Foto: AFP/Scanpix
Vēl nesen Venecuēla – Atbrīvotāja (leģendārā vadoņa pievārds – red.) Simona Bolivara dzimtene – bija brīva un diezgan turīga valsts, kas lepojās ar pasaulē lielākajām pierādītajām naftas rezervēm un brīnišķīgu tautu. Tā piesaistīja miljoniem imigrantu no Kolumbijas, kuri centās aizbēgt no kara pret Kolumbijas revolucionāro bruņoto spēku (FARC) kaujiniekiem radītās vardarbības. Šobrīd lomas ir mainītas vietām: Kolumbijas 50 gadus ilgajam karam pret FARC beidzoties, Venecuēla ekonomiski, sociāli un politiski sabrūk.

Krīzē, kas ietekmē mūsu māsu, mūsu kaimiņu republiku, arī Kolumbijai ļoti daudz kas ir likts uz spēles. Patiesi, mūsu valstis vieno ikviena iespējamā saite: vēsture, kultūra, ekonomika un ģeogrāfija, un arī vairāk nekā 1300 jūdzes gara kopīga robeža.

Mēs Kolumbijā vienmēr ceram, ka Venecuēla uzplauks. Tieši tāpēc mēs – kopā ar daudzām citām valstīm un pasaules līderiem, Vatikānu un pašu pāvestu Francisku ieskaitot, – darām visu iespējamo, lai mudinātu Venecuēlas valdību, kuru vada prezidents Nikolass Maduro, un opozīciju panākt godājamu krīzes risinājumu.

Šī krīze sakņojas nelaiķa Ugo Čavesa, kurš 1999. gadā kļuva par Venecuēlas prezidentu, idejās. Savas ievēlēšanas laikā Čavess baudīja spēcīgu atbalstu, tostarp arī no uzņēmumiem un tirdzniecības sektora, un pretinieku viņam bija maz. Taču man bija šaubas saistībā ar viņa tā saukto Bolivara revolūciju, un es tās paudu. Patiesi, tolaik kā žurnālists kļuvu par vienu no Čavesa niknākajiem kritiķiem Kolumbijā.

Tomēr, kad mani 2010. gadā ievēlēja par Kolumbijas prezidentu, es savu pieeju mainīju. Vadības grožu pār valsti uzņemšanās, tāpat kā pirmā bērna piedzimšana, saasina cilvēka atbildības sajūtu. Uzlabot attiecības ar kaimiņiem bija manas valsts vislabākajās interesēs (mums tolaik nebija ne diplomātisku, ne tirdzniecības attiecību arī ar Ekvadoru). Citādi mēs nekad nespētu īstenot Kolumbijas tautas dižo sapni: mieru ar FARC, Latīņamerikas senāko un lielāko partizānu armiju.

Attiecību ar Venecuēlu atjaunošana nenozīmēja, ka mums ar Čavesu savstarpēji jāpiekrīt otra skatījumam, – tas būtu bijis neiespējami. Mums vienkārši bija jāciena otra atšķirīgais viedoklis, vienlaikus rīkojieties tā, kā ir vislabāk mūsu tautām. Un, pateicoties kopējas vēstures un mērķa sajūtai, nemaz nerunājot par humora piešprici, mēs tieši to arī izdarījām, mūsu personīgajām attiecībām pamazām pārejot no naidīgām sirsnīgās.

Kad ASV prezidents Ronalds Reigans pirmoreiz tikās ar padomju līderi Mihailu Gorbačovu, lai apspriestu savu kodolarsenālu samazināšanu, viņš bija tiešs. Viņš negrasījās kļūt par komunistu un negaidīja, ka Gorbačovs metīsies kapitālisma skaujās. Tomēr Reigans pauda, ka ir kopīgi jāstrādā augstāka mērķa labā: lai pasargātu pasauli no kodolkatastrofas. Un tieši to viņi arī darīja.

Pirmoreiz satiekot Čavesu, es piedāvāju līdzīgu pieeju. Es negrasījos kļūt par Bolivara revolucionāru, un viņš diez vai kļūtu par liberālu demokrātu. Taču arī mums bija augstāks mērķis: kopīgi strādāt, lai nestu mieru Kolumbijai, tādējādi ļaujot iegūt visam reģionam. Un tieši to mēs arī izdarījām. Labs palīgs darbā bija Čavesa izcilā humora izjūta. Mēs nepārtraukti jokojām par savām atšķirībām. Es viņam teicu, ka viņa Bolivara revolūcija izgāzīsies un liks Bolivaram izskatīties slikti. Viņš man klāstīja, ka Santanders, otrs dižais Latīņamerikas neatkarības varonis, bija neoliberāls oligarhs, tāpat kā es.

Taču, tāpat kā Reigans un Gorbačovs, mēs nolēmām nekritizēt tos modeļus, kam otrs deva priekšroku, – mūsu gadījumā 21. gadsimta sociālismu un tā dēvēto Trešo ceļu, verdiktu atstājot vēstures ziņā. Pateicoties šai savstarpējai sapratnei, mūsu attiecības bija sirsnīgas līdz pat Čavesa nāvei 2013. gadā.

