Centrāleiropas lielvalsts pēdējos gados pakāpeniski atklājās kā galvenais politiskais un pat morālais virzītājspēks "kopējās Eiropas projekta" īstenošanai. Protams, pilnīgi neformāls līderis. Vācu politiskās un intelektuālās elites uzspēlētajā pazemībā – pat izteikti negribīgs.

Tomēr Vācijas kā "galvenā eiropieša" misija vairs nav noliedzama vai atceļama. Arī Žana Kloda Junkera vai Donalda Tuska autoritāti globālajā politikā šodien galvenokārt nodrošina aiz viņiem saredzamā Angelas Merkeles figūra.

Eiropas galvenā "varas centra" pozīcija kādam bija jāieņem. Tas, ka Briseles birokrātiskā mašīna nav spējīga patiesai, dalībvalstis iedvesmojošai līderībai, ir kļuvis acīmredzami jau sen. Īpaši pēc "Brexit" visa turpmākā ES attīstība būs vāciski centrēta.

Objektīvi raugoties, uz šādu vadošā spēka lomu bez Berlīnes nemaz nav cita tiešām reāla pretendenta.

"Galvenā eiropieša" misiju visās iepriekšējās desmitgadēs kopš Otrā pasaules kara beigām uzņēmās un aktīvi īstenoja ASV. Vašingtonas apņēmība neatdot "sarkanajiem" visu Eiropu īstenojās Māršala plānā, kas radīja pamatu rietumvalstu labklājībai, un Ziemeļatlantijas alianses sniegtajās to drošības garantijās. Amerikāņu militārā varenība bija vairogs, kas rietumeiropiešus sargāja no hipotētiska vai reāla padomju armijas iebrukuma.

Tāpēc arī vēl ilgi pēc Aukstā kara beigām Vašingtonai bija izteikti un arī pamatoti liela nozīme ES un visas Eiropas politikas veidošanā. Lielā mērā to nosacīja NATO paplašināšana šā gadu tūkstoša sākumā un vairāku Austrumeiropas valstu līdz šim demonstratīvā lojalitāte ASV kā savam "patronam".

Tagad ASV ir jūtami attālinājušās, pat atsvešinājušās no Eiropas. Donalda Trampa vai Reksa Tilersona vizītes kļūst par īsti negribētiem šādas situācijas apliecinājumiem. Zināmi nopelni te ir izolacionisma ideoloģijai, kas veido vienu no jaunā prezidenta vēlēšanu panākumu stūrakmeņiem. Tai vienmēr bijušas stipras saknes lielā daļā ASV sabiedrības un politiķu. Tāpēc Eiropa, jo īpaši Vācija ar tās slaveno autoindustriju, šodien no aizokeāna tiek saredzēta drīzāk kā "negodīgs" tirdzniecības konkurents, kas nolaupa darbvietas Donalda Trampa elektorātam.

Tomēr jau Džordža V. Buša un Baraka Obamas it kā "proeiropeiskākajās" prezidentūrās būtiska ārpolitikas prioritāte bija virziena pārorientēšana projām no Eiropas – par labu sadarbībai (vai sāncensībai) ar Ķīnu, ASV ietekmes vairošanai Klusā okeāna reģionā.

Kā uzsver Merkele, šodien eiropiešiem pašiem ir jāuzņemas atbildība par sevi. Turklāt ES dalībvalstis, to pilsoņi un partijas apzinās, ka Vācija jau ir godprātīgi uzņēmusies šīs atbildības lauvas tiesu, nepieprasot sev privilēģijas un preferences. Līdz šim ES lielākā un ekonomiski spēcīgākā dalībvalsts atļāvās lepoties galvenokārt tikai ar saviem saimnieciskajiem panākumiem, ar industriālo un intelektuālo varenību, ar sociālās drošības sistēmas efektivitāti. Arī ar pelnīto Eiropas biznesa "motora", koptirgus un eirozonas finanšu "drošības spilvena" reputāciju.

Vācija pati jau pārāk ilgi ir atsacījusies Eiropas un pasaules politikā pretendēt uz kaut ko vairāk. Šādu piesardzību nosaka vispārzināmi vēsturiski cēloņi jeb, skaidrāk izsakoties, pagātnes traumas un kategoriskie demokrātijas kanoni, kas veido mūsdienu vācu nācijas politisko kultūru.

Tāpēc arī rodas iespaids, ka Vācijas sabiedrība, tās viedokļu līderi un politiskā vara šodien izvairās, pat baidās atzīt savu jauno lomu. Tomēr – jo īsāks vāciešu prātos būs apmulsuma pārvarēšanas laiks, jo labāk būs visai Eiropai.

Tāpēc liels darbs Vācijas iedrošināšanā ir jāveic tās kaimiņiem un sabiedrotajiem – ikvienai valdībai un politiskajam spēkam, kas ir patiesi ieinteresēts tālākas ES integrācijas un harmonizācijas efektīvā projektā. "Gerrmanofili" noteikti pieteiks sevi Ziemeļu un Baltijas valstīs, Beniluksa valstīs, Austrijā, tāpat Višegradas valstu grupā, lai cik asi antiģermāniska nebūtu tagadējās Polijas, Ungārijas vai, reizēm, Čehijas valdības retorika.

Katrā ziņā Baltijas valstīs patlaban rodas apjauta, ka to diplomātijā cītīgi ieturētais un klaji izrādītais proamerikānisms ir jau zaudējis savu agrāko efektivitāti. Inerces pēc vēl turpinot savu veco retoriku ("Vācija un pārējā Rietumeiropa nodod mūsu drošību, piekāpjoties Krievijai saimniecisko interešu vārdā"), baltiešu politiķi meklē triju valstu vietu mūsdienu Eiropas reālijās, meklē iespējas pieslieties tās jaunajam varas centram – Berlīnei.

Vācijas līderības atzīšana atklāj, cik joprojām dzīvīgi mēdz būt sen novecojušie domāšanas stereotipi par šo valsti. Daudziem eiropiešiem un Eiropas politiķiem – turklāt pašiem vāciešiem jo īpaši! – ir grūti atteikties no iedomas par bundesrepublikas "otršķirību". Viņiem šķiet grūti pieņemt Vāciju kā suverēnu un autonomu globālās politikas subjektu.

Tāpēc arī NATO, Briseles eirobirokrātijā, pat Vācijas un Francijas partnerībā joprojām tiek saredzētas drošības garantijas, pat važas himēriskā "ģermāņu revanšisma" savaldīšanai. Joprojām ir dzīvīga sen jebkādu pamatu zaudējusī pārliecība, ka "pats labākais Vācijas valsts pārvaldē ir tas, ka to pārvalda no ārpuses", no citiem varas centriem – vienalga, vai par tādu tiek uzskatīta Otrā pasaules kara uzvarētājvalstu okupācijas administrācija, Vašingtona vai Brisele.

Ir pagājis jau vairāk nekā pusgadsimts kopš bundeskancleru Konrāda Adenauera un Ludviga Erharda valdību laikiem, kad (rietumu) vācu valsts "pussuverēnās" pastāvēšanas garantija bija tās veidošana par ASV bezierunu vasali, bet Eiropā joprojām tiek uzturēti spēkā negodīgi dubultstandarti, vērtējot Vāciju un tās sabiedrību. Tie apzināti ekspluatē nācijā iepotēto vēsturiskās vainas apziņu. Piemēram, citu Eiropas valstu futbola līdzjutēju agresija bieži vien tiek uztverta gluži vai kā pašsaprotama. Tiklīdz vācieši ļaujas savaldīgai sajūsmai par savas izlases panākumiem un pavicina melnsarkanzeltainās šalles, kā tas bija 2004. gadā, tad tūlīt pat sākas samākslota panika, vai tikai viņos nemostas seno teitoņu kareivīgums.

No katra vācu (citkārt – arī austriešu) nacionālradikāļu panākuma vēlēšanās – kas patiesībā visbiežāk ir īslaicīgi un mikroskopiski – tiek izpūsta histērija par topošo "ceturto reihu". Savukārt "pareizāku" valstu valdībām nereti tiek piedota klaja neiecietība, demokrātijas apcirpšana. Biedēšana ar "ceturtā reiha diktātu" ir klaji meli un lēta demagoģija, ko pielietoja Grieķijas ultrakreisie protestētāji pret ES austerity politiku vai "Brexit" slavinātāji Apvienotajā Karalistē.

Vācijas eirolīdera loma ir nopelnīta ar VFR septiņās desmitgadēs īstenoto politiku – vienmēr pragmatisku, konsekventu, efektīvu. Villija Branta un Helmūta Šmita Ostpolitik panāca atslābumu Rietumu politiski militārajā konfrontācijā ar PSRS un Varšavas bloku. Helmūta Kola valdība ne tikai apvienoja Vāciju un panāca tai "pilnu" suverenitāti, bet nodrošināja arī mūsdienu Eiropas Savienības izveidošanos. Tāpēc Vācija šodien ir "Eiropas projekta" turpmākās izdošanās garants.