Minētās idejas nav nekas jauns. Tās virmoja jau Pirmās republikas laikā un ik pa brīdim pazibējušas arī atjaunotās Latvijas laikos. Prezidenta lomas palielināšana, tā ievēlēšanas kārtības maiņa ir populāra sabiedrībā. Daudzi vēl aizvien idealizē Kārļa Ulmaņa laikus un domā, ka stipra prezidenta vara būtu panaceja, kas valsti atbrīvotu no partiju patvaļas un bezatbildības. Šādos apstākļos vairāki Saeimas deputāti, kārodami vairot savu paputējušo prestižu, metušies atbalstīt R. Vējoņa priekšlikumus. Pagaidām vēl netiek runāts par prezidenta pilnvaru būtisku paplašināšanu, tomēr mēģinājums stiprināt tā lomu iezīmē pavērsienu un varētu beigties ar prezidentālas valsts izveidi.
Man nav ne mazāko šaubu, ka pašreizējos apstākļos tādas ieceres ir bīstamas Latvijas valstij.
Lai to saprastu, pietiek palūkoties uz pēdējā laika notikumiem pasaulē. Pat attīstītas demokrātijas valstīs prezidenta vēlēšanas ir kā savdabīga politiskā loterija. Var paveikties un valsts galvenajā amatā nonākt tāda personība kā Emanuēls Makrons Francijā, taču var piedzīvot arī kaut ko pavisam citu, piemēram, to, kas noticis ASV, kur valsts svarīgākajā amatā nokļuvusi odioza personība.
Kas var garantēt, ka Latvijā tauta par prezidentu ievēlētu gaišu personību, nevis oligarhu ielikteni? Jāņem vērā, ka Latvijā demokrātiskā sistēma nav nostiprinājusies, vēlētājiem vēl ir maza pieredze un, pats galvenais, – nauda, nauda, nauda... Tai vēl aizvien ir izšķirošā loma jebkurās vēlēšanās. Turklāt visbiežāk – netīrā nauda, tāda, kas iegūta ar koruptīvām metodēm un ko vēlāk, pēc vēlēšanām, vajag atmaksāt ar sponsoram svarīgiem lēmumiem. Jāņem vērā, ka pašlaik, liekot lietā oligarhu naudu, ar labi centrētas propagandas palīdzību ir izdevies iedragāt patiesi demokrātiskos, eiropeiskos politiskos strāvojumus, ko visspilgtāk pārstāvēja "Vienotība". To, kā tas notika, lieliski atklāj žurnālā „Ir" publicētās oligarhu sarunas. Vienlaikus ir izdevies panākt, ka nostiprinās prokrieviskā "Saskaņa" un "zaļzemnieki", kas ir savdabīgs politiskais purvs, jēla putra, kas var nosvērties gan vienā, gan otrā virzienā. Šādos apstākļos nav grūti prognozēt, kāds cilvēks tiktu iebīdīts prezidenta krēslā. Diemžēl Latvijā vēl aizvien, metot galdā lielu naudu, izvēršot masveida zombēšanas kampaņu, var panākt visu. To lieliski pierādīja nupat notikušo pašvaldību vēlēšanu rezultāti, it īpaši tādās pilsētās kā Rīga, Ventspils, Daugavpils, Jūrmala.
Pirms neilga laika naudas iespējas politikā jo spilgti demonstrēja arī kāda "zemsaviešu" bīdīta kundzīte, kas, sakarinot plakātus pie katra staba un liekot savu vārdu izkliegt pat namamāšu ieslēgtiem gludekļiem, tika ievēlēta par Eiropas Savienības deputāti.
Tauta, protams, nav dumja. Tomēr, kā redzams, ir ne mazums pilsoņu, kas balso par tiem, kuri viņus aplaupa ik dienu. Pietiek ar desmit "eirikiem" pie pensijas, lai savaņģotu cilvēka prātu.
Kamēr naudai lielāka ietekme nekā prātam, zināšanām, morālei, tikmēr cerēt uz vēlētāju saprātu, atbildību, pienākuma apziņu var tikai naivais.
ASV politiskajā sistēmā dažādu varu attiecības ir smalki saskaņotas, un tur neveiksmīga prezidenta nākšana pie varas nevar izraisīt draudus valsts pastāvēšanai. Bet kas var galvot, ka arī Latvijā, grozot Satversmi, palielinot prezidenta varu, attiecības starp dažādām varām tiktu saskaņotas tikpat filigrāni? Drīzāk gan ne, un tas nozīmētu, ka Latvijā varu pārņemtu viena persona, kas valdītu vismaz četrus gadus. Ja tas būtu oligarhu bīdīts cilvēks, ar šo laiku pilnīgi pietiktu, lai tie noslēgtu kluso valsts apvērsumu, varu koncentrētu savās rokās, radikāli mainītu valsts līdzšinējo eiropeisko virzību, pavēršoties austrumu virzienā. Tautas iespējas pretoties pārmaiņām būtu nesalīdzināmi grūtākas nekā tad, ja kaut ko tādu mēģinātu darīt parlamentārisma apstākļos.
