Šā brīža svarīgais jautājums ir, vai Porošenko uzsāktās tiesiskās un juridiskās reformas spēs radīt spēcīgai, ilgtspējīgai ekonomiskajai izaugsmei piemērotus apstākļus. Kopš vienošanās ar valdību par aizdevumu 2015. gada martā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) ir veicis četrus būtiskus finanšu piešķīrumus. Taču SVF izpilddirektora pirmais vietnieks Deivids Liptons nesenās vizītes laikā brīdināja, ka pastāv riski: Ukraina var "virzīties atpakaļ".

Ukrainas problēmas nav makroekonomiskas. Valdības pašreizējais finanšu ministrs Oleksandrs Daņiļuks ir atzīts brīvā tirgus piekritējs ar pamatīgu pieredzi ekonomikas vadībā, līdzīgi kā viņa priekštece Natālija Jaresko.

Saskaņā ar SVF datiem Ukrainas valsts tēriņi 2014. gadā veidoja 53% no IKP, taču 2016. gadā tie sarukuši līdz 40% no IKP. Un tikai gada laikā, no 2014. līdz 2015. gadam, Ukraina savu 10% no IKP budžeta deficītu samazinājusi līdz nieka 2%. Šobrīd tā apņēmusies nākamajos gados uzturēt deficītu apmēram 3% apmērā no IKP.

Turklāt, pateicoties uzlabojumiem nodokļu sistēmā, valsts ieņēmumi 2017. gada pirmajā pusē gada griezumā pieauguši par 30%, apsteidzot tēriņu pieaugumu. Līdz ar to laika posmā no janvāra līdz jūnijam valdībai ir bijis sabalansēts budžets.

Aprīlī SVF prognozēja, ka Ukrainas valsts parāds 2017. gada beigās veidos 91% no IKP, taču valdība jau šobrīd savus parādus ir samazinājusi līdz 81% no IKP. Šis progress, visticamāk, turpināsies, jo izaugsme nostiprinās un Ukrainas valūtas – grivnas – vērtība pieaug.

Par savu pašreizējo ekonomisko varenību Ukraina lielā mērā ir parādā Valērijai Gontarevai, bijušajai centrālās bankas vadītājai, kura pēdējo trīs gadu laikā ir attīrījusi banku sektoru. Gontarevas vadībā Ukrainas Nacionālā banka slēdza pusi no valsts 180 bankām, no kurām vairums veica korumpētas – ja ne klaji noziedzīgas – operācijas. Un nu, kad restrukturizācija ir gandrīz pabeigta, vajadzētu sākties kreditēšanai.

Parasti, kad valsts saved kārtībā savas vietējās finanses, arī tās ārējās finanses uzlabojas. Ļoti būtisks bažu iemesls kopš 2014. gada ir bijušas Ukrainas ārvalstu valūtas rezerves, taču šodien to apjoms ir mierinoši 18 miljardi dolāru, kas pielīdzināms apmēram 3,5 mēnešiem pašreizējā importa apjoma.

Vēl labāk – grivnas vērtība attiecībā pret dolāru šogad ir palielinājusies par 6%. Tas ir audzējis IKP un samazinājis valsts parādu, kas pārsvarā tiek uzturēts citzemju valūtās. Vienlaikus Ukraina piedzīvo nosacīti strauju "dedolarizāciju", proti, depozītu apjoms grivnās bankās šobrīd aug straujāk nekā depozītu apjoms ārzemju valūtās.

Ukrainai ir trīs būtiski faktori spēcīgas, veselīgas izaugsmes nodrošināšanai. 2017. gada pirmajā pusē spēkā stājās Eiropas Savienības un Ukrainas Padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas līgums un Ukrainas eksports ir audzis strauji – par 25%, krietni pārsniedzot importa pieaugumu. Turklāt Ukrainā ir vērojams spēcīgs investīciju un patēriņa pieaugums. Šā gada pirmajā pusē būvniecība pieauga par 24% un mazumtirdzniecības apjomi – par 8%.

