Iegūstot tiesības uz federālās valdības galvas ceturto mandātu, Angelas Merkeles personīgais panākums Bundestāga vēlēšanu rezultātā uzceļ viņu uz pēckara Vācijas politikas pjedestāla augstākā pakāpiena. Tur, tēlaini runājot, vēl saglabājušies vēstures putekļi, kurus atstājuši divi citi ilglaicīgie federālie kancleri, kas pārstāvēja vācu kristīgos demokrātus, – pēckara Vācijas būvdarbu arhitekts Konrāds Adenauers un Vācijas atkalapvienošanas vadītājs Helmūts Kols.
Bez sarkanās krāsas koalīcijā
Kopš Otrā pasaules kara beigām vissliktākos rezultātus guvušās Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas līderi jau paziņojuši par došanos opozīcijā. Ja depresijas pārņemtā sociāldemokrātu galotne nebūs pielaužama atteikties no emociju diktētā lēmuma un turēs svaigo solījumu doties opozīcijā, varam sagaidīt ilgas un nogurdinošas triju partiju sarunas, kuru iznākums būs tā sauktā Jamaikas koalīcija. Tas ir faktiski vienīgais matemātiski un politiski iespējamais jaunās valdošās koalīcijas variants. Triju politisko spēku – Kristīgo demokrātu un Kristīgo sociālistu, Zaļo un Brīvo demokrātu – krāsas saplūdīs vienā kaleidoskopiskā veidojumā, kurš simbolu valodā patiesi atbilst Jamaikas karoga krāsām (melna, zaļa, dzeltena).
Bundestāgā atgriežas darījumu aprindām draudzīgā labēji liberālā Brīvo demokrātu partija (BDP), kura tur nav uzturējusies kopš visu savu mandātu zaudējuma 2013. gadā. Brīvie demokrāti vairs nav gluži tādi paši kā sava iepriekšējā ar leikēmiju mirušā nelaiķa proeiropeiskā līdera Gvido Vestervelles laikā. Tagadējais partijas līderis Kristiāns Lindners vēlētos panākt Grieķijas izstumšanu no eirozonas, un BDP krasi labējā stāja imigrācijas tematikā, attieksmē pret eiro politiku, Eiropas Savienības reformām un atjaunojamiem enerģijas resursiem var nopietni apgrūtināt Merkeles sarunas ar ES partneriem.
Demokrātija atver durvis labējiem
Pirmoreiz mūsdienu Vācijas vēsturē Reihstāga ēkā ienāk pirmā reālā labējo nacionālistu partija kopš nacistiem, "Alternatīva Vācijai" (AfD), kas kļuva populāra, pateicoties sabiedrības neapmierinātībai ar federālās kancleres "atvērto durvju" politiku attieksmē pret bēgļiem. AfD vēlas imigrantu izraidīšanu un robežu slēgšanu, kā arī pieprasa atcelt Krievijai uzliktās sankcijas. Tā sauktajās jaunajās federālajās zemēs (Austrumvācijā) AfD ir pat otrais populārākais politiskais spēks. "Der Spiegel" uzskata, ka vispārpieņemami būtu sacīt, ka AfD ir partija, kas aizvirzījusies krietni pa labi no KDS un tās "māsas partijas" KSS pēc tam, kad Merkele pabīdīja konservatīvos krietni tuvāk politiskajam centram. Oficiālā AfD platforma noteic, ka partija atbalsta tiešu demokrātiju, valsts pilnvaru atšķiršanu un likuma varu, taču tās pastāvēšanas laikā kritiķi ir apsūdzējuši atsevišķus AfD biedrus gan neonacistisku ideju izplatīšanā, gan neonacistiskas valodas lietošanā.
Žurnāla "Der Spiegel" apskatnieks Štefans Kuzmani aicina iegaumēt, ka AfD nav parasta partija: "Tās rindās, pat tās vadībā, ir cilvēki, kuri atklāti pauž galēji labējas nostādnes un vēlas pozitīvi vērtēt Vācijas militāro darbību Otrajā pasaules karā, kas noniecina holokaustu un vēlas iznīcināt tā piemiņu." Šādā kontekstā "Alternatīva Vācijai" ir kas vairāk nekā parastais Eiropas labējais populisms.