Nu vēsture beidzot ir runājusi un verdikts ir pārliecinošs. Kolumbija pēdējo gadu laikā ir pakāpusies krietni virs Latīņamerikas vidējiem rādītājiem, un inflācija ir mazāka par 4%. Turklāt Kolumbija kļūst par arvien pievilcīgāku investīciju galamērķi, jo ir spērusi lielus soļus nabadzības mazināšanas, darbvietu radīšanas, infrastruktūras attīstības un izglītības sistēmas reformēšanas virzienā.

Savukārt Venecuēlas ekonomika zem milzīgo parādu un pasaulē augstākās inflācijas nastas ir sarukusi par gandrīz 40%. Apmēram 82% venecuēliešu šobrīd dzīvo nabadzībā. Pastāv hronisks ārvalstu valūtas, medikamentu un pārtikas trūkums. Plašiem iedzīvotāju slāņiem ir nepietiekams uzturs. Dzemdībās mirušo sieviešu skaits slimnīcās 2016. gadā, kā ziņo, ir pieckāršojies, savukārt zīdaiņu mirstība ir pieaugusi simtkārt. Pieaug kārdinājums pārcelties citur, meklējot labāku dzīvi.

Maduro, Čavesa paša izraudzītais pēctecis, Venecuēlas ekonomiskajā postā ir vainojis Kolumbiju. Kad ieminējos, ka pirms septiņiem gadiem brīdināju Čavesu, ka viņa ekonomiskā programma cietīs neveiksmi, Maduro bija aizvainots. Taču šī neveiksme ir acīmredzama.

Tomēr pat vēl briesmīgāka par šo ekonomisko neveiksmi ir Venecuēlas politiskā krīze. Tikai dažu gadu laikā valstī ir iznīcināta demokrātija. Šo režīmu ir pārņēmusi korupcija, un venecuēliešiem ir atņemtas viņu pamata cilvēktiesības.

Līdz Čavesa nāvei tika uzturētas demokrātiskas reformas. Sākumā to pašu varēja teikt par Maduro, kurš, vismaz kādu brīdi, negribīgi atzina opozīcijas pārsvaru pēc 2015. gada vēlēšanām. Taču pēc tam Venecuēlas demokrātiskās institūcijas saņēma triecienu pēc trieciena – šis process kulmināciju ir sasniedzis ar pagājušajā mēnesī pieņemto lēmumu izveidot prettiesisku likumdošanas asambleju, lai pārrakstītu konstitūciju, tādējādi nostiprinot Maduro režīmu.

Kolumbija ir aicinājusi uzsākt sarunas, lai Venecuēlas valdības un opozīcijas dziļajos strīdos rastu godīgu un abpusēji pieņemamu risinājumu. Šādam risinājumam ir jāgodā Venecuēlas demokrātija un jāatjauno miers.

Nesenā Venecuēlas demokrātijas lejupslīde izraisa arvien skarbāku kritiku. Maduro sauc mani par nodevēju, jo Kolumbija iebilst pret arvien pieaugošo demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpumu skaitu viņa valstī. Iespējams, viņš domāja, ka, palīdzot mums panākt mieru ar FARC, viņš ir ieguvis aklu sabiedroto – tādu, kurš labprāt pievērs acis un kļūs par līdzzinātāju viņa valdonīgajām metodēm.

Taču starptautisko attiecību reālpolitika nestiepjas tik tālu. Es vienmēr būšu pateicīgs par Čavesa un Maduro ieguldījumu, nodrošinot mieru manā valstī. Taču es nekad nespēšu pieņemt brīvības apspiešanu un pilsoņtiesību pārkāpumus nevienā zemē. Gluži pretēji: saskaroties ar diktatūru, mans pienākums ir runāt arvien skaļāk.

Un es neesmu viens. Tām Latīņamerikas un arī citām valstīm, kas ir apņēmušās sargāt mieru un brīvību, ir jāturpina arvien stingrāk mudināt ātri un miermīlīgā ceļā atjaunot demokrātiju dižajā Venecuēlas valstī. Nedrīkst pieļaut, ka Latīņamerikas – kontinenta, kas tikai pavisam nesen ir panācis ilgi gaidīto mieru, – vidū iesakņojas jaunas diktatūras.

Taču pagaidām mēs raudam par tevi, Venecuēla!

"Delfi" sadarbībā ar starptautisko mediju organizāciju "Project Syndicate" publicē ietekmīgu politisko, biznesa līderu, augstskolu mācībspēku viedokļrakstu sēriju, kas veltīta būtiskām sociālpolitikas un ekonomikas aktualitātēm pasaulē, kā arī šo procesu analīzei. Pagājušā gadsimta 90. gados dibinātās "Project Syndicate" kredo ir: visi cilvēki, neatkarīgi no ienākumu līmeņa un valodas, ir pelnījuši vienādu pieeju daudzveidīgajam pasaules līderu un domātāju viedokļu spektram.

Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!