Atbildi uz šo jautājumu sniedz Latvijas Republikas Satversme.
Latvijas Republikas Satversme atklāj vairākus mūsu valsts pamatprincipus jeb valsti organizējošos principus, kuri kā nesošas konstrukcijas notur valsts ēku. Viens no tiem ir demokrātijas princips.[1] Ar demokrātijas principu nesaraujami saistīts ir tautas suverenitātes princips.[2] Tas pieprasa, lai valsts varu leģitimētu tauta. Tauta to dara vēlēšanās un tautas nobalsošanās. Tomēr pēc vēlēšanām tautas saite ar saviem priekšstāvjiem juridiski nezūd. Tā pastāv visu tautas priekšstāvju darbības laiku. Tādēļ juridiskā ziņā nozīmīgi ir, ka visu šo laiku – no vēlēšanās pieņemtā lēmuma līdz konkrētam tiesību aktam – jāpastāv nepārtrauktai (!) leģitimācijas (jeb pilnvarojuma) saiknei.
Piemēram, tādēļ Latvijā kāda atsevišķa valsts pārvaldes iestāde (inspekcija, ministrija, dome) nav tiesīga izdot tautai vispārsaistošus likumus, bet tikai uz likuma pamata – administratīvos aktus un citus pārvaldes lēmumus
Turklāt tautas sniegtā leģitimācija valsts varas orgānam (Saeimai, pašvaldībai) ir spēkā arī vēlāk, tam ne tikai izdodot tiesību normas, piemēram, valdības vai pašvaldības noteikumus, bet arī veidojot attiecīgas iestādes, komitejas, komisijas un izvēloties to personālu.
Vienbalsīgi lēmumi demokrātiskās valstīs ir faktiski nesasniedzams ideāls. Pat totalitāras valstis simboliski norāda, ka vēlēšanās uzvarētājs ieguvis 99,99% balsu. Tādēļ demokrātijas princips paredz, ka noteicošs ir vairākuma lēmums, kas nozīmē, ka visi lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu. Balsu vairākums var būt dažāds (absolūtais, vienkāršais, kvalificētais), tomēr vienojošā ideja ir, ka nepieciešamais "par" balsu skaits ir pārsvarā. Vairākuma princips atklājas vairākās Satversmes normās[3], kā arī Saeimas kārtības rullī, bet pašvaldībās – likumā "Par pašvaldībām"[4].
Piemēram, vairākuma princips nozīmē, ka ar balsu vairākumu ievēl gan Valsts prezidentu, gan pieņem likumus, gan ievēl pašvaldības domes priekšsēdētāju, gan izveido komitejas, gan pieņem lēmumus. Arī tur, kur tiesību aktos nav tiešā tekstā noteikts, ka lēmuma pieņemšanai nepieciešams balsu vairākums, tas nenozīmē, ka mazākums var pieņemt lēmumu. Tas būtu pretēji demokrātijas principam.
Tomēr vairākuma princips nav absolūts, un tas būtu nesavienojami ar demokrātijas principu. Demokrātijas princips pieprasa, lai vairākuma principam būtu "atsvars" – mazākuma princips. Tas nepieciešams, lai demokrātija un ar to saistītā tautas leģitimācija tiktu īstenota pilnībā, lai lēmumu pieņemšanā tiktu respektēta arī tā tautas daļa, kuras viedoklis palicis mazākumā, lai mazākumam tiktu saglabāta iespēja reiz kļūt par vairākumu. Tādēļ gan Satversmes teksts, gan likumi, jo īpaši konstitucionālie principi aizsargā mazākumu jeb opozīcijas tiesības.
Piemēram, vismaz desmit Saeimas deputātu var ierosināt noturēt aizklātu sēdi, vienai trešdaļai Saeimas deputātu ir tiesības ierosināt parlamentārās izmeklēšanas u. tml. Satversmes tiesas likums paredz būtisku mazākuma darbības instrumentu – vismaz 20 Saeimas deputātiem ir tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā. Likums "Par pašvaldībām" savukārt piešķir tiesības vismaz vienai trešdaļai deputātu pieprasīt sasaukt domes sēdes, katram deputātam piedalīties vismaz vienā komitejā, bet komitejas veidot pēc proporcionalitātes principa.
Mazākuma princips pieprasa, lai mazākumam būtu iespēja piedalīties lēmumu pieņemšanā. Mazākuma princips nenozīmē, ka mazākums var pieņemt lēmumu, bet gan demokrātisku līdzdalības prasību. Tādēļ vairākums nevar izslēgt vispār mazākumu no lēmumu pieņemšanas procesa vai padarīt to par fikciju.
Piemēram, vairākums nevar noteikt, ka mazākums tiek izslēgts no dalības lēmumu pieņemšanā, vairākums nevar mazākumam liegt pieeju lēmuma pieņemšanai nepieciešamajai informācijai, apgrūtināt to, vai atklāt to īsi pirms lēmuma pieņemšanas procedūras (pat ar atrunu, ka mazākums tāpat neko nevar ietekmēt lēmuma pieņemšanā un tas ir nesvarīgi).
Tikai tādu lēmumu, kur šie vairākuma un mazākuma principi ir ievēroti, var uzlūkot kā tautas leģitimētu un spēkā esošu. Ja vairākuma princips un mazākuma princips lēmumu pieņemšanas procesā netiek ievērots, tā tiesiskās sekas ir attiecīgā tiesību akta prettiesiskums.
Visbeidzot, Satversmes 1. pants ne tikai definē valsti kā demokrātisku (sal. Satversmes 1. panta tekstā – Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika), bet arī no visiem pieprasa, lai valsts būtu demokrātiska (Satversmes 1. pants jālasa, ka Latvijai ir jābūt neatkarīgai demokrātiskai republikai). Tas nozīmē, ka gan pilsoņu kopumam, gan valsts iestādēm ir jārīkojas, lai demokrātijas principa tiesiskās sekas iestātos attiecībā uz visiem vienādi un pilnīgi. Ja Saeima neievēro vairākuma un mazākuma principus, tad gan ikvienam, kura tiesības ir aizskartas, gan arī organizētam Saeimas mazākumam (20 deputātiem) ir piešķirtas tiesības apstrīdēt vairākuma pieņemtos tiesību aktus Satversmes tiesā. Savukārt, ja pašvaldība neievēro šos principus, pār to uzraudzību veic valsts (Ministru kabineta un jo īpaši vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra personā). Likuma "Par pašvaldībām" 49. pants uzliek šādu pienākumu ministram, un tas ir jāpilda ex officio (amata pienākumos ietilpstoši, bez ārēja iesnieguma).
[1] Tekstā skat. Satversmes 1. pantu – Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika
[2] Tekstā skat. Satversmes 2. pantu – Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai
[3] Satversmes 24. pants, skat. arī 22., 36., 51., 54., 68. (2), 74., 75., 76., 85. pantu
[4] Likuma "Par pašvaldībām" 34. panta trešā daļa, un skat. arī 19. panta ceturto daļu, 20.panta otro daļu, 56.panta ceturto daļu