Par "tektonisku lūzumu Vācijas politikā" vēlēšanu iznākumu nosaucis nedēļraksta "Die Zeit" galvenais redaktors Jozefs Jofe. Jaunās valdības koalīcijas veidošana risināsies grūti. Apskatniekiem atliek minēt, vai tā prasīs nedēļas vai mēnešus. Šobrīd vērtētāji ir vienisprātis, ka apspriešanās rezultātā iegūtā koalīcija būs ļoti nestabila. Merkelei būs grūti izvēlēties kompromisu starp partijām, kurām daudzējādā ziņā ir atšķirīga attieksme. Brīvo demokrātu vadītājs Lindners nemitējas uzstāt, ka Vācijai Eiropas Savienībā ir jārīkojas daudz neatkarīgāk un tagad, pēc vēlēšanām, valstij ir nepieciešama kursa maiņa. Var saprast Bundestāgā atgriezušos brīvo demokrātu enerģiskās kustības, bet tamlīdzīga gaisa masu kulstīšana ar potenciālajiem partneriem piebāztajā telpā dod papildu argumentus tiem, kas pareģo, ka raibā koalīcija noturēsies labi ja divus gadus.
Merkeles medības
Arī iepriekš politiskās karjeras gaitā šķietami visvarenajai Merkelei ir nācies pakļauties koalīcijas partneru prasībām. Iepriekšējā likumdošanas posmā sociāldemokrāti piespieda viņu noteikt minimālo algu. Kā teic vācu apskatnieki, nākamā termiņa laikā – pretēji Merkeles gribai – Zaļie varētu panākt ogļu spēkstaciju slēgšanu vai Brīvie demokrāti pieprasīt jaunu imigrācijas likumu, ko Kristīgie demokrāti nepavisam negribētu. Neviens šobrīd nevar neapstrīdami precīzi iztēloties, cik veikli spēs darboties triju partiju valdība, bet skaidrs ir viens no tās galvenajiem uzdevumiem – neitralizēt AfD panākumus un galēji labējā noskaņojuma augsni.
Jau naktī pēc vēlēšanām AfD līderi izsludināja "Merkeles medības", kas vienlaikus nozīmē mērķi vēl vairāk no līdzsvara izsist Vācijas politisko sistēmu, kura piepildīšanā ir gatavs piepalīdzēt cits prokrievisks politiskais spēks no pretējā flanga – Kreisie (Die Linke). Galu galā Reihstāga šūpināšana viņu uztverē ir daudz fundamentālākas varastrīces prelūdija. No politiskā un ekonomiskā progresa orbītas izsista Vācija vēl spējāk iešūpotu "Brexit" radīto inerci Eiropas Savienības līdzsvara maiņai ar vienoto Eiropu sapostoša satricinājuma galamērķi.
Ne jau par populistisko saukli "Mēs vēlamies atgūt savu zemi" "Alternatīva Vācijai" vēlēšanu laikā ir baudījusi sociālo tīklu virtuālo kontu kvēlu atbalstu. Tā sauktajā botu kampaņā neskaitāmu AfD atbalstam radītu kontu izcelsmes valsts ir Krievija, tiem ir krieviski nominālie vārdi, un tie sastāv no nejaušas burtu un ciparu kombinācijas. Tikmēr Maskava ironizē par vāciešu nespēju atrast pēdas, kas liecinātu par Krievijas iejaukšanos vēlēšanās. AfD vairākkārt tika apsūdzēta kalpošanā Krievijai, pāris reižu ieskanējās brīdinājumi par hipotētiskiem krievu hakeriem, taču neapšaubāmi pierādījumi nav celti dienasgaismā.
Balsojums par AfD ir arī protesta balsojums, jo Vācijas vēlēšanu listēs nav ailes "pret visiem", taču šī partija tika centīgi popularizēta tā saukto krievvalodīgo Vācijas pilsoņu vidē. Ja pieciem–septiņiem miljoniem Vācijas "krievvalodīgo" pilsoņu netiktu adresētas tālrādes un interneta propagandas straumes no Maskavas, informētība par Krievijai draudzīgo "Alternatīvu Vācijai" būtu miglaināka un atbalsts būtu kautrāks. Regulāri uzrunāto skaitā ir Krievijas vācieši, Krievijas ebreji un krievu tautības sievas (medijs "Pro-Germania" uzsver, ka politizētu lauleņu stāja visai iedarbīgi ietekmē viņu ģimenes viedokli). Kā raksta Edvards Lukass no "The Economist", Krievijai turpmāk Vācijā būs trīs politiskie placdarmi tālākai darbībai – AfD apvienojumā ar želejveidīgajiem sociāldemokrātiem un prokremlisko Kreiso partiju.
Vācijas atbildība un Eiropa
Taču pie varas grožiem "Alternatīva Vācijai" vēl netiks, un tas nozīmē, ka nākamajos četros gados saglabāsies Vācijas ārpolitiskā kursa pēctecība un droši vien nav gaidāmas krasas pārmaiņas Berlīnes attiecībās ar citām valstīm. Bet partiju kombinācija valdošās koalīcijas sastāvā Bundestāga mītnē – vēsturiskajā Reihstāga ēkā – veidos virzienu, kāds tiks piešķirts tik ļoti nepieciešamajām visas Eiropas mēroga reformām. Angela Merkele vēlas izmantot savu stāvokli, lai arvien lielāku apdraudējumu pārņemtajā pasaulē Eiropas Savienību veidotu stabilāku un dzīvotspējīgāku, padarot to un Vāciju par lielāku un, iespējams, racionālāku virzītājspēku.
Kā atzīmē "Foreign Affairs", raugoties nākotnē, Vācijai būs vajadzīgs līderis, kurš spēs uzturēt Eiropas saliedētību un virzīties uz priekšu, spītējot Eiropas Savienībā pieaugošām pretdemokrātiskām tendencēm, strauji mainīgajiem starptautiskajiem politiskajiem aprēķiniem un Atlantijas alianses neskaidrai nākotnei. Īpaši izšķirīga loma būs Vācijas rīcībai divos virzienos: cenšoties stabilizēt vienotās Eiropas politiskā bloka monetāro savienību un uzturot transatlantiskās attiecības ar Donalda Trampa vadīto ASV administrāciju.
Vācijas vēlēšanu iznākums skar Latviju daudz tiešāk, nekā pirmajā acumirklī var šķist. Lai arī atšķirībā no Francijas vai Nīderlandes vēlēšanām balsošana par jauno Bundestāga sastāvu nav, piemēram, izaicinājusi eirozonu, tai ir izšķirīga nozīme Eiropas Savienības nākotnes ēkas celtniecībā, jo izveido varas virsotni politiski ietekmīgākajā un ekonomiski spēcīgākajā savienības dalībvalstī. Redzot britu novēloto apjausmu par "Brexit" īsto dabu, lielu daļu vācu vēlētāju balsot par Merkeles partiju motivēja viņas proeiropeiskā politika. Berlīnei būs svarīga loma sarunās par ES reformām – Francija pat ir atturējusies no visu eirozonai veltīto priekšlikumu izpaušanas, gaidot vāciešu balsojumu, lai būtiskos plānus nu apspriestu kopīgi. Galu galā Vācijas valdības galva faktiski būs arī galvenais sarunvedis "Brexit" sarunās ar Lielbritāniju. Bet reformas sarunu saturu ietekmēs jaunās Vācijas valdības ideoloģiskais sastāvs – kā tika lēsts vēl pirms balsošanas, piemēram, attiecībā uz Dienvideiropas valstu reformu iniciatīvām, centriski labēja koalīcija būtu daudz skeptiskāka nekā centriski kreisa koalīcija. Iegūstot raibo koalīciju Vācijā, ar reformu prognozēm jābūt vēl uzmanīgākiem.