Foto: LETA
Šogad, tāpat kā citus gadus, 1. septembris ir īpašs tiem vairāk nekā 20 tūkstošiem skolēnu, kas uzsāk savas skolas gaitas. Katrs no viņiem ar savām domām, cerībām, bet visi kopā tomēr nedaudz satraukti lielo pārmaiņu priekšā.

Arī pirmklasnieku vecāki, visbiežāk nedaudz satraukušies, tomēr sevi mierina ar domu, ka izglītība, kuru bērni iegūs turpmāko gadu gaitā, ir labākais ieguldījums viņu nākotnē. Un patiesi – līdzšinējā pieredze gandrīz visur un vienmēr ir apliecinājusi, ka kvalitatīva izglītība ir investīcija, kas atmaksājas. Un ne tikai individuāli (jo labāka izglītība, jo lielāki ienākumi), bet arī valstī kopumā – jo izglītotāki ir valsts iedzīvotāji, jo augstāka ir valsts pārvaldes kvalitāte, kas savukārt sekmē arī uzņēmējdarbības attīstību un vispārējā dzīves līmeņa kāpumu.

Atslēgas vārds šajā izglītības stāstā ir "kvalitāte". Tikai kvalitatīva valsts izglītības sistēma rada gudrus valsts iedzīvotājus. Un teiciens "Ja jau esi tik gudrs, kāpēc neesi bagāts?" ir nepieklājīgs tikai individuālā līmenī. Runājot par valsti kopumā, visbiežāk tas tiek pielietots tieši laikā un gandrīz vienmēr arī atbilst realitātei. Tikai valstis ar zinošiem un prasmīgiem iedzīvotājiem var cerēt reiz kļūt arī bagātas.

Kādas Latvijai ir cerības (kļūt bagātai valstij)? Īsumā sakot – šobrīd diemžēl ne pārāk lielas. Vārds, kas šobrīd vislabāk raksturo Latvijas izglītības sistēmu, ir "viduvēji".

Neapšaubāmi, Latvijā ir arī izcili talantīgi un pat ģeniāli skolotāji un skolēni, kas katru gadu ļauj iegūt augstas vietas starptautiskajās mācību olimpiādēs. Tomēr skarbā realitāte rāda, ka vairums valsts iedzīvotāju nekad nebūs izcili un ģeniāli un Latvijā, ja atskaita izcili talantīgo bērnu sasniegumus, iegūtie mācību rezultāti ir stipri viduvēji.

Kopējie PISA (Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas) rezultāti matemātikā, dabaszinībās un lasīšanā (2015. gads)

Avots: Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD).

Raustītā līnija – OECD vidējais rādītājs (495).

Ja pēc kopējiem sasniegumiem Latvija pavisam nedaudz atpaliek no OECD vidējā rādītāja un nav daudz sliktāka kā kaimiņos esošās Igaunija un Somija, tad izcilo skolēnu īpatsvars Latvijā ir divreiz mazāks nekā OECD valstīs vidēji un aptuveni trīs reizes atpaliek no mūsu kaimiņvalstīm. Tas kārtējo reizi apliecina, ka Latvijas vispārējās izglītības sistēma ir tendēta galvenokārt uz viduvēju, nevis izcilu rezultātu.

Tādējādi viduvēja izglītības sistēma Latvijā "ražo" viduvējus skolu absolventus. No tiem daļa kļūst par pedagoģijas studentiem viduvējās universitātēs, daļa atgriežas skolā kā viduvēju augstāko izglītību ieguvuši skolotāji. Un cikls atkal sākas no jauna, tikai pie zemāka vidējā līmeņa... Jaunākie centralizēto eksāmenu rezultāti diemžēl jau sāk uzrādīt šo nelabvēlīgo tendenci.

Tomēr, raugoties uz šiem datiem, nevajadzētu krist arī pārāk dziļā izmisumā un secināt, ka esam nolemti mūžīgai atpalicībai, piesaukt smago padomju mantojumu utt. No iepriekš pieminētā nelabvēlīgā apļa ir iespējams izrauties. Daudzas valstis to pagātnē jau ir izdarījušas, un daudzas to pietiekami sekmīgi dara arī pašlaik. Turklāt piemēri ir gan tuvu, gan tālu – Somija, Igaunija, Singapūra utt.

