"Delfi" sadarbībā ar starptautisko mediju organizāciju "Project Syndicate" uzsāk publicēt ietekmīgu politisko, biznesa līderu, augstskolu mācībspēku viedokļrakstu sēriju, kas veltīta būtiskām sociālpolitikas un ekonomikas aktualitātēm pasaulē, kā arī šo procesu analīzei. Pagājušā gadsimta 90. gados dibinātās "Project Syndicate" kredo ir: visi cilvēki, neatkarīgi no ienākumu līmeņa un valodas, ir pelnījuši vienādu pieeju daudzveidīgajam pasaules līderu un domātāju viedokļu spektram.
Protams, šis bija pirmais G20 samits ar Donaldu Trampu ASV prezidenta amatā. Nesaskanīgie toņi, ko atbalsoja Bēthovena simfonijas vētrainākās daļas, nāca tikai un vienīgi no Amerikas Savienoto Valstu puses. Aicinājumi uz brālīgu mīlestību Trampam nav izdevīgi. Viņa rūpals ir etniskas un reliģiskas nesaskaņas, naidīgums pret kaimiņvalstīm (samitā jau atkal uzstājot, ka ASV uz robežas ar Meksiku būvēs mūri un ka meksikāņi paši par to maksās) un manihejiskas vīzijas par trauslo Rietumu civilizāciju, ko sagraus radikālais islāms, nevis tādu, kas sasniegusi neiedomājamas turības un tehnoloģiskās varenības virsotnes.
Klausot diriģenta zizlim, orķestris sniedza elpu aizraujošu priekšnesumu, taču vakara īstais maestro bija Merkele. Cik ģeniāli izdomāts – atvest G20 līderus uz Hamburgas jauno, iespaidīgo Elbas filharmoniju, kas pati jau ir arhitektoniskas vīzijas triumfs, un iedvesmot viņus ar, iespējams, cilvēces vēsturē visdižāko muzikālo skaņdarbu un tā vēstījumu par pasaules harmoniju!
Šis koncerts bija nozīmīgs daudzējādā ziņā. Uz Hitlera Vācijas pelniem ir atdzimusi Bēthovena Vācija. Šobrīd tā ir globāli apbrīnota, mieru mīloša, karu noraidoša, demokrātiska, pārtikusi, novatoriska un uz sadarbību orientēta valsts.
Tajā pašā laikā jāteic, ka Bēthovena ģenialitāte pieder ne tikai viņa dzimtajai Vācijai vai pat tikai Rietumiem, bet visai cilvēcei. Viņa partitūra Šillera poētiskajai odai atspoguļo apgaismības patiesi globālo virzību. Jā, apgaismība bija Eiropas fenomens, taču tā pilnībā aptvēra visu pārējo pasauli un briesmas, ko rada partikulārisms un šovinisms. Vācijā tā tika piepildīta ar Imanuēla Kanta vīziju par "mūžīgu mieru" un ielikta "kategoriskajā imperatīvā", ka jārīkojas saskaņā ar maksimām, kuras iespējams padarīt par universālu likumu, nevis sekojot personīgām iegribām un šaurajām pašu interesēm.
Trampa virziens "Amerika pirmā" ir nekaunīgs apvainojums Kanta ētikai un apdraudējums mieram. Viņa līdz šim visbriesmīgākā rīcība tikai un vienīgi savu interešu labā ir pretestība visai pārējai pasaulei saistībā ar Parīzes klimata vienošanos. Pie šādas rīcības ir vainojami daži ASV uzņēmumi (ar "Koch Industries", "Continental Resources", "Peabody Energy", "ExxonMobil", "Chevron" un vēl vairākiem priekšgalā), kuru mērķis ir maksimizēt peļņu no gāzes un naftas ieguves, dziļurbumiem jūrā, nepārtraucot arī ogļu ieguvi un izmantošanu, lai kādas sekas tas atstātu uz klimatu.
Šie fosilās degvielas ražotāji ir finansējuši to republikāņu pārstāvju un senatoru kampaņas, kuri aicināja Trampu izstāties no Parīzes vienošanās. Šie uzņēmumi – un arī tie republikāņu politiķi, kuriem viņi maksā, – ir gatavi upurēt citu amerikāņu un pat savu ģimeņu labklājību, nemaz nerunājot par pārējo pasauli un nākamajām paaudzēm. Alkatība "über alles" (pāri visam).
