Apsvērumi, kāpēc monetārā politika pilnībā uzticēta centrālajām bankām, ir labi saprotami: politiķi, vēlēšanu cikla laikā pārlieku kārdināti nodrošināt vairāk naudas, rada apdraudējumu ekonomiskajai stabilitātei. Lai gan progresīvie vienmēr ir iebilduši, ka centrālās bankas nekad nevarētu būt patiesi neatkarīgas, jo to autonomija no vēlētām amatpersonām palielina atkarību no finansistiem, kuri tām ir jākontrolē, argumenti par labu monetārās politikas atdalīšanai no demokrātijas politikas pastāv jau kopš 1970. gadiem.
Noliekot pie malas politiskās diskusijas, centrālo banku neatkarību nosaka ekonomikas aksioma: nauda un parādi (vai kredīti) ir strikti atdalāmi. Parādus – piemēram, valsts vai uzņēmumu obligācijas, kas tiek pirktas un pārdotas par cenu, kas ietver inflācijas un defolta risku, – var tirgot iekšējā tirgū. Nauda savukārt nevar piedzīvot defoltu, un tā drīzāk ir maiņas līdzeklis, nevis objekts (par spīti valūtas tirgiem).
Taču šī aksioma vairs nedarbojas. Līdz ar finansializācijas uzplaukumu komercbankas ir kļuvušas arvien vairāk atkarīgas cita no citas attiecībā uz īstermiņa aizdevumiem, aiz kuriem lielākoties ir valsts obligācijas, savu ikdienas operāciju finansēšanai. Šī likviditāte iegūst jau pazīstamas īpašības: ja to lieto kā maiņas līdzekli un vērtības uzkrājumu, tā kļūst par naudas veidu.
Un, lūk, problēma: bankām izdodot vairāk starpbanku naudas, finanšu sistēmai ir nepieciešams vairāk valsts obligāciju, lai segtu šo pieaugumu. Pieaugošais starpbanku naudas piedāvājums veicina pieprasījumu pēc valstu parādzīmēm nebeidzamā ciklā, kas rada tādas likviditātes plūdmaiņas, pār kurām centrālajām bankām ir maz kontroles iespēju.
Šajā brīnišķīgajā jaunajā finanšu pasaulē centrālo banku neatkarība kļūst bezjēdzīga, jo nauda, ko tās rada, veido arvien sarūkošu kopējās naudas piedāvājuma daļu. Pieaugot starpbanku naudas apjomam, aiz kura lielākoties stāv valstu parādi, par būtisku faktoru, nosakot reālās naudas, kas eļļo mūsdienu kapitālisma zobratus, daudzumu, ir kļuvusi fiskālā politika.
Patiesi, jo neatkarīgāka ir centrālā banka, jo lielāka loma, nosakot naudas daudzumu kādā ekonomikā, ir fiskālajai politikai. Piemēram, eirozonā Vācijas stingrā fiskālā politika rada bunds (Vācijas valsts obligāciju) iztrūkumu, kas ierobežo gan Eiropas Centrālās bankas kapacitāti īstenot kvantitatīvās mīkstināšanas politiku, gan komercbanku spēju radīt vairāk starpbanku naudas. Nauda un valsts parādi šobrīd ir tik cieši savijušies, ka argumenti par labu centrālo banku autonomijai ir pazuduši.
Protams, jebkurš mēģinājums savest valsts kases un centrālās bankas atpakaļ zem viena jumta pakļautu politiķus apsūdzībām centienos uzlikt savas netīrās ķepas monetārās politikas svirām. Taču ir iespējama vēl cita reakcija uz jauno realitāti: likt centrālās bankas mierā un dot valdībām lielāku teikšanu pār iekšzemes naudas tirgu – un, patiesi, lielāku neatkarību no centrālās bankas – radot paralēlu maksājumu sistēmu, kas balstīta uz fiskālo naudu vai, precīzāk, naudu, aiz kuras stāv nākotnē maksājamie nodokļi.
Kā šāda fiskālā nauda darbotos? Sāksim ar to, ka tā "dzīvotu" atbilstīgās nodokļu pārvaldīšanas institūcijas digitālajā platformā, izmantojot jau esošos privātpersonu un uzņēmumu nodokļu maksātāju numurus. Ikviens, kuram kādā valstī ir nodokļu maksātāja numurs (NMN), saņem NMN piesaistītu bezmaksas kontu. Privātpersonām un uzņēmumiem būtu iespēja pievienot kredītu savam NMN piesaistītajam kontam, pārvedot naudu no sava parastā bankas konta tādā pašā veidā, kā tas tiek darīts jau šobrīd, maksājot nodokļus. Un to viņi darīs jau krietni pirms nodokļu nomaksas laika, ja valsts garantēs, ka par katriem tūkstoš dolāriem, kas tiek samaksāti jau šodien, teiksim, gada laikā no nomaksājamā nodokļa tiks dzēsti 1080 eiro – 8% efektīvā gada procentu likme, kas maksājama tiem, kuri vēlas savus nodokļus nomaksāt jau gadu iepriekš.
Praksē, teiksim, tiklīdz kā NMN piesaistītajā kontā tiek ieskaitīts tūkstotis eiro, tiek izsniegts personīgais identifikācijas numurs (jau pazīstamais PIN), ko var izmantot gan tam, lai pārvestu šo tūkstoš eiro kredītu uz kādu citu NMN piesaistītu kontu, gan tam, lai nomaksātu nodokļus nākotnē. Šos ar laika zīmogu marķētos nākotnes nodokļu eiro jeb fiskālos eiro varētu saglabāt gadu, līdz termiņš iztecējis, vai arī izmantot, lai norēķinātos ar citiem nodokļu maksātājiem. Viedtālruņu aplikācijas un pat valsts izsniegtas kartes (kas pie viena varētu būt arī sociālās apdrošināšanas ID) padarīs šīs transakcijas vienkāršas, ātras un burtiski neatšķiramas no citām transakcijām, kurās iesaistīta centrālo banku nauda.
Šādā slēgtā maksājumu sistēmā, tuvojoties fiskālās naudas atmaksas termiņam, nodokļu maksātāji, kuriem nav šādas priekšrocības, veicinās pieprasījuma pieaugumu pēc tās. Lai nodrošinātu sistēmas dzīvotspēju, fiskālās naudas kopējo piedāvājumu vajadzētu kontrolēt valsts kasei, izmantojot efektīvo procentu likmi, lai garantētu, ka kopējā piedāvājuma nominālā vērtība nekad nepārsniedz kādu likumdevēju noteiktu procentu no valsts vai kopējiem nodokļu ienākumiem. Lai nodrošinātu pilnīgu caurredzamību un līdz ar to – uzticību, fiskālās naudas transakcijas varētu veikt blokķēdes algoritms, kuru radītu un pārraudzītu kāda neatkarīga valsts iestāde.
Fiskālās naudas priekšrocību ir lērums. Valdībām tā nodrošinātu likviditātes avotu, apejot obligāciju tirgus. Tas ierobežotu to, cik lielā mērā valstu aizņemšanās veicina starpbanku naudas radīšanu, vai vismaz piespiestu finansistus kādu daļu no savas starpbanku naudas piesaistīt slēgtajai, vietējai fiskālās naudas sistēmai, tādējādi minimizējot triecienus, ko radītu pēkšņa kapitāla aizplūšana. Un, pateicoties konkurencei ar banku maksājumu sistēmu, samazinātos nodevas, ko šobrīd maksā klienti.
Patiesi, pateicoties blokķēdes tehnoloģijai, fiskālā nauda veidotu absolūti caurredzamu, ar transakciju izmaksām neapgrūtinātu publisku maksājumu sistēmu, kuru kopīgi uzraudzītu katrs pilsonis un arī nepilsonis, kurš tajā piedalās.
Fiskālā nauda ir arī politiski pievilcīga. Jebkuru panīkumu naudas piedāvājumā valdības varētu izmantot, lai papildinātu grūtībās nonākušu ģimeņu NMN piesaistītos kontus vai samaksātu par valsts pasūtījumiem, padarot šo sistēmu pievilcīgu progresīvajiem. Un sistēmai, kas sola ievērojamus nodokļu atvieglojumus tiem, kuri palīdz valdībai radīt fiskālo naudu, neapdraudot centrālo banku lomu procentu likmju noteikšanā, vajadzētu iedrošināt arī konservatīvos.
Būtiskas ir arī fiskālās naudas potenciālās starptautiskās priekšrocības. Piemēram, 2015. gadā fiskālā nauda būtu palīdzējusi Grieķijai stāties pretī saviem kreditoriem, un tieši tā bija kodols manam plānam, kā risināt situāciju ar banku brīvdienām, ko tā gada jūnija beigās uzspieda Eiropas Centrālā banka. Šodien tā sniegtu Itālijai, Francijai un citām eirozonas valstīm tik ļoti nepieciešamās fiskālās manevrēšanas iespējas un, iespējams, kalpotu kā uzlabojums eirozonai ar savstarpēji saistītiem fiskāliem eiro iekšzemes tirgū, nevis paralēli lietotām valūtām, spēlējot makroekonomiku stabilizējošu lomu. Un tad, iespējams, tā varētu kļūt par jaunas Bretonvudsas pamatu, funkcionējot kā centrālā daudzu dažādu fiskālās naudas sistēmu bezskaidras naudas norēķinu savienība.
*Janis Varufakis, bijušais Grieķijas finanšu ministrs, ekonomikas profesors Atēnu Universitātē.
Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org