Tomēr šī izraušanās nenotiek automātiski vai pati no sevis – dabīgā gaitā. Kādam (politikas veidotājam) šī "dabīgā gaita pa lejupvērsto spirāli" ir jāpārtrauc. Ir jāveic strukturālas reformas, lai arī cik sāpīgas tās šķistu pirmajā brīdī. Turpmākajos rakstos piedāvāsim savu redzējumu, kādi tieši konkrēti pasākumi ir jāveic, lai izglītības sistēma Latvijā sniegtu nevis vidēju, bet gan teicamu un izcilu izglītību.

Šajā vietā pamatoti būtu uzdot jautājumu: Kāds sakars ir izglītības sistēmai ar cenu stabilitāti, kuras nodrošināšana ir likumā noteiktais galvenais Latvijas Bankas mērķis?

Taisnība, cenu stabilitātes saglabāšana likumā ir noteikta kā Latvijas Bankas galvenais mērķis (lai arī ne vienīgais). Tomēr cenu stabilitāte nav tikai zema inflācija vienā konkrētā gadā. Cenu stabilitāte iestājas tad, ja zema inflācija (bez pārāk straujiem kāpumiem un kritumiem) saglabājas pietiekami ilgā laika posmā.

To savukārt var panākt tikai tad, ja arī ekonomiskā izaugsme valstī ir sabalansēta un vienmērīga, bez pārāk straujiem izrāvieniem, kuriem seko tikpat strauji kritumi. Lai tā nebūtu, valstij nepieciešama kvalitatīva izglītības sistēma kopumā un sabiedrības izpratne par tautsaimniecības likumsakarībām. Ja valsts stratēģiskais ekonomiskās politikas mērķis joprojām ir labklājības līmeņa kāpināšana, tad nav cita veida, kā to sasniegt. Tikai un vienīgi ar augstas pievienotās vērtības produktu (preču un pakalpojumu) ražošanu.

Šādus produktus var izveidot un attīstīt tikai augsti kvalificēti un izglītoti cilvēki. Līdz ar to nav cita ceļa uz labklājību, kā vien visai nācijai kopumā kļūt gudrākai. Kādam no mums var paveikties un laimīgas apstākļu sakritības rezultātā var būt iespēja kļūt par miljonāru arī bez kvalitatīvas izglītības, bet visai tautai – nekad.

Nevajadzētu lolot ilūzijas, ka bez būtiskas izglītības kvalitātes celšanas Latvijā jebkad būs iespējams sasniegt attīstīto Eiropas valstu labklājības līmeni.

Vēl viens iemesls, kāpēc Latvijas Bankas eksperti ir pievērsušies izglītības tēmai, ir daudzreiz iepriekš novērotais, ka konkrētās nozaru reformas bieži tiek uzticētas veikt attiecīgo jomu speciālistiem. Piemēram, veselības aprūpes strukturālās reformas īsteno ārsti, izglītības reformas – pasniedzēji utt. Tomēr bieži problēmu būtība ir saistīta nevis ar kādām specifiskām nozares īpatnībām, bet gan ar klasisko un tradicionālo jebkura ekonomista pamatuzdevumu – optimizēt līdzekļu izlietojumu, ņemot vērā (ierobežotās) budžeta iespējas un (praktiski neierobežotās) vēlmes un vajadzības. Šīs it kā vienkāršās patiesības ignorēšana diemžēl ir novedusi pie tā, ka bieži valstī uzsāktajām reformām nav sekojis taustāms rezultāts.

Arī izglītības jomā viena no biežāk izplatītajām ilūzijām ir naudas trūkums kā galvenais visu problēmu cēlonis. Pat abstrahējoties no fakta, ka Latvijas gadījumā tā nav taisnība un finansējums izglītības jomai ir viens no augstākajiem starp ES valstīm, jebkurš ekonomists varēs pateikt, ka vairāk naudas automātiski nenozīmē labākus rezultātus. Svarīgi ir – kā un cik lietderīgi šī nauda tiek tērēta.

Mūsu gadskārtējā konference šī gada 27. septembrī tiks veltīta šai tik svarīgajai tēmai. Tai gatavojoties, mēs pētām un analizējam, kā mūsu izglītības sistēmā mums pagaidām trūkst un kā mēs varam kļūt labāki. Nākamajos rakstos centīsimies parādīt, ka izglītības kvalitātes uzlabošana nav neiespējamā misija. Galu galā citiem tas ir izdevies.

Pilnā raksta versija – vietnē makroekonomika.lv.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!