Foto: Privātais arhīvs
Pirms pāris dienām sociālajos tīklos diezgan lielu jezgu izraisīja Rīgas Stradiņa universitātes profesora Denisa Hanova viedoklis par režisoru Alvi Hermani. Hanovs savu samērā īso viedokli publicēja "Facebook", bet to plaši citēja un apsprieda arī citos sociālajos tīklos. Šādas jezgas nav nekas jauns, Hermanim ir īpašs talants tādas detonēt. Šoreiz ir vērts vismaz mazliet pakavēties pie Hanova vēstījuma, jo tas skar fundamentālās demokrātiskās sabiedrības pamata vērtības. Īpaši tādēļ, ka viņa domas atbalstīja ar pogu "patīk" virkne cilvēku, kuri tiek uzskatīti par lielākiem vai mazākiem viedokļu līderiem.

Hanova sašutumu izraisīja pavisam nelielā dzejnieces Andas Līces recenzija par Hermaņa grāmatu "Dienasgrāmata". (1) Hanova vēstījums ir gana īss, tādēļ nepārstāstīšu, bet pārkopēšu pilnībā. Profesors raksta: "Hermanis kā LA ("Latvijas Avīzes") mīlulis. Kā to panākt? Vienkārši! Ceļojot un strādājot visā pasaulē un baudot globalizāciju, uzrakstīt grāmatu par to, ka tas viss ir nevajadzīgs un kaitīgs. Citiem, ne viņam, skaidrs. Citiem jāsēž mājās, jābaidās no bēgļiem, jāaudzina bērni un jāceļ māja. Kā lauku idillē latviešu zemnieku grāmatiņās 18. gs. beigās. Tā var dabūt interviju "Latvijas Avīzē". Viņa dienasgrāmata ir skumja liecība par Latvijas intelektuāļu divkosību un patērniecisko attieksmi pret Eiropas vērtībām. Viņam paliek (Plasido) Domingo un (slavenā operdziedātāja Anna) Ņetrebko, pārējiem jāiet svētdienās uz baznīcu vietējās kapsētas tuvumā. Globalizācijas bez riskiem nav un nebūs. Cerēt uz to un gribēt to ir naivi. Un, protams, nu beidzot politkorektums arī atmests, pavisam labi! Diezgan nožēlojami. Bet viņa iestudējumi ir mākslas darbi un īsta bauda. Kas tikai nav kopā vienā cilvēkā! Kā gribētos, lai Hermanis nepublicētu dienasgrāmatu un nesniegtu vairs intervijas, bet tikai iestudētu izrādes. Tikai."

Brīvā sabiedrībā, demokrātiskā valstī tiesības uz viedokli, vārda brīvību ir ikvienam, tostarp Hermanim un Hanovam. Vārda brīvība ir viena no fundamentālākajām un svarīgākajām cilvēka tiesībām, pamata brīvībām, kas garantē sekmīgu attīstību, progresu. Bez vārda brīvības nebūtu ideju konkurences un sabiedrība lēnām noslīktu totalitārisma purvā, kā mēs to redzam ikvienā valstī, kur ir ierobežota vai liegta vārda brīvība. Tieši tādēļ ir pārsteidzoši redzēt, kādu atbalstu izpelnījušās Hanova domas, kuras viņš noslēdz ar vēlmi, lai Hermanis pārtrauktu publiski paust savus uzskatus.

Mēs varam bezgalīgi strīdēties par Hermaņa uzskatiem, katrs tos uztver citādi, es, piemēram, nesaredzu tajos Hanova vēlāk piesauktos pārmetumus Hermanim par antiglobālismu vai ksenofobiju. Tieši otrādi – Hermanis intervijās atklāti uztraucas, ka, piemēram, no Parīzes mūk vai aizmukuši ebreju kopienas cilvēki, kuri jau agrākos laikos pieredzējuši briesmīgas vajāšanas. (2)

Viņi atkal ir sajutuši briesmu signālus par jauniem apdraudējumiem. Hermanis par to ir nobažījies. Viņa vēstījumos ir skaudrs atgādinājums, ka ar globalizāciju izplatās arī agresija un naidpilnas tradīcijas, tādas, kas var pazudināt ar tādām pūlēm būvēto trauslo Eiropas civilizāciju. Hermanis liek par to domāt. Vai tā ir ksenofobija? Mans viedoklis, un Hanovam ir absolūtas tiesības tam nepiekrist, – tā nav ksenofobija, bet gan trauksmes zvans. Tai pašā laikā neredzu, ka Hermanis noliegtu vai nepamanītu globalizācijas priekšrocības.

Hermanis vienmēr ļoti asi ir nosodījis Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīmu, bet Jaunajā Rīgas teātrī vienmēr lielā cieņā ir bijuši Krievijas dramaturgu darbi. Hermaņa iestudētā Alekseja Arbuzova luga "Mans nabaga Marats" pamatoti ir teātra zelta fondā. Un tas ir tikai viens no vairākiem piemēriem, kur Hermanis talantīgi apliecina cieņu un izpratni par citu tautu kultūras vērtībām. Teikt, ka to visu paveicis ksenofobijas sludinātājs, ir ļoti apšaubāms apgalvojums. Varbūt pat paviršs un virspusējs.

