Visa barības ķēde uzskatāmi klaiņo pa izstādes pleķi, bāriem, restorāniem un skatās, kur ko iepārdot, aizstiept un netraucēti notiesāt. Tādā industrijas pasākumā analoģija ar mežu, kur gan lāči, gan skudras un lapsas staigā, ir vislabākā. Nesen kāds mūsu konkurents no Kanādas iesniedzis bankrota pieteikumu, un pārējie ar lielu entuziasmu sūta neveiksminieka klientiem glābjošus piedāvājumus, daži pat stendos nekaunīgi izlikuši plakātus ar aicinājumu šiem klientiem pieteikties uz īpašajiem piedāvājumiem; visi ar prieku urķējas pa kritušā lopiņa miesām un cenšas kaut ko vērtīgu pievākt. Atzīšos, arī mēs esam to vidū, un ar prieku vēroju, ka pēdējās nedēļās pārdošanas apjomi ir gājuši uz augšu.
Esam tikuši gan pie kāda kritušā konkurenta klienta, gan arī plūdi Teksasā un viesulis Floridā ir nonesis pa kādam linkam un atnācis pie mums pasūtījumu izskatā.
Šajā nedēļā Sanfrancisko notika MWCA – "Mobile World Congress Americas", Amerikas analogs Barselonas lielajai komunikāciju izstādei, kas parasti notiek martā. Lai arī organizatori tie paši, Sanfrancisko izstādi apmeklēja tikai kādi trīsdesmit tūkstoši, kamēr Barselonā uz izstādi atnāca vismaz četras reizes vairāk apmeklētāju.
Tāpat kā pirms gada vai diviem visi runā par 5G mobilo tīklu, bet pat lielākie optimisti apgalvo, ka līdz tam būs jāpagaida savi gadiņi trīs. Tikmēr Facebook braši sludina, ka viņi ierādīs, kā jābūt, un paklusām bīda dažādus pilotprojektus, jo visi T-Mobile un AT&T esot atpakaļrāpuļi un "Facebook" gribot visu iekustināt un nodemonstrēt, kādam jābūt modernam un ātram tīklam. Tikmēr T-Mobili sodās, ka feisbuki un netfliksi noēd viņu tīklu kapacitāti, bet "net neutrality" likumi aizliedz no tiem piedzīt naudu, t.i., no ātrākiem tīkliem visu labumu noslauc "Facebook", kamēr par infrastruktūru nākas maksāt T-Mobile. Apmēram ap šādām tēmām grozās ASV telekomunikāciju industrija. Turklāt arvien vairāk pieaug dažādu sensoru tīklu, gudro māju, pilsētu un mašīnu skaits, kas tikai vairo pieprasījumu pēc bezvadu sakariem.
Izstādē sastapts partneris lielās, ka daudz investējis mārketingā, sūtot saviem 4000 klientiem e-pastu vēstules, jaunumu lapas un piedāvājumus un ka ASV to izdarīt esot daudz vieglāk nekā Kanādā, jo tur šos labumus bez saņēmēja piekrišanas nemaz nedrīkst sūtīt. Un tā patiešām ir tiesa, ka ASV tevi vienkārši apber ar reklāmas mēstulēm.
Šķiet, dienā manā e-pastā iebirst vismaz piecdesmit dažādi piedāvājumi no "American Express", "Spotify", "Amazon" un desmitiem mazāk zināmu kompāniju. Mājas pastkastīti esmu spiests iztukšot vismaz reizi nedēļā, jo tā tiek piebāzta ar apkārtnes bezmaksas avīzēm, reklāmām no krodziņiem, veikaliem un autoservisiem.
Vieni pat bija tik nekaunīgi, ka kādus pāris mēnešus sūtīja draudīgas kartiņas ar "last notifcation" reģistrēt auto kādā servisa plānā ar nelielu, bet taisnīgu mēneša maksājumu. ASV valda uzskats, ka uzņēmumiem, kas domā par savu nākotni, ir jābūt mārketinga automatizācijas sistēmai, kas noķer perspektīvo klientu jau no mirkļa, kad tas ir ieklikšķinājis tā mājas lapā.
Un tad klients iekļūst mārketinga dzirnavās, kas tam sūta e-pasta vēstules un, atkarībā no izsecinātiem uzvedības modeļiem, rāda reklāmas citās mājas lapās, vārdu sakot, glauda un masē klientu tik ilgi, kamēr tas vienreiz nopērk, un tad vēl un vēl. "Feisbuks" gadā nopelnot ap 26 dolāriem no katra ASV reģistrētā lietotāja, pareizāk sakot, tik maksājot reklāmu devēji par iespēju parādīt savas mirguļojošās bildītes, kuras nemitīgi piedāvā par brīvu izmēģināt dažādus produktus vai pakalpojumus. Vēl trakāk ir tas, ka Amerikā pārdevēji pamanās tikt arī pie klienta telefona numura. Šādus zvanus, kur kāds kaut ko laipni un sīrupaini mēģina pārdot, var saņemt pat vairākus dienā. Šī pārdošanas kultūra varbūt arī veicina izdaudzināto amerikāņu pieklājību, par kuru rakstīju pāris blogus iepriekš.
Stāvēdams rindā uz drošības pārbaudi, noklausījos, kā kāds vīrietis atbild uz telefona zvanu un nikni piekodina zvanītājam, lai tas izvāc viņa telefona numuru no datu bāzes un nekad vairs nezvana. Ir jau arī pieklājīgi veidi, kā atšūt zvanītāju, piemēram, pavaicāt, kur viņš dabūjis tavu telefona numuru un vai nevēlas iedot savējo.
Labas reklāmas uzdevums ir informēt pircēju par tam potenciāli nepieciešamu un izdevīgu darījumu. Taču ASV šobrīd reklāmas plūdi ir sasnieguši visai neciešamas kakafonijas apmērus. Arvien vairāk uzņēmumu iegādājas mārketinga automatizācijas risinājumus. Kas jauki, bet mani tagad ir apsēduši paši šie risinājumi, kuri izmisīgi mēģina sevi pārdot.
Tas rada kaut kādu uztveres pārsātinājumu. Acīmredzot nākotnē šīs metodes iedarbosies aizvien mazāk un cilvēki būs spiesti izdomāt arvien jaunas un atjautīgākas metodes, kā informēt potenciālos pircējus par saviem piedāvājumiem. Un robeža starp gaumīgu reklāmu un pretīgu spamu ir diezgan šaura.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.