Tādējādi G20 samita galvenais jautājums bija ļoti skaidrs: vai citas valstis sekos ASV un neapdomīgi liks savas intereses augstāk par kopējo labumu? Klīda visādas baumas. "The New York Times" publicēja tādu kā prologu, ieskicējot, ka Trampam varētu izdoties ievilkt Krieviju, Saūda Arābiju, Turciju un pat Indonēziju naftas valstu koalīcijā, kas vājinātu vai pat izgāztu Parīzes vienošanos.
Šā iemesla dēļ Hamburgā uz spēles bija likta globālās sadarbības nākotne. Lai panāktu Parīzes klimata vienošanos, ko 2015. gada decembrī vienbalsīgi pieņēma visas 193 ANO dalībvalstis, bija vajadzīgi daudzi gadi – kāds uzticams aprēķins parāda, ka kopš 1992. gada Rio Zemes samita mainījusies vesela paaudze. Vai ASV naftas lobijs ar savu politisko sulaiņu palīdzību spēs nosūtīt pasauli atpakaļ uz spēles pirmā lauciņa?
Merkele jau atkal pierādīja, ka ir saprāta un efektivitātes bastions. Viņa nekrita panikā, nepacēla balsi un neizvirzīja prasības. Taču viņa skaidri un gaiši darīja zināmu, kāds ir viņas, Vācijas un Eiropas viedoklis. Pēc G7 tikšanās maija beigās viņa žēlojās, ka Eiropa vairs nevar pilnībā paļauties uz ASV. Aizkadrā viņa un ārkārtīgi profesionālais Vācijas diplomātiskais korpuss strādāja trakas virsstundas, lai G20 samitā panāktu vienprātību – bez Amerikas.
G20 līderiem piektdien dodoties uz koncertu, viņu "labās rokas" turpināja debates par samita noslēguma dokumenta gala versiju. Vai Krievija, Saūda Arābija un pārējās spēlēs Trampa pusē? Sagaidījuši noslēguma paziņojumu, diplomāti un klimata aktīvisti visā pasaulē atviegloti nopūtās. Neviena no pārējām G20 valstīm nesekoja ASV gājienam. Noslēguma paziņojums bija vienkāršs, precīzs un attiecībā uz klimata pārmaiņām atkārtoti vēstīja: "G20 dalībvalstu līderi pauž, ka Parīzes vienošanās ir negrozāma... Mēs atkārtoti apliecinām savu spēcīgo apņemšanos ievērot Parīzes vienošanos, strauji virzoties uz tās pilnīgu īstenošanu..."
Tiesa, noslēguma paziņojumā gan ir iekļauta arī kāda Trampa tukšvārdības rindkopa. ASV apliecināja "savu stingro atbalstu tādai pieejai, kas nodrošinās emisiju samazinājumu, vienlaikus veicinot ekonomisko izaugsmi un uzlabojot enerģētisko drošību", un "strādās cieši kopā ar citām valstīm, lai palīdzētu tām piekļūt un izmantot fosilo degvielu videi saudzīgākā un efektīvākā veidā, palīdzot apgūt arī atjaunojamās un citas tīrās enerģijas avotus". Izsakoties jauniešu iecienītā stilā: "Whatever." (No angļu val. – vienalga).
Attiecībā uz vairākiem citiem globāliem jautājumiem tika panākta pilnīga vienprātība. G20 atkārtoti apliecināja, ka "starptautiskā tirdzniecība un investīcijas ir būtiski dzinēji izaugsmei, produktivitātei, inovācijām, darbvietu radīšanai un attīstībai". Visi G20 līderi atkārtoti apliecināja, ka viņu pārstāvētās valstis atbalsta universālu veselības apdrošināšanu (vēl viens nepārprotams vēstījums Trampam, Senāta vairākuma līderim Mičam Makonelam un Pārstāvju palātas spīkerim Polam Raienam) un veselības aprūpes sistēmu stiprināšanu. Viņi vairākkārt atkārtoja savu apņemšanos attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem.
Koncertam beidzoties, visi 20 vadītāji un arī pārējie klausītāji zālē cēlās kājās un stāvovācijas nerimās vēl ilgi. Iznākt priekšā paklanīties vajadzēja Bēthovenam, Kantam un Merkelei.
_____________________
Džefrijs D. Sakss ir ilgtspējīgas attīstības un veselības aprūpes politikas un vadības profesors Kolumbijas Universitātē, kā arī Kolumbijas Ilgtspējīgas attīstības centra un ANO Ilgtspējīgas attīstības risinājumu tīkla direktors.
Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org
