzīvotāju grupu intereses. Bet tad es uzzinu, ka, vispār nekontaktējoties ne ar meža nozares pārstāvjiem, ne zemes īpašniekiem, četri vietējie it kā "eksperti" ir radījuši atzinumu, uz kura pamata tapis vienas brīvprātīgas sertifikācijas sistēmas FSC (Forest Stewardship Council) dokuments, kas ir ļoti būtisks visai mežsaimniecībai un, protams, mūsu valstij kopumā - Centralizētais nacionālā riska novērtējums (CNRA). Dokuments, kas lielas Latvijas privātajiem mežu īpašniekiem piederošas teritorijas faktiski izslēgs no saimnieciskās darbības.

Es, protams, nosodu iepriekš izstrādāto definīciju pilnīgu ignorēšanu, CNRA izstrādes necaurspīdīgumu un ieinteresēto pušu izteikto iebildumu klaju ignoranci. Veiktās konsultācijas par riska vērtējumu jau sākotnēji ir bijušas formālas. Riska vērtējuma izstrāde ir noritējusi, apzinot tikai vienas grupas interešu viedokli, neievērojot FSC slavinātos demokrātijas principus, kur jābūt līdzsvarā sociālajām, vides un ekonomiskajām interesēm. Šie četri pašpasludinātie "eksperti", neskatoties ne uz mežzinātnē balstītajām atziņām, ne uz reālo situāciju, atkal ir sarakstījuši Latviju nomelnojošu dokumentu gan par aizsargājamo sugu dzīvotnēm, gan biotopiem, gan par kultūrvēsturiskajiem objektiem, lai radītu iespaidu, ka Latvija ir "neizdevusies valsts". Tā taču ir kaut kur dzirdēta pieeja, kas izmantota, lai sasniegtu savus mērķus, vai ne? Interesanti ir arī tas, pasākumā, ko Rīgā organizēja sertifikācijas sistēma FSC, kāda augsta līmeņa VARAM persona, lūgta komentēt aktualitātes likumdošanā saistībā ar mežsaimniecību, aicina vērsties pēc padoma pie Ornitolģijas biedrības vadītāja... Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik nejēdzīgi... Tad, šķiet, skaidrāks kļūst jautājums, kurš kuru ietekmē!

Es saprotu, ka laikam taču pastāv ļoti nopietnas intereses, kas liek darboties negodīgi, nerunāt ar ieinteresētajām pusēm, neieklausīties un neņemt vērā viņu viedokli. Un pēc tam priecīgi klaigāt – ko jūs te runājat, Latvija nemaz nav zaļa valsts! Eiropa, dod mums, trūcīgajiem dabas aizstāvjiem, naudu cīņai pret lauksaimniekiem, mežsaimniekiem un citiem ražotājiem!