Nevajag aizmirst, ka dzīvojam blakus Krievijai, kas nelaiž garām nevienu iespēju paplašināt savu ietekmi, jaucoties citu valstu politiskajos procesos. Ja tā spēja ietekmēt pat ASV vēlēšanu procesu, tad tikai prātu zaudējušais var domāt, ka tā necenstos Latvijas prezidenta amatā nosēdināt kaut ko līdzīgu Kirhenšteinam.
Pašreizējā Latvijas parlamentārā pārvalde, protams, ir tāla no pilnības. Saeimas darbā milzums kļūdu, zināms, kā to dēvē sabiedrība. Partiju virzienā tiek raidīts milzums kritikas, un lielākā daļa tās ir pilnīgi pamatota. Tomēr parlamentārajai iekārtai salīdzinājumā ar prezidentālo piemīt kāda ārkārtīgi svarīga priekšrocība – šāda valsts ir daudz stabilāka, destruktīviem spēkiem mazākas iespējas to pakļaut savai ietekmei, opozīcijai daudz plašākas iespējas teikt savu vārdu. To lieliski pierāda aizvadītie gadi. Lai arī grīļodamās, klupdama krizdama, Saeima tomēr kopumā gājusi pareizā virzienā. Ne velti ir izdevies iestāties NATO un Eiropas Savienībā, saglabāt vismaz teorētisku demokrātiju, politisko stabilitāti. Tas bijis iespējams tāpēc, ka Saeimā darbojas, savu viedokli pauž un lemj pārstāvji no visiem galvenajiem politiskajiem strāvojumiem, parlamenta darbs ir atklāts, presē atspoguļots. Tas viss bremzē klaji stulbu lēmumu pieņemšanu, nevienam neļauj atklāti uzkundzēties valstij. Bet prezidents lēmumus pieņem vienpersoniski šaurā pietuvinātu padomnieku lokā, to dara gandrīz slepeni, tam vieglāk melot, apspiest opozīciju, kas var darboties tikai ārpus svarīgākā varas centra. Ne velti prezidentālās valstīs par politisko kauju lauku pārvēršas pilsētu ielas un laukumi.
Bijušās PSRS valstu pieredze lieliski demonstrē, cik atšķirīgi dzīve rit parlamentārajās (Baltijā) un prezidentālajās valstīs – Krievijā un vairākās austrumu zemēs.
Brīvas domas vajāšana, preses kontrole un apspiešana, ne smakas no tiesiskuma, korupcijas plosīšanās, ekonomiskā atpalicība, pilnīga atkarība no Maskavas – lūk, daļa no to zemju ikdienas, kurās valda tā sauktie stiprie prezidenti, bet patiesībā diktatori. Te parlamenta deputātiem atvēlēta sulaiņa loma, opozīcija iedzīta pagrīdē. Ja tauta sadumpojas un vēlas nokratīt tādus prezidentus kā Janukovičs, tad piedzīvo to, kas tagad notiek Ukrainā.
Vai mums vajadzētu sākt grozīt Satversmi, lai tuvotos šādai kārtībai? Vai gribam dzīvot kā Krievijā, Baltkrievijā, Kazahstānā, Azerbaidžānā?
Atšķirībā no R. Vējoņa un atsevišķiem viņa atbalstītājiem Saeimā es nedomāju, ka tā būtu pareiza rīcība.
Krievijas impēristi labi apzinās, ka viņiem neizdosies atgriezt Latviju Kremļa apskāvienos, kamēr te pastāvēs parlamentāra iekārta. Pat tad, ja Saeimā vairākumu iegūtu "Saskaņa" un neprognozējamie "zaļzemnieki", vienmēr parlamentā darbotos spēcīga eiropeisko spēku opozīcija. Kluss apvērsums nebūtu iespējams. Bet, ja Latvijas priekšgalā izdotos nosēdināt "batjkam" līdzīgu "saimnieku", tad daudz vieglāk varētu atkārtot to, kas notika 1940. gadā. Turklāt varētu radīt iespaidu, ka viss notiek saskaņā ar tautas gribu, Satversmē noteikto kārtību.
Raimonds Vējonis, mudinādams stiprināt prezidenta lomu, sācis bruģēt ceļu Maskavas virzienā. Ļoti iespējams, ka tas notiek vietējo oligarhu ietekmē.
Tomēr ceru, ka šie nodomi negūs Saeimas vairākuma atbalstu un Satversme netiks grozīta.
Ja ir patiesa vēlme stiprināt valsts pārvaldi, tad jādomā tikai vienā virzienā – kā padarīt Saeimas darbu efektīvāku, kā mazināt tās atkarību no naudas, oligarhiem, kā panākt, lai Saeimā strādātu kvalificēti, neatkarīgi domājoši deputāti, nevis sponsoru pakalpiņi.
Valsts prezidents, mētādamies ar bezatbildīgiem priekšlikumiem, vēlreiz pierādījis, ka pārstāv tādu institūciju, kura patiesībā ir lieka Latvijas politiskajā sistēmā un kuru visā pilnībā varētu aizstāt Saeimas priekšsēdētājs, paplašinot tā pilnvaras un mainot amata nosaukumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
