Izgulējums var rasties, cilvēkam atrodoties bezpalīdzīgā stāvoklī, kuru izraisījusi trauma vai slimība, kā dēļ viņš ilgu laiku ir gulējis vienā pozā. Visvairāk no izgulējumiem cieš invalīdi ratiņkrēslā, kā arī cilvēki pēc smagām traumām un saslimšanām.
Katru gadu vairāki tūkstoši cilvēku izgulējumus ārstē ambulatori, taču ik gadu aptuveni 700 jaunu pacientu rodas smagi izgulējumi un ir nepieciešama nopietna mediķu palīdzība. Tas ir ļoti daudz tik nelielai valstij kā Latvija.
Vēl 2005. gadā invalīdu nevalstiskās organizācijas panāca īpašas izgulējumu ārstēšanas programmas izveidi. Jāsaka, ka valsts atvēlētie līdzekļi (pēdējos gados – vairāk nekā miljons eiro) smagu izgulējumu ārstēšanai ir ļoti liels atspaids. Taču tā ir tikai viena programmas sastāvdaļa. Uzlabojās arī tehnisko palīglīdzekļu, tostarp ratiņkrēslu, pieejamība un klāsts, palielinājās tuvinieku informētība, ar laiku tika ieviesta pacientu patronāža, un sadarbībā ar Stradiņa universitāti tika uzsākta jauno ārstu apmācība. Izveidota arī klīnika, kas specializējas smago izgulējumu ārstēšanā.
Taču 2015. gadā pēc Valsts kontroles revīzijas ieteikuma un līdzekļu taupības nolūkā smago izgulējumu ārstēšanu pārņēma Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS). Un, mūsuprāt, kopš tā brīža situācija ir būtiski pasliktinājusies.
Pirmkārt, ja Linezerā izgulējumu ārstēšanai bija atvēlētas septiņpadsmit gultas, tad RAKUS Biķernieku stacionārā – tikai desmit, tātad palīdzību gluži fiziski var saņemt mazāk cilvēku, precīzāk – par 40% mazāk pacientu.
Otrkārt, Nacionālā veselības dienesta apkopotā statistika liek uzdot jautājumu – vai patiešām smagu izgulējumu ārstēšanai tiek pievērsta pienācīga uzmanība? Ja no izgulējumu ārstēšanai paredzētās naudas 2016. gadā apgūti vien 65%, no kuriem tikai apmēram pusei diagnoze ir saistīta ar izgulējumiem, tad kas īsti tiek ārstēts par atlikušo naudu?
Treškārt, pēdējos gados daudz biežāk nākas saskarties ar gadījumiem, kad izgulējumi tiek noklusēti, "nav pamanīti", slimnieki aizsūtīti ārstēties mājās, jo tur "būs labāka aprūpe", taču ārstu rekomendācijas nav izpildāmas. Proti, ir acīmredzami, ka izgulējumi pēc vairāk nekā desmit gadiem atkal tiek "slaucīti pagultē" kā neērta problēma, kuru vieglāk ir izlikties nemanām, nekā smagi strādāt, lai to risinātu.
Taču tas, ko es patiešām nespēju saprast, – kā smagu izgulējumu ārstēšanu var nodēvēt par luksusa aprūpi? Smagu izgulējumu ārstēšana patiešām ir luksuss? Patiešām? Vai arī pacienti tiek šķiroti pēc kādiem ārstiem pašiem vien zināmiem kritērijiem? Šis ir perspektīvs, tas – ne visai, ar trešo nav vērts pūlēties?
Nenoliedzami, smagu izgulējumu ārstēšana, izmantojot komplicētu ķirurģiju un mikroķirurģiju, nav piemērota visiem slimniekiem, daudzi sirdzēji operāciju nespētu pārciest. Tāpat ir skaidrs, ka vairāku smagu slimību gadījumā no izgulējumiem izvairīties ir grūti, tomēr atļaušos teikt, ka izgulējumi ir nabadzīgu veselības aprūpes sistēmu problēma.
Manuprāt, klīnikai, kas specializējas smagu izgulējumu ārstēšanā, būtu jāpiedāvā ārstniecība arī tajos gadījumos, kad ķirurģiska iejaukšanās nav iespējama. Pareizs uzturs, atsāpināšana, pārsiešanas un brūču konservatīva ārstēšana, antibiotiku kurss – izgulējumu ārstēšana ir komplekss pasākums. Un kādam tas ir jāpiedāvā.
Ja ārstniecības personāls nepievērš vajadzīgo uzmanību kvalitatīvai slimnieku aprūpei, izgulējumu profilaksei pat tiktāl, ka pacientu sūdzību gadījumos slimības vēsturē ir jāveic labojumi, lai slēptu slimnīcas un ārstu nolaidību, tad ko tālāk? Ja uzraugošās institūcijas neslēpj savu neieinteresētību un bezspēcību, tad ko darīt slimniekiem?
Manuprāt, ir pienācis laiks kārtējo reizi aktualizēt izgulējumu problēmu kopumā. Tas nozīmē pievērst lielāku uzmanību izgulējumu profilaksei, ārstu, medmāsu izglītošanai un apmācībai, kā arī ambulatorai ārstēšanai un patronāžai mājās. Tas ir svarīgi, jo smago izgulējumu skaitu var mazināt, ja mediķi būtu apmācīti pareizi novērtēt riska grupu pacientus un būtu ieinteresēti ar vienkāršiem profilaktiskiem pasākumiem mazināt svaigus izgulējumus. Runājot par slimnīcām, nedrīkstētu būt tā, ka svaigi izgulējumi tiek slēpti un ka Veselības inspekcija atbildīgo ārstniecības iestādi attaisno. Ja izgulējumi radušies ārstēšanās laikā, par to sadziedēšanu jārūpējas slimnīcai. Savukārt vidēji un smagi izgulējumi būtu jāārstē jebkurām iespējamām un pieejamām metodēm.
Nomelnošanas kampaņas, politisks pasūtījums – tie pēdējā laikā ir ļoti iecienīti argumenti situācijās, kad īsti nav ko teikt. Patiesību sakot, mums, Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrībai, ir vienalga, kura organizācija īsteno smagu izgulējumu aprūpes programmu – RAKUS vai kāda cita valsts vai privāta medicīnas iestāde. Būtiskākais, lai pienācīga ārstēšana un aprūpe ir pieejama pietiekami daudz slimnieku un ir kāda medicīnas iestāde, kas uzņemas iniciatīvu informēt un izglītot mediķus par izgulējumu ārstēšanu, kā arī regulāri atgādināt par profilaktiskiem pasākumiem, kas mazinātu to veidošanos.