Sāksim ar neapgāžamu premisu – līdz bērna pilngadības sasniegšanai vecākiem katru mirkli ir jāzina, kur tieši atrodas viņu bērns. Te nevar būt nekādu izņēmumu. Vienlaikus mums spilgtā atmiņā ir pašu bērnība, kas pagāja rotaļās ārpus mājas. Un tieši tāpēc mums bieži vien pilnīgi normāli šķiet, ja bērni savā nodabā klīst apkārt, rotaļājas, iet ciemos pie draugiem tepat pāris māju tālāk, jo "arī mēs bērnībā tā darījām un nekas taču nenotika".
Es tomēr gribētu teikt, ka mēs esam pieaugušie un mums ir jāspēj objektīvi izvērtēt situāciju, cik lielā mērā bērns būs drošībā, izrunāt ar viņu būtiskos jautājumus – vai viņš zinās, ko darīt ārkārtas situācijā, ko darīt, ja apmaldās, ko darīt, ja savainojas, ko darīt, ja redz noziegumu. Mūsu pienākums ir runāt un skaidrot (nevis baidīt) tikmēr, kamēr saprot. Izmantojam vārdus, zīmējumus, spēles elementus –galvenais ir rezultāts.
Es kā mamma lieliski apzinos, ka nevaru būt bērnam klāt katru mīļu brīdi, un tomēr domas un rūpes par drošību mani nepamet. Kamēr viedokļi par tehnoloģiju izmantošanu bērnu uzraudzībā dalās, manuprāt, mūsu kā vecāku pienākums ir darīt visu iespējamo saprāta robežās, lai savas atvases pasargātu. Un tehnoloģijas var būtiski atvieglot šo uzdevumu. Turklāt pašlaik šīs tehnoloģijas izpaužas ļoti dažādi.
Piemēram, ir mobilās lietotnes, kas var parādīt bērna atrašanās vietu, kā arī rīki, piemēram, speciāli pulksteņi, aproces utt., kas būs piemēroti, ja bērnam vēl nav prasmes lietot mobilo tālruni vai arī vecāki nevēlas, lai mazie staigā ar šo padārgo mantu kabatā.
Tas par fizisko drošību. Diemžēl ar to viss nebeidzas, jo mūsdienās nācis klāt tāds aspekts kā kiberdrošība. Trešajā tūkstošgadē dzimušie ar tehnoloģijām sadzīvo ļoti dabiski. Bērni "uzsūc" apkārtējo vidi, padarot jebko par rotaļlaukumu, un modernās tehnoloģijas nav izņēmums. Viņi lejupielādē aplikācijas, spēlē spēlītes, intensīvi komunicē sarunu vietnēs ("WhatsApp", "Snapchat" u. tml.) un sociālajos tīklos. Tā ir neizbēgama mūsdienu realitāte – tehnoloģijas ienāk jau pavisam, pavisam mazu bērnu ikdienā.
Pēc tā varētu šķist, ka ar "gudro" ierīču palīdzību bērni ir sasniedzami un kontrolējami kā vēl nekad iepriekš. Bet ikdienā viss nenotiek tā, kā mēs iedomājamies. Godīgi sakot, būtu dīvaini, ja būtu citādi, jo reālo pasauli neviens nav "izslēdzis" un "dzīvai" komunikācijai joprojām ir vislielākā nozīme bērnu dzīvē. Bez tās nebūs ne garīgās, ne fiziskās attīstības, nebūs arī drošības.
Proti, Latvijas sabiedrībai ir jāprogresē, līdzīgi kā tehnoloģijām. Un manā izpratnē progress nozīmētu spēt sajust līdzatbildību par tuvāko, vismaz par mazāko. Rīgā, braucot ar velosipēdu pāri Vanšu tiltam, man ir nācies apstāties, lai aizrādītu bariņam zēnu, ka karāties pāri tilta malai gluži nevajadzētu... Nu kāda gan nozīme ir tam, vai puikām kabatā ir mobilais telefons, ja viņu pārgalvība kļūst bīstama? Šeit ir tikai mūsu veselais saprāts, līdzcietība un līdzatbildība. Es pat teiktu, emocionālā inteliģence.
Nobeigumā secinājums – tehnoloģijas ir lielisks palīgs un atbalsts ikdienā, taču, lai tās darbotos pozitīvā virzienā, nepieciešams cilvēciskums, veselais saprāts un personīga iesaiste apkārt notiekošajos procesos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
