Taču ne viss ir tik labi, kā izskatās. Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju jeb IKT augstākās izglītības programmās gadu no gada saglabājas katastrofāls atkritušo studentu īpatsvars. Lūk, daži skaitļi.
| Gads | Uzņemto studentu skaits | Studijas beigušo skaits | Studiju uzsācēju un beidzēju attiecība |
| 2011/12 | 1375 | 745 | 41,8% |
| 2012/13 | 1500 | 712 | 33,7% |
| 2013/14 | 1572 | 703 | 34,9% |
| 2014/15 | 1935 | 718 | 40,1% |
| 2015/16 | 2048 | 768 | 40,4% |
Avots: Izglītības un zinātnes ministrija. 2016. gada statistika par augstāko izglītību – www.izm.gov.lv.
Kā redzams, studentu skaits konstanti pieaug un gadā augstskolās tiek uzņemti vairāk nekā divi tūkstoši potenciālo IKT jomas speciālistu. Taču līdz diplomam tiek ap 40% no visiem studijas uzsākušajiem, bet nozares darba tirgū nonāk vēl mazāk. Problēma ir ieilgusi, un nav pārliecības, ka tuvākajos gados kaut kas varētu būtiski uzlaboties.
Sāpīgā realitāte
Kādi gan ir iemesli tik iespaidīgam atbirumam? Sarunās ar augstskolu pasniedzējiem un pašiem topošajiem speciālistiem izkristalizējas vairāki būtiski faktori.
Pirmais ir jauniešu idealizētā izpratne par IT jomu, pašu interesēm un dotībām. Bieži vien skolas gados bērni iedomājas, ka viņu aicinājums ir datorzinības, tikai tādēļ, ka viņiem patīk stundām ilgi pavadīt laiku pie datora. Viņu izpratne par IT bieži vien ir lietojumprogrammu līmenī. Šie bērni vēl īsti neapjauš, ka tā ir nozare, kas balstās uz eksaktajām zinātnēm, kur jāprot strukturēti domāt un, lai tiktu līdz rezultātam, matemātika jāpārzina augstā līmenī. Tikai sākot mācīties augstskolā, nākas secināt, ka studijas ir sarežģītākas, nekā cerēts. Kādam viss ar programmēšanu saistītais sāk šķist ja ne garlaicīgs, tad ne tik aizraujošs. Un ne visiem ir iekšēja motivācija turpināt iesāktās studijas.
Otra pārsteidzošā atklāsme ir tāda, ka, jo īpaši IT nozarē, ar augstskolas diploma saņemšanu viss tikai sākas. Informācijas tehnoloģiju nozare attīstās un mainās ļoti strauji, un nozares speciālistiem jāspēj sekot tam līdzi, nemitīgi jāpapildina zināšanas un jāiziet profesionālās sertifikācijas procedūras, lai joprojām būtu konkurētspējīgi speciālisti ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskajā darba tirgū. Var teikt, ka studenti augstskolā iegūst atbilstošas fundamentālās zināšanas un iemācās mācīties, lai izmantotu šīs iemaņas vēlāk profesionālajā dzīvē.
Attīstības temps nozarē ir ļoti augsts, un nevar prasīt no augstskolām, lai tās sekotu līdzi pilnīgi visām tehnoloģiju modes tendencēm. Daudz vērtīgāk ir iedot pamatus, lai jaunie speciālisti varētu veiksmīgi attīstīties. Savukārt tie speciālisti, kuri nespēj vai nevēlas uzsūkt jaunas, specifiskas zināšanas un profesionāli augt, riskē ar to, ka nespēs konkurēt ar jaunajiem, nesen tirgū ienākušajiem speciālistiem.
Vieglas slavas vietā pacietīgs darbs
Trešo klupšanas akmeni lielā mērā radīja jaunuzņēmumu (start up) popularitātes vilnis. Tas pievērsa nozarei daudz jaunu interesentu, taču vienlaikus uzpūta neadekvātu cerību burbuli. Tūkstošiem tīņu sapņo, ka uzprogrammēs nākamo populāro lietotni un pārdos to par miljoniem, viegli tiekot pie bagātības. Taču realitātē arī lietotņu izstrādāšana prasa smagu darbu un ļoti, ļoti reti nes kārotos augļus.