Taču, lai gan SVF ir prognozējis 2,9% IKP pieaugumu 2017. gadā – un gada izaugsmi 4% apmērā līdz 2020. gadam –, šā gada pirmajā pusē pret iepriekšējo gadu tā bija tikai 2,5%. Ir vairāki iemesli, kāpēc Ukrainas jauniegūtā finanšu stabilitāte vēl nav novedusi pie spēcīgākas izaugsmes.

Pirmkārt, cīņas Ukrainas austrumos ir kaitējušas lauksaimniecības sektoram – vadošajam izaugsmes dzinējam pēdējā desmitgadē. Taču, kas vēl svarīgāk, – iespējams, ir apspiests Ukrainas "biznesa gars", jo uzņēmēji redz maz jēgas konkurēt ar oligarhiem, kuri vēl joprojām spēj ekonomiku ietekmēt sev par labu.

Pēdējo trīs gadu laikā valdība (SVF mudināta) ir sākusi sistēmiski cīnīties ar korupciju, tostarp vienādojot enerģijas cenas un ieviešot caurspīdīgu elektronisko iepirkumu sistēmu vairumam valsts pasūtījumu. Turklāt līdz šim vairāk nekā 100 000 valsts amatpersonu ir publiski atklājušas savus ienākumus un aktīvus, demonstrējot tādu caurspīdību, kas līdzinās Skandināvijas valstu praksei.

Taču valdības nespēja uzturēt likuma varu vēl joprojām ir nopietna problēma. Iepriekš vietējie uzņēmēji un ārvalstu investori bažījās, ka savu varu nelāgos nolūkos izmanto iestādes, kas nodarbojas ar nodokļu iekasēšanu. Taču martā Ukrainas pretkorupcijas birojs apcietināja valsts galveno nodokļu iekasētāju Romānu Nasirovu. Tagad lielākais iemesls bažām ir ģenerālprokurora birojs un drošības dienests. Abi atrodas prezidenta kontrolē, un abi visai ierasti tiek uzskatīti par plēsonīgi noskaņotām valsts institūcijām.

Ir cerība, ka šobrīd sagatavošanā esošās tiesiskās reformas palīdzēs kontrolēt izpildvaras, nodrošinās īpašumtiesības un līdz ar to veicinās izaugsmi. Taču jau šobrīd ir skaidrs, ka ar to vien nepietiks.

Jūlijā Porošenko atņēma pilsonību Mihailam Saakašvili, bijušajam Gruzijas prezidentam, kuru Porošenko 2015. gadā ataicināja uz Ukrainu un iecēla par Odesas gubernatoru. Porošenko lēmums, kas tika izsludināts ar dekrētu un bez pienācīga procesa, ir tiesiski apšaubāms, un Saakašvili, negribēdams pieņemt šādu likteni, pilsonības zaudēšanu ir izmantojis, lai sašķeltu Ukrainas pilsonisko sabiedrību. Šomēnes viņš kopā ar Ukrainas opozīcijas līderi Jūliju Timošenko iebrauca Ukrainā no Polijas, neizejot pasu kontroli. Uzprasoties uz vajāšanu, Saakašvili ir ieguvis platformu, no kuras var kritizēt Ukrainas tieslietu sistēmu un Porošenko necieņu pret likuma varu.

SVF prasība, lai Ukrainas valdība nodibinātu neatkarīgu pretkorupcijas tiesu, kas izmeklētu, tiesātu un sodītu negodīgas valsts amatpersonas, vēl joprojām nav izpildīta. Taču, ja Ukraina vēlas turpināt ceļu uz atlabšanu, tai būs jāparāda, ka neviens – pat ne prezidents – nav augstāks par likumu.

* Anderss Oslunds ir Atlantijas Padomes Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā, vecākais loceklis un darba Ukraine: What Went Wrong and How to Fix It autors.

Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org