Tomēr liksim mierā Hermani, atgriezīsimies pie profesora Hanova. Vēlme, ka Hermanis varētu paklusēt, noslēgties teātra pasaulē, ir krasā pretrunā Voltēra pētnieces Evelinas Holas izteiktajai slavenā filozofa domai: "Es nepiekrītu jūsu viedoklim, taču esmu gatavs atdot dzīvību, lai jūs to varētu paust." Šis teiciens tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem vārda brīvības raksturojumiem. Profesora Hanova publiski paustā vēlme pauž ko citu: "Es nepiekrītu viņa viedoklim un tādēļ priecātos, ja viņš paklusētu." Tādēļ ir pārsteidzoši, ka viņu publiski atbalsta cilvēki, kuriem vajadzētu izprast vārda brīvības svarīgumu, aizstāvēt to. Tā dēvētajiem viedokļu līderiem nav jābaidās no citu viedokļiem, viņiem ir jāspēj radīt savus – pārliecinošākus viedokļus.

Tāpat šī vēlme ir pretrunā ar Latvijas valsts pamatlikumā – Satversmē – pausto. 100. pantā ir skaidri un gaiši rakstīts: "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta." Hanova un viņa atbalstītāju aicinājumi vedina atkāpties, ierobežot šo būtisko Satversmē pausto principu.

Jāatzīmē, ka šādas vēlmes, lai kāds paklusē, lai tiktu ierobežotas tiesības paust savus uzskatus, nav nekāds jaunums Latvijā. Pirms kāda laika bija cilvēki, kuri bija sašutuši, ka TV kanālā "Rīga TV24" raidījumā "Rampas ugunis" viesojās Aivars Lembergs. Salīdzinoši nesen atskanēja kritiskas balsis, ka LTV raidījumā "1:1" tika intervēts uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš. Abi divi ir pietiekami pazīstami cilvēki, bet ar to, protams, nevēlos likt vienlīdzības zīmi starp viņiem, Alvi Hermani vai kādu citu. Bīstams un uztraucošs ir jautājums, vai Latvijā netiek veidoti saraksti ar cilvēkiem, kuri drīkst būt mediju uzmanības lokā, paust savu viedokli un kuri nedrīkst. Nekad neesmu slēpis, ka man pašam ir ļoti kritisks viedoklis par Aivaru Lembergu, bet tas nenozīmē, ka sabiedrībai nav jādzird viņa viedoklis un jāaizbāž viņam mute. Tā būtu tikai liecība par pašu vājumu.

Man un, es pieņemu, lielākajai daļai lasītāju ir savs saraksts ar cilvēkiem, kuru uzskati nepatīk, pat kaitina un tracina. Daži, manuprāt, pat balansē vai pat pārkāpj to robežu, kur notiek apzināta melošana vai naida kurināšana. Tomēr tā diena, kad mēs sāksim sapņot par vārda brīvības ierobežošanu, var izrādīties ceļš uz nekurieni. Nevēlamu viedokļu paudēju saraksti būtu murgs. Krievijā pagrimums sākās nevis ar to dienu, kad pie varas nāca Putins, bet tad, kad tika ierobežota vārda brīvība. Tieši tas pats notika Hitlera laika Vācijā.

Tādēļ mums vārda brīvība ir jāsargā īpaši uzmanīgi, pat ja šie viedokļi vai to paudēji ir galēji nepieņemami. Mums tie ir jādzird, jāsaprot. Tikai ar spēcīgiem argumentiem varam pārliecināt par pretējo. Ja tādu nav, tad tā ir liecība par pašu argumentu, ideju vājumu. Demokrātija būtībā ir stāsts par iespēju vienam otru sadzirdēt. Tas ir vienīgais ceļš, lai mēs saprastu viens otru, meklētu un atrastu labākos risinājumus.

Avoti:

1. Anda Līce. Režisors Hermanis, atmetot politkorektumu, nosauc vārdā to, ko daudzi nojauš. Latvijas Avīze.

http://www.la.lv/darzu-ravet-rudeni/

2. Alvja Hermaņa paziņojums pēc atteikuma strādāt "Thalia Theater" Hamburgā: "Pašlaik strādāju Parīzē un dzīvoju tajā pašā pilsētas daļā, kurā notika masu slaktiņš. Ikdienas dzīves sajūta šeit ir kā Izraēlā. Pastāvīga paranoja. Pat sliktāk, jo Parīzes ebreju kopienas cilvēki ir pirmie, kas pamet šo pilsētu. Mums visapkārt ir apdraudējums un bailes."

http://www.jrt.lv/alvja-hermana-pazinojums-pec-atteikuma-stradat-thalia-theater-hamburga

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!