Daudzas ilūzijas sabrūk arī tiem jauniešiem, kuri domā, ka varēs uzreiz paši radīt oriģinālproduktus. Realitātē jaunie programmētāji, kuri izmēģina spēkus lielajos IT uzņēmumos, savu darba gaitu sākumposmā saņem ļoti konkrētus, specifiskus uzdevumus, kas jau ir detalizēti aprakstīti. Līdz ar to daudz vietas radošumam nav atstāts, darbs arī neprasa īpašu pētniecību. Vienkārši jāveic noteikts uzdevums, kas visbiežāk prasa pielietot konkrētas prasmes. To zināmā mērā var uzskatīt par rutīnas darbu, un tas prasa lielu pacietību.
Lai arī mūsdienās programmatūras izstrādes vides ir vizuālas un darba rezultāts bieži vien uzreiz ir redzams, fakts paliek fakts – profesionālās izaugsmes ceļš ir gana grūts un arī ilgs, jo sākumposmā no jaunā speciālista vairāk sagaida konkrēta uzdevuma paveikšanu noteiktā laikā. No jaunieša viedokļa tas varbūt nav ļoti interesanti, bet komandas darbā viņa ieguldījums ir ļoti nozīmīgs.
Dažu gadu laikā jaunajam darbiniekam rodas izpratne, kā tiek izstrādātas lielas, nopietnas sistēmas, kādi soļi tiek sperti, kādēļ vajadzīga viena vai cita veida tehnoloģiska pieeja. Kad izprasts pilns programmatūras izstrādes cikls, tad darbinieks var ķerties pie sarežģītākiem uzdevumiem.
Laikus jāiepazīstina ar profesijas specifiku
Protams, jauniešu vilšanās nav unikāla IT nozares parādība. Tomēr, manuprāt, mūsu nozarē situāciju var vērst par labu, jau skolas solā veicinot skolēnu interesi apgūt programmēšanu kā perspektīvu nākotnes nodarbi, sniedzot pietiekami daudz informācijas par IT nozari, tās specifiku un nepieciešamo zināšanu bāzi.
Izglītības programmu līmenī būtu jāpieņem lēmums jau pamatskolā nodalīt datorprasmi no informātikas. Datorprasme jāmāca visiem bērniem, bet informātika kā papildu priekšmets jāpiedāvā skolēniem ar izteiktāku interesi par eksaktajiem priekšmetiem. Šajās mācību stundās bērniem jāparāda, kādas ir patiesās programmētājam nepieciešamās prasmes. Tas palīdzēs laikus radīt atbilstošāku priekšstatu par šo profesiju.
Un arī pašiem jauniešiem vajadzētu nopietnāk izvērtēt, vai IT vispār ir viņu aicinājums. Lai izaugtu par labu programmētāju, jāpiemīt vairākām svarīgām īpašībām. Pirmkārt, tā ir loģiska, analītiska domāšana. Bez tās iztikt būs ārkārtīgi grūti. Tā kā programmēšana bieži ir rutīnas darbs, jāpiemīt arī pacietībai un atbildībai, lai padarītu darbu līdz galam noteiktajā termiņā. Vēl nepieciešama vēlme nemitīgi mācīties. Tiem, kuri grib vienreiz iemācīties un pēc tam visu mūžu izmantot tikai augstskolā iegūtās zināšanas, IT specialitātes nederēs.
Atbalsts IT izglītības attīstībai
Jau tagad nozares uzņēmumi iesaistās dažādos IT izglītības attīstības pasākumos, gan veidojot apmācību programmas, gan arī strādājot pie informātikas skolotāju izglītošanas, kas arī palīdz nodot informāciju par profesijas specifiku. Pozitīvi rezultāti ir 2015. gadā uzsāktajam datorikas pilotprojektam, kam šobrīd pievienojušās 154 vispārizglītojošās skolas. Tā ir virzība uz jaunu, kompetencēs balstītu izglītības standartu. Īpaši priecē, ka informātikas skolotāji saredz datorikas pievienoto vērtību arī citu priekšmetu apguvē. Svarīgi, lai darbs pie šīs apmācību programmas notiktu intensīvāk un lai to būtu iespējams apgūt visās Latvijas skolās.