Šī gada pasaules centrālo banku vadītāju sanāksmes Džeksonhoulā, Vaiomingā, tēmai bija maz sakara ar monetāro politiku. "Dinamiskas globālās ekonomikas veicināšana", protams, ir svarīgs sarunu temats. Taču interesanti, ka arī Eiropas Centrālā banka (ECB) savai ikgadējai sanāksmei izvēlējusies līdzīgu "nemonetāru" tematu ("Investīcijas un izaugsme attīstītajās valstīs").
Nav nekā slikta tajā, ka centrālo banku vadītāji prāto par izaicinājumiem tādās jomās kā izaugsme, tirdzniecība un investīcijas. Taču centrālo banku neatkarība tika nodrošināta tieši tāpēc, ka tika pieņemts: tās būs atbildīgas par sava mērķa sasniegšanu – cenu stabilitātes uzturēšanu neatkarīgi no ekonomikas pamata izaugsmes tempa. Tad kāpēc gan centrālo banku vadītāji izskata ārējus jautājumus, nevis pievēršas paši savas atbildības lauciņam?
Atbilde, šķiet, ir tā, ka viņi īsti nespēj izskaidrot savu pašreizējo nostāju.
Apstākļi monetārās politikas veidošanai šobrīd ir ļoti labvēlīgi, īpaši ECB. To apliecina īss ieskats vēsturē. Kopš Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izveides 1999. gada janvārī par EMS monetārās politikas noteikšanu pilnībā atbildīga ir bijusi ECB. (Lai gan nacionālās valūtas palika apgrozībā līdz 2002. gadam, sākot ar 1999. gadu, maiņas kursi tika "negrozāmi" fiksēti.)
ECB uzdevums sākotnēji bija grūts. Laikā, kad piedzima eiro, pateicoties Āzijas krīzei 1997. gadā un Krievijas defoltam 1998. gadā, globālajos finanšu tirgos valdīja haoss. VIX indekss, kas mēra akciju tirgu svārstības, 1998. gada augustā bija sasniedzis 44% un pirmajos eiro dzīves gados grozījās pie 25–30% atzīmes, pretstatā aptuveni 12% pašreiz. Lai gan bezdarbs eirozonā samazinājās, tas tāpat bija tuvu 10% un arī 1999. gadā turējās augstāks nekā pašreizējo 9,3% līmenī.
Raugoties no monetārās politikas veidošanas skatpunkta, bija arī nepieciešams tikt galā ar deflāciju, ko mantojumā bija atstājusi finanšu krīze. Patiesi, eirozonas izveidošanas laikā cenu kāpums bija mazāks nekā 2% un kopējā inflācija bija iestrēgusi pie apmēram 1%. Šie divi būtiskākie monetārās politikas indikatori ir gandrīz tieši tādā pat līmenī arī šobrīd, taču finanšu tirgi ir krietni mierīgāki nekā toreiz.
Neraugoties uz to, ka inflācija bija nedaudz zemāka par mērķi, kā arī augsto bezdarbu un finanšu tirgus svārstībām, 1999. gadā ECB padome pat neapsvēra nulles vai negatīvas procentu likmes iespēju, kur nu vēl ķeršanos pie neierastākiem pasākumiem. Tās pirmā darbība 1999. gadā bija fiksēt galveno procentu likmi 2% apmērā.
Tā gada laikā ECB tomēr samazināja procentu likmi par 50 bāzes punktiem līdz vēl nepieredzētajam 1,5% līmenim, taču tikai tāpēc, lai sniegtu ekonomikai iespēju atgūties. Pēc dažiem mēnešiem ECB atkal mainīja kursu, gada beigās procentu likmi atgriežot iepriekšējā 2% līmenī. Nākamā gada laikā likme tika paaugstināta līdz 3,75%, lai gan inflācijas pieaugums bija tik vien kā par dažiem dučiem bāzes punktu.
Šodien ECB atrodas krietni ērtākā situācijā. Lai gan inflācija 2% mērķi nesasniedz aptuveni tikpat lielā apmērā, darba tirgus šķiet esam krietni labākā formā.
Bet vai tiešām ir? Vispārīgi tiek pieņemts, ka dziļas recesijas rezultātā daudzi darba meklētāji atstāj darba tirgu, jo daba meklējumi šķiet bezjēdzīgi. Līdz ar to, ja daudzi šādi apņēmību zaudējuši darbspējīgie ir atstājuši darba tirgu, bezdarba rādītāju atgriešanās pirmsrecesijas līmenī var būt maldinoša. Tieši tāpēc bezdarba līmenis ir jāskata kopā ar ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu.
Pēc šī rādītāja eirozonai patiesībā šodien iet daudz labāk nekā 1999. gadā. Ekonomiski aktīvā darbaspēka līmenis ir par pieciem procentpunktiem lielāks nekā tolaik, tāpēc šķiet skaidrs, ka darbspējīgo, kuri zaudējuši cerību atrast darbu, šodien ir mazāk nekā EMS sākumdienās, un līdz ar to ekonomikā ir mazāk neizmantota potenciāla.
Ņemot to visu vērā, ir grūti izskaidrot, kāpēc ECB turpina uzstāt, ka ir nepieciešams īstenot tādus nekonvencionālus monetārās politikas pasākumus kā negatīvu likmju noteikšana un obligāciju iegādes turpināšana. Iespējams, ilgtermiņa inflācijas prognozēšana šobrīd ir mazliet neskaidrāka. Taču vai daži duči bāzes punktu (slikti noteiktās) ilgtermiņa inflācijas prognozēs attaisno vajadzību pēc iespaidīgas kvantitatīvās mīkstināšanas un par 250 punktiem zemākas pamatlikmes nekā laikā, kad situācija tirgū bija vājāka?
Šī neatbilstība novērojama ne tikai Eiropā. Arī Amerikas Savienotajās Valstīs redzama līdzīga inflācijas un bezdarba kombinācija mūsdienās un pirms divdesmit gadiem. 1999. gadā pamata inflācijas līmenis aptuveni 2% apmērā un bezdarba līmenis zem 5% attaisnoja Federālo rezervju sistēmas 5% likmi (un "normālu" bilanci). Šobrīd Federālā rezervju sistēma tur savu standarta likmi zem 1,5% – par 350 bāzes punktiem zemāku nekā 1999. gadā – un ir atlikusi jebkādu savas uzpūstās bilances samazināšanu.
Japānā inflācija šobrīd ir lielāka nekā pēc Āzijas finanšu krīzes, bezdarbs atrodas zemākajā līmenī 50 gadu laikā un darbaspēka iesaistes līmenis turpina sasniegt rekordaugstas virsotnes. Tomēr Japāna, tāpat kā ASV un Eiropa, turpina demonstrēt donkihotisku tendenci cīnīties ar deflācijas vējdzirnavām, talkā ņemot ārkārtīgi zemas procentu likmes un valstu parādu iegādi milzu apmēros.
Protams, centrālo banku vadītāji vēlas dinamisku globālo ekonomiku. Taču ne jau viņu spēkos ir to būtiski ietekmēt. Tā vietā, lai apspriestu citus jautājumus, viņiem vajadzētu paskaidrot, kādos jaunos vārtos viņi tēmē – un vai nav pienācis laiks atgriezties pie vecajiem